Nekas (30)11

Es negribēju apstāties. Viņa aizrautība aizrāva arī mani, un es nespēju, negribēju un netaisījos apstāties. Viņa roka paslīdēja zem mana flaneļa krekla, un noglāstīja vēderu, kas konvulsīvi sarāvās no viņa pieskāriena. Romāns mani uzcēla sev virsū un nevaldāmi skūpstīja, ar rokām tuvodamies krūtīm. Tajā brīdī, kad viņa plaukstas skāra manu krūšturi, man galvā ieskanējās “stopsignāls”. Ne šeit, un ne tagad. Tas bija lifts. Tā tam nebija jānotiek.

Bet velns – tas bija tik seksīgi.

-Romān, ne šeit,- aizelsusies teicu. Viņš it kā attapās un nolaida mani zemē. Manas rokas joprojām bija apvītas viņam ap kaklu,- Es arī tevi gribu,- klusi teicu, skatoties viņa acīs. Romāns pasmaidīja ar lūpu kaktiņu un pamāja.- Tu man nozīmē daudz.

-Bet ne pietiekami, vai ne?- Viņš pajautāja. Pamāju ar galvu,- Bet es joprojām cīnos. Es cīnīšos, bet apsoli man vienu,-

-Ko?- es klusi jautāju un maksimāli neuzkrītoši centos noņemt rokas no viņa auguma. Manī joprojām trīsuļoja vēlme būt ar viņu, bet es centos to apslāpēt,- Tu zini, ka es nevaru neko apsolīt. Tas ir kā bumba ar laika degli, es uztraucos, ka kādu dienu atkal visu aizmirsīšu...es..- nespēdama turpināt sakāmo, paslēpu seju plaukstās. Romāns mani pievilka sev klāt un mierināja, no kā es sāku raudāt vēl trakāk.

-Apsoli man, ka tu nepadosies,- Romāns lūdza, noglāstot man matus,- Nedomā par slikto. Vienkārši, nepadodies. Cīnies. Manis, mūsu, Austras dēļ.- viņš teica un es pārstāju raudāt,- Malacīte,- viņš paslavēja un noskūpstīja man pieri.- Es mīlu tevi.

Es nespēju viņam samelot, tāpēc vienkārši klusēju. Romāns nospieda pogu un lifts atsāka braukt. Iestājās neveikls klusums, un es baidījos, ko teikt. varēju iedomāties, kā Romāns jūtas. Klusums no manis noteikti bija kā duncis mugurā. Bet tas tomēr bija mazāk sāpīgi, nekā viņam samelot.

Lifta durvis atvērās un mums pretī vērās dažas pārsteigtas, neapmierinātas, pat dusmīgas sejas, un es gribēju maksimāli ātri tikt prom. Dzīslās joprojām joņoja adrenalīns un vēlme pēc mierinājuma, un es no emociju pārlādes nosarku. Uzvilku krekla kapuci galvā un pasteidzos.

-Melisa, vai tu nosarki?- Romāns mani ķircināja, neizklausīdamies dusmīgs, un satvēra mani aiz rokas, pavelkot atpakaļ.- Mazā, tas nav nekas īpašs. Lūk, ja tu būtu apakšveļā, viss būtu citādi. Lifts vienkārši apstājās. Ups.- puisis iesmējās. Nu gan gatavais bērns. Norūcos un devos prom, kad viņš mani vēlreiz pavilka atpakaļ un piespieda savas lūpas manējām, liekot aizsvilties granātai manī.

-Novāc savas lūpas no manis, vai es par sevi neatbildu,- es rotaļīgi draudēju, un Romāns tikpat rotaļīgi iekoda man lūpā. Mēs abi iesmējāmies un roku rokā devāmies uz mašīnu, kur jau sēdēja Austra, iekārtojusies starp baloniem.

-Kāpēc jūs bijāt prom tik ilgi?- mazā jautāja, šūpodama kājiņas,- Man bija garlaicīgi.

-Lifts iestrēga,- es uzmetusi skatienu, Romānam samelojos, un viņš, gandrīz mūs nododot, iespurdzās. Uzmetu viņam dusmīgu skatienu, un pavērsos pret Austru- Bet tu esi mans varonīgais mazais palīgs, tāpēc domāju, ka tētis neiebildīs, ka iebrauksim kaut kur paēst.

-Manas princeses ir izsalkušas?- Romāns mīloši jautāja. Abas dedzīgi pamājām un viņš izbrauca no stāvlaukuma.

-Tātad, dosimies uz makdonaldu?- es ieminējos un abi uz mani paskatījās ar komiskiem skatieniem.- Ko es pateicu nepareizi?

-Makdonalds ir neveselīgs,- Austra iesaucās,- Mēs brauksim ēst pie Lilijas tantes, vai ne, tēti?

-Jā, Lilijas tante ir sagatavojusi mums svētku vakariņas,- Romāns atbildēja, un man radās sajūta ka viņš kaut ko noklusē. Pievilku ceļus pie zoda un paskatījos laukā pa logu. Šodien spīdēja saule, un man, atklājās, ļoti pietrūka plašuma. Debesis bija samtaini zilā tonī un šur tur kā vates pikuči izmētāti mākoņi. Saules gaisma lika manām acīm izskatīties gandrīz zeltainām un es aizvēru acis, izbaudot tās siltumu.

-Kas ir Lilija?- es beidzot atcerējos, būdama gandrīz pusmiegā. Es biju nogurusi. Vismaz tā jutos.- Un kāpēc Austra nav redzējusi dzīvokli, tāpat kā es?

-Lilija ir mana auklīte,- Austra sacīja,- Un viņa taisa garšīgākos ēdienus pasaulē, vai ne tēti? Vai ne? Un arī es gribu zināt, kā izskatās jaunās mājas.

-Pacietību, mīļā,- Romāns smaidot pateica- Tu visu redzēsi,- viņš piemiedza man ar aci, un mēs apstājāmies milzīgas privātmājas priekšā.- Es mazliet pamainījos tajā, ko biju iecerējis. Šī māja man iekrita sirdī un acīs. Mūsu ģimenes māja.

Tā bija skaista. Tieši tāda, kādu es iztēlojos par ģimenes māju. Māja bija milzīga, turklāt tai bija piebūvētas saimniecības ēkas. Fasāde bija taisīta no mirguļojoša marmora, un māju rotāja skaisti, kvadrāta logi, kurus aizklāja skaisti aizkari. Piebraucamais ceļš bija nevainojami sakopts, un nobērts olīšiem, kuri bija jūras nogludināti. Pie mājas bija arī milzīgs dārzs, kurā auga dažādas krāsas rozes. Māja izskatījās kā izplēsta no pasaku grāmatas. Un es nespēju aptvert, ka tās ir manas mājas. Kā Romāns ko tādu ieguva?

-Kā....- es nespēju pateikt neko sakarīgu. Austra skrēja mājas virzienā, bet Romāns aplika roku man ap pleciem un uzlika galvu man uz pleca.

-Tās ir mūsu mājas un mana dāvana tev.- viņš sacīja un noskūpstīja man vaigu.- Daudz laimes dzimšanas dienā, princesīt.-

-Iesim?- es saviļņojumā jautāju. Romāns papurināja galvu, un satvēris manu roku, veda garāžas virzienā,- Kur tu ej?

-Ir vēl viena dāvana, ko gribu tev pasniegt,- Romāns sacīja, atverot garāžu ar pulti,- Un izbaudīt to pats.- viņš iesmējās un ātri iegāja iekšā, lai atrādītu spožo, melno motociklu. Gandrīz nenoreaģēju, kad viņš pameta man ķiveri.- Dosimies mazā izbraukumā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-31/722065