Nejaucenes #130

"Eu, šodien ir piektdiena." Danielam sejā parādijās smaids. "Un?" Es vienaldzīgi jautāju. "Šodien sākas brīvlaiks, un Deivids rīko ballīti." Daniels teica. "Nu tad ņem pie rokas kādu skaistu meiteni, un ej uz to ballīti." Es teicu, un apgāzos uz otra sāna.
"Labi." Daniels teica, un pacēla mani līgaviņā. "Neeeee, laid mani zemē." Es satraukta teicu. "Nāksi ar mani uz ballīti?" Daniels teica, vēl joprojām vicinādams mani pa gaisu. "Es nedomāju, ka kāds tur mani gaida. Deivids noteikti grib, lai uz to viņa ballīti nāk tādas meitenes, kā Ketrina, Renē vai Džesija." Es teicu. "Bet tas jau nenozīmē, ka mums ir liegta izklaide." Daniels pasmējās, un nolika mani zemē.
"Nu varam jau, bet ko lai es velku." Es novērsos no Daniela, un ieskatījos skapī. "Nu patiesībā tev par to nav jāuztraucās. Es pagājušonedēļ biju uz divām dienām Milānā, kopā ar vienu dizaineri, un es tev atvedu mazu suvenīru." Daniels teica, iedodams man vidēja lieluma maisiņu, uz kura rakstīts D&G. Es vienkārši uzsprāku no laimes. "Daniel… nevajadzēja." Es ieskatījos viņa acīs, un cieši apskāvu. "Aizej, saposies, un laižam uz ballīti." Daniels mani iedrošināja.
Es iegāju tualetē, sāku ģērbties un krāsoties. Es biju sajūsmā, jo Daniels bija piemeklējis vienkārši perfektu "outfitu".
Beigās, kad biju gatava, bezmaz vai iemīlējos kopskatā. Pie vannasistabas durvīm jau sēdēja viņš, un mēs bijām gatavi braukt. Mēs kādas piecas minūtes kāpām lejā, līdz nonācām pie Daniela skaistā tumši zilā BMW. Bija jau vakars, un debesis lēnām krēsloja. Nonācām ballītes vietā. Deivida māja bija milzīga, un es vel nekad ko tādu nebiju redzējusi. No liela attāluma jau bija dzirdama skaļā mūzika, mājā un ap to pulcējās bars ar cilvēkiem. Pa baseiniem ārdijās pusplikas meitenes un puiši, alkohols, kautiņi, un citas ballīšu lietas, pie kā nebiju pieradusi. Ap mums sāka pulcēties populārās meitenes, un populārie puiši, un sāka pievērst uzmanību Danielam. Es jutos tikai kā viņa aksesuārs, līdz es paliku pilnīgi viena. Viņi visi kautkur aizvilka Danielu, un es paliku populāro burzmā. Es lēnām, un uzmanīgi sāku iet uz mājas pusi, un kad iegāju iekšā, svaigais gaiss pazuda. No katra, kas tur pulcējās nāca alkohola dvaša, caur pūli pie bāra pamanīju Kelliju. Es sāku grūstīties, lai varētu pie viņas tikt. Es nēesmu no tām, kas rīkojas, es mēdzu nogaidīt līdz viss paliek labi, bet šajā situācijā man vajadzēja rīkoties. "Kellij?" Es teicu. "To tu te pazaudēji?" Kellija man vēsi atrūca. "Kellij, mīļā es tevi neaprunāju." Es teicu. Kellija turpināja skatīties kautkur tālumā, bet viņai notecēja viena asara. Es uzliku Kellijai uz muguras roku. "Kellij, lūdzu neraudi. Tu vari mani ienīst, bet jūs ar Danielu izglābāt manu dzīvi. Es jutos slikta, neglīta, nekam nederīga, bet bez jums es būtu sen jau nošāvusies." Es viņai teicu. Kellija pagriezās pret mani, un gribēja apskaut, bet skaisto brīdi izjauca Ketrina. "Ko tu te dari?! Tinies prom, un beidz skalot smadzenes manai labākajai draudzenei." Ketrina atkal uzvija intrigu. Kellija neko neteica, bet tikai slaucija asaras, kas viena pēc otras tecēja pāri vaigam. Es aizskrēju, jo mani sāpināja tas, ka Kellija ļāva Ketrinai par mani tā runāt. Es uzgāju uz otro stāvu, jo tur bija nedaudz klusāks. Iegāju kādā no daudzajām guļamistabām, un apsēdos uz gultas. Istaba bija tik grezna, es izbaudiju ballīti klusumā, un ar grāmatām, kas bija istabā. Pēkšņi atvērās durvis, un ienāca Džesijas puiša labākais draugs. Viņš bija manāmi piedzēries, un vienalga nesa līdzi divus kokteiļus. "Sveika mazā, visu vakaru tevi vēroju…" puisis teica. Viņš nolika kokteiļus uz nazā galdiņa blakus gultai, un apsēdās man blakus. Viņš sāka man aiztikt kājas, un uzmākties. Man bija grūti pateikt nē, jo viņam bija skaista seja, un fantastisks augums, bet tad es atcerējos to gadījumu ar Denisu…