Sveiki! Vēl viens stāstiņš par vientulību un atkarību. Ceru, ka būs patīkami lasīt.
Agrs rīts, es uzvilku savu ērtāko tērpu un skrēju pretim dzīves krustcelēm. Steidzīgi ļaudis, pilsētas troksnis ar maģistrāles dūmu mākoņiem. Visi apkārt, kaut kur iet un nepamana sīkumus. Man kabatā vientuļi gaida “Winston Blue” kārbiņa ar pēdējo cigareti, ko pietaupu vakara baudījumam.
Beidzot garā darba diena beidzās, ieskrienu tuvākajā veikalā, lai nopirktu alkoholu. Izejot no veikala, piezvanīju tik ierastam piektdienas numuram, par iknedēļas izprieci. Ienāku tukšajā dzīvoklī, kur ir neatvērtas kastes un gultas veidojums uz grīdas. Ielieku alkoholu ledusskapī. Novelku apģērbu un dodos dušā. Kamēr attīru nogurušo augumu, pie durvīm, kāds nepacietīgi zvana. Ātri uzvelku apakšveļu un pavirus t-kreklu ar šortiem. Atveru durvis, ciemiņš nepacietīgi ienāk un grib jau ķerties pie lietas. Es dodu vieglu mājienu, ka sākumā vēlētos iedzert. Abi dzerot vēsos dzērienus, lēnām pārvietojāmies uz grīdu. Kopā saplūstam vienā, bet tas ir tikai, lai nosistu garlaicību vienam un apremdētu vientulības sajūtas otram. Nekādu pienākumu, nekādu seku, tikai tukšā bauda. Viesis tuvāk pusnaktij, jau aizmidzis, es paņemu kārbiņu ar vientuļo cigareti. Izvelku pēdējo cigareti un aizdedzinu to. Pieeju pie palodzes, lai vērotu pilsētas rituma mazināšanos. Guļošs stāvs pieceļas un izsaka neapmierinātību par dūmiem un jautā: - Kāpēc tev vispār smēķēt?
Es sašutu, bet ātri atbildēju: - Tas ir kā maza pašnāvība, jo katru reizi ievelkot es pietuvinu savu nāves dienu.
-Bet kāda jēga pietuvināt nāves dienu?
-Nāve ir izzušana, bet atkarības aizmiršanās. Domāju tāpēc.
- Ko tu centies aizmirst? - Es nezinu, jo smēķēju. Bet šīs un līdzīgas šteles vajadzīgas vājiem cilvēkiem.
- Tu nemaz neizskaties pēc vāja cilvēka.
- Protams, ka ne, jo tādi cilvēki kā es nekad negrib izskatīties vārgi un bieži vien neviens pat nenojauš par iekšējo vārgumu. Man kauns par sevi, laikam arī šo cenšos aizmirst.
Šī saruna palika pilnmēness naktī starp mani, viesi un neizsmēķēto cigareti.
