Nekas (27)5

Nespēju sagaidīt, kad varēšu kleitiņu kaut kur uzvilkt. Turklāt šī bija pirmā dāvana, ko biju saņēmusi, kopš sākusies mana jaunā dzīve. Mazs nieciņš var sniegt milzu prieku. Kārtīgi salocīju kleitiņu un atliku atpakaļ maisā, un negribīgi uzvilku flaneļa pidžamu un iekārtojos gultā. Paņēmu spogulīti un nopētīju sevi. Skats joprojām bija skumjš, bet labāks, nekā tad, kad Daniels pacēla spoguli pret mani. Kā zibsnis no atmiņas, es redzēju, kā todien izskatījos. Pārsistas uzacis, uz pieres šur tur ādas izciļņi, kuri nu bija no violetiem kļuvuši dzeltenīgi, sakumpis, pietūcis deguns, paldies Dievam, ne lauzts, vaigiem pāri bija zilas ēnas, un žokli klāja sarkani pleķi. Kakls izskatījās tā, it kā mani kāds būtu sakodis. Acis aiztūkušas, īpaši kreisā, kuru pat todien nevarēju atvērt. Mati neveselīgi, neķemmēti, zaudējuši mirdzumu, seja bāla, un no auss stiepās asiņaina, sarecējušu asiņu sliede. Tagad bija citādi. Seja atguvusi persiku toni, acis mirdzēja, un lūpas nebija pietūkušas. Zilumi ievērojami mazinājās, tāpat kā sāpes ķermenī. Šī apziņa mani ļoti iepriecināja. Es veseļojos, drīz tikšu mājās, pie manas meitiņas, mājās. Viss sāk pamazām nokārtoties. Es biju gājusi tik daudz kam cauri, bet tagad viss pamazām sāka nokārtoties. Man bija bail tikai no viena.

Kaut nekas vairs slikts nenotiku. Apgūlos gultā un uzmetu skatienu meitenei man blakus. Viņa nebija pakustinājusi pat pirkstiņu. Bet aparāts vēl ziņoja, ka viņa bija pie dzīvības. Pīkstiens, pīkstiens, pīkstiens, pīkstiens. Pavisam lēni. Viņa atgādināja lellīti. Tumšiem matiem, porcelāna ādu, un pavisam, pavisam kalsna un izdēdējusi. Viņa bija skaista. Bet neticami vientuļa. Vai viņas tuvinieki bija padevušies, ka vairs meiteni neapciemoja? Varbūt tā viņai trūka, lai atgrieztos? Es ticēju, ka dvēsele un ķermenis ir nesaistītas vienības. Taču bija dzirdēts par dažādām klīniskajām nāvēm un citiem brīnumiem. Kāpēc kaut kas tāds nevarēja notikt tagad? Aizdomājos, ka ja viņas vietā būtu Austra. Es nekad viņu nepamestu pie gultas. Nekad nevēlētos savam bērnam ko tādu, bet, ja kas tāds notiktu, es viņu nepamestu šeit. Ieslodzītu savā prātā. Meitene noteikti mocījās, lai gan gulēja mierīgi.

Izkāpu no gultas, un apsēdos uz krēsla blakus meitenei. Paskatījos uz kardiogrammu, kas atgādināja skices klažu malās, un saskumu. Viņas sirds knapi sitās. Saņēmu viņas vēso roku savējā un sāku runāties ar meiteni.

-Sveika, esmu Melisa,- es sacīju klusā balsī,- Tevi te ieveda mēnesi iepriekš. Tu esi spēcīga. Zinu, ka tu mani nezini, tu mani pat redzējusi neesi, bet es zinu, ka tu esi spēcīga. Tu vari atvērt acis, un pierādīt tiem, kuru te nav, ka tu cīnies. Viņi padevās, bet tu vēl esi te.- mana runa kļuva saraustīta no uztraukuma. Jutos savādi. Tas bija dīvaini, runāt un negūt atbildes.- Es gribu, lai zini, ka neesi viena. Tu mani nepazīsti, es tevi arī ne, bet dažreiz ir jauki apzināties, ka kāds ir blakus. Vai zini? Es reiz atmodos slimnīcā bez atmiņām. Man nebija nekā. Es nezināju nevienu un neko. Es nekam neuzticējos. Bet es cīnījos. Miljons reižu gribēju krist un padoties, bet sakodu zobus un cīnījos. Man palīdzēja, jā, bet galveno cīņu izcīnīju es. Esmu pārliecināta, ka arī tu to vari.- saspiedu viņas roku un palūkojos uz kardiogrammu. Nekādu izmaiņu. Vismaz biju ko pateikusi. Skumji nezināt vai meitene mani dzirdēja, vai nē. Apsēdos atpakaļ gultā un turpināju uz viņu skatīties nepamanīta. Es sajutos kā mamma. Viņa tagad atgādināja nespējīgu bērnu. Un bija ļoti, ļoti jauniņa. Tādiem jauniešiem nevajadzētu nonākt tā. Nu ko. Biju izdarījusi visu, ko varēju. Atlika tikai gaidīt.

Apgūlos gultā un pasmaidīju. Man bija dzimšanas diena. Man apritēja 25 gadi. Un man bija pirmā dāvana. Es sāku veseļoties, un nespēju sagaidīt, kad satikšu meitiņu. Es tik ļoti pēc viņas ilgojos. No šīs dienas es sākšu dzīvot savu jauno dzīvi. Lai viss, kas bijis pagātnē, tur arī paliek. Jau taisījos iemigt, kad sadzirdēju diezgan skaļu dziedāšanu un intereses mākta, pacēlos uz elkoņiem, lai redzētu trokšņa cēloni. Atvērās durvis un pa tām ievēlās balonu jūra, aiz kuras parādījās divas smaidošas sejas. Aiz laimes apraudājos un izkāpu no gultas, lai samīļotu Austru, kura apraudājās mani redzot un apskāva mani tik cieši, ka es sāku raudāt trakāk. Meitenīte nolika savu nešļavu uz gultas, un samīļoja mani. Abas raudājām un nespējām rimties.

-Daudz laimes dzimšanas dienā, māmiņ,- Austra sacīja un ierāpās man klēpī, pieliekot galviņu man pie kakla,- Mēs tevi pārsteidzām? Tev šodien ir īpaša diena, mammuci.

-Ļoti pārsteidzāt,- noglāstīju meitenes matus un noskūpstīju viņas galvu. Paskatījos uz Danielu, kurš mīņājās durvīs, turot balonu sašķi,- Paldies, Daniel.

-Es gribēju tevi iepriecināt,- Daniels atteica.- Un misija izpildīta. Romānu dāvana sagaidīs mājās. Formalitātes nokārtosim rīt,- puisis viegli pasmīnēja un ienāca telpā. Man sažņaudzās sirds. Daniels izskatījās ļaunāk par mani, bet viņa seju tāpat rotāja smaids.- Šodien izbaudi to, ka tu esi zvaigzne. Divdesmit pieci gadi. Apsveicu, audz liela un resna.

-Resna,- es iesmējos, un šūpoju Austru rokās,- Austriņ, mamma ir resna?

-Nē, mana mammīte ir ļoti skaista,- Austra lepni sacīja un pieglaudās man klāt. Daniels apsēdās uz krēsla un skatījās uz to meiteni. Mēs ar Austru spēlējāmies ar baloniem un ēdām kūku, kad mums pievienojās Romāns.

-Tu to tagad nopietni?- puisis laimes asarām acīs jautāja,- Tu to nopietni?

-Pilnīgi noteikti,- es apstiprināju,- Es atcerējos, ka tas ir tavs sapnis, un nolēmu par to pateikties. Paldies arī tavam brālim,- es uzsmaidīju Danielam. Man par izbrīnu, Romāns paspēra soļus uz priekšu un ievilka brāli apskāvienā, un abi aiz laimes apraudājās.- Bez viņa es to nespētu izdarīt. Man prieks redzēt, ka esat izlīguši.

-Un kurš no jums ir mans tētis?- Austra ievaicājās. Telpā iestājās mēms klusums.- Māmiņ?

-Es,- vienlaikus abi brāļi atbildēja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-28/721895