Nekas (33)3

No rīta es pamodos, jūtoties lieliski. Romāns bija ievijis mani apskāvienā, un es noskūpstīju viņa kaklu. Mans mīļotais bija tik cieši iemidzis, ka to pat nejuta, un es izlocījos no viņa tvēriena. Nespēju noticēt, ka cilvēks, kuru agrāk ienīdu, tagad gulēja man blakus, un izskatījās kā pats eņģelis. Un viņš bija mans. Iekodos lūpā un klusi aiztipināju uz vannas istabu, lai ieskatītos spogulī. manas acis laimē mirdzēja, un seja bija skaista par spīti zilumiem. Apskāvu sevi un aizvēru acis, atceroties vakardienu. Pieskārienus, skūpstus un glāstus..

Romāns mani uzvilka sev virsū un sākumā ar plaukstām izsekoja manam ķermenim. Katrs viņa pieskāriens lika katrai molekuliņai ķermenī sarauties, un es jutos tā, it kā tur, kur viņš pieskartos, būtu vispatīkamākās vietas. Viņa rokas paslīdēja aiz šortiņiem un noglāstīja dibenu, tad virzījās uz augšu pāri mugurai, pāri vēderam, līdz krūtīm. Visbeidzot manī vairs nebija pacietības un es pieliecos, lai viņu noskūpstītu.

-Kuš, nesteidzies,- Romāns aizrādīja, pagriezdams pret mani kaklu. Noklāju to ar skūpstiem, kamēr viņš aizvien glāstīja manu ķermeni, kāpinot temperatūru. Atliecos atpakaļ un ļāvu viņam sevi izģērbt, nejuzdamās nepārliecināta par sevi.- Mierīgi,- viņš klusi noteica un noskūpstīja man krūtis un tad lūpas.- Mēs mīlēsimies, nevis ņemsimies. Tas ir citādi.

-Citādi?- es izsmejoši pajautāju un viņš mūs apvēla otrādāk, tā, ka viņš tagad bija virspusē. Viņš mani sāka nevaldāmi kutināt, un es centos valdīties, lai nesmietos kā hiēna no “Karaļa Lauvas” multfilmas.  Beidzot es pastiepos viņam pretī un dāvāju skūpstu, parādot, cik ļoti viņu vēlos.

-Es mīlu tevi,- Romāns aizsmacis bilda, un es pamanīju laimes asaras viņa acīs. Noglāstīju viņa vaigu un uzvilku viņu sev virsū. Mēs atbrīvojāmies no drēbēm un ļāvāmies kaislei, kura šķita kā gabaliņš paradīzes... tā bija labākā nakts manā mūžā.

Noskaloju seju un apmazgājos, nespēdama beigt smaidīt. Apsēdos uz izlietnes malas un uzlūkoju gredzenu, kas rotāja manu pirkstu. Viss bija tik ļoti mainījies. Mēnesi iepriekš, zvēru, es būtu izvēlējusies Danielu, bet manī kaut kas atausa, kad biju ar Romānu. Viņš mani mīlēja, un es mīlēju viņu, tikai man vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai to aptvertu. Un tagad es kļūšu par viņa sievu un daļu Daniela ģimenes. Aizdomājos par to, vai viņa ģimene maz to atbalstīs. Daniels man bija tik ļoti nodarījis pāri, un es biju nodarījusi pāri Romānam. Šķita, ka izvēles nebija. Es pat nesaprotu, kā Daniels spēja ko tādu man nodarīt...

Galu galā, es biju izpostījusi brāļu attiecības. Es nemaz negribēju uzsākt sarunu ar Romānu par to, ka nogalināju mūsu gaidāmo dēlu. Apjaušot to, man pāri vaigiem noritēja asaras, un es uzliku plaukstas uz vēdera. Ieskatījos spogulī un aptvēru pārmaiņas. No smaidošās, laimīgās meitenes biju pārtapusi nelaimes čupiņā. Noskaloju seju vēlreiz un centos saņemties. Kaut es spētu paņemt atpakaļ visu, ko biju visiem nodarījusi. Uzlūkoju gredzenu un dziļi ievilku plaušās gaisu. Man ir jāsāk jauna dzīve... ar Romānu un Austru. Ar jaunu uzvārdu, un viss jāatstāj pagātnē.

-Labrīt, mincīt,- Romāns samiegojies ienāca telpā un pasmaidīja man, bet saskuma redzot to, ka biju raudājusi,- Mīļā, kāpēc tu raudi?

-Es atcerējos, ko tev nodarīju,- godīgi atteicu un paņēmu halātiņu no viņa, ko apsēju sev apkārt.- Un vēlos, kaut to varētu paņemt atpakaļ...

-Nedomā par to.- Romāns mierināja un ievilka mani savās skavās.- Es tevi saprotu, un nevainoju. Tā ir pagātne. Kas attiecas uz Danielu, to mēs nokārtosim. man ir šis tas padomā.

-Bet...- es iebildu,- Romān, viņš ir tavs brālis.

-Viņš piekāva sievieti, kuru es mīlu,- Romāns ietiepās,- Es viņam likšu par to samaksāt. Un kā vēl.

-Es viņam jau piedevu, Romān.

-Mīļā, nedomā par to,- viņš ar rādītājpirkstu pacēla man zodu.- Tagad tu esi mana. Uz visiem laikiem. Tev ir jauna dzīve priekšā.- viņš pasmaidīja un noskūpstīja man vaigu,- Nu pūķīt, nebēdājies, manu dusmīgo pūķīt, ar uzmesto lūpiņu,- viņš dūdoja un es viņu iedunkāju vēderā.

-Tu esi nelietis, Rom,- es pasmaidīju un apliku rokas viņam ap pleciem,- Laikam tāpēc es tevi ļoti mīlu.

-Ejam dušā kopā?- viņš piedāvājās divdomīgi paceldams uzacis. Iekodos lūpā un pamāju.- Es drīkstu tevi vēlreiz izsaiņot?

-Romān, tu esi izvirtulis,- es nobolīju acis un stāvēju mierīgi, lai izbaudītu to, ka mani mīl.

***

Brokastīs Lilija bija mums pagatavojusi bagetes ar sieru un desu, un mēs tās kāri tiesājām. Romāns jau bija saģērbies, bet pavisam netipiski sev. Viņam mugurā bija pelēka sporta jaka un melnas treniņbikses. Ēdot gardo maizīti, nespēju novērst no viņa skatu. Viņš bija tik skaists... nudien skaists vīrietis, gan iekšēji, gan ārēji.

-Tu dosies skriet?- es apjautājos, padzerdamās kakao. Romāns pamāja,- Un kādi mums šodien plāni?

-Es došos paskriet un tad došos uz darbu. Pirms tam aizvedīšu Austru uz bērnudārzu, tāpēc tev ir laiks, ko veltīt sev,- Mīļotais pasmaidīja un padzērās kafiju,- Ceru, ka tu neilgosies.

-Ilgošos,- uzmetu lūpu un saņēmu mīļu buču.- Ko man tagad visu dienu darīt?

-Piezvanīšu māsai, lai atbrauc šurp. Dosities iepirkties.- Romāns ierosināja,- Un, man ļoti, ļoti patiktu, ja tev būtu vairāk tērpu kā tā, kā vakar. Man ir ļoti seksīga sieva.

-Pagaidi,- es kaut ko pēkšņi iedomājos,- Nekur neej. Gaidi mani te.

-Labi..?- viņš apmulsis atteica. Žigli aizskrēju uz mūsu istabu, skapī atradu baltas treniņbikses un īsu krekliņu, sasēju matus astē un uzvilku botes kājās. Mugurā uzvilku džemperi ar kapuci un steidzos atpakaļ,- Kas tad tas?

-Arī es gribu sportot.- es palielījos un Romāns iesmējās,- Kas ir?

-Noķer mani, ja vari,- viņš nosmējās un metās skriet. Sākumā apstulbu, un tad sekoju viņam, sajuzdamās kā mazs bērns, bet beidzot patiešām laimīga.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-34/722545