Neizsapņotais skūpsts #192

Vēroju savas mājas atliekas. Likās tik neticami, bet tā tomēr bija. Viss vienā mirklī sabruka un es vairs nesapratu, kur ir mana īstā vieta. Kur ir man jābūt.

Atmetu skatu mājai un sajutu rokas sev uz gurniem, pēc nepilnas sekundes rokas bija arī uz manas mutes, un viss, ko spēju atcerēties - man viss aizkiglojās un man redzema bija Tomasa seja.

Atvēru acis.

Telpa bija balta. Gulēju uz cietas virsmas. Baltas. Pār manu ķermeni pārskrēja trīsas, jo atcerējos to skatu, ko redzēju pieceļoties... Bet kad?

Pieslējos sēdus un devos uz durvju pusi. Centos atvērt tās, bet tas neizdevās.

-Netiksi..- kāda balss ierunājās.

Nekavējoties pagriezos pret runātāju un smagi nopūtos.

-Ko es te atkal daru?- norūcu.

-Tu no šejienes vairs netiksi ārā .. Piedod. -viņš noteica un tuvojās man tuvāk, - Un tagad es nemeloju!-

Es visa sastingu. Gribējās sist Augustam pa seju, bet tam nebija jēgas - viņš ir kā akmens, kuru man nesasist.

Aizvēru acis un strauji tās atvēru. Ielūkojos puiša brūnajās acīs un jautāju, - Kāpēc man te jāpaliek?-

-Tu zini pārāk daudz!- viņš mierīgi atbildēja.

-Es nezinu neko!- izkliedzu.

-Pietiekami zini, lai mēs tevi patirētu.-

-Es neko nezinu!- izkliedzu atkārtoti.

-Izbeidz kliegt, tas neko nedod!- viņš iesmējās un izgāja no telpas.

Viss ko es zināju bija tas, ka Tomass var staigāt. Viņš nav invalīds!

Uzsēdos uz galda, un tikai sapatu, ka esmu ietērpta melnās biksēs un melnā maikā pār kuru pārvilkta melna, ādas jaka.

Nesaprašanā uzlūkoju sevi kā nu vien varēju un apgūlos uzgalda. Blakus galdam atradās vesels instrumentu kalns, pa virsu vēl peldēja nazis.

Paņēmu rokās sīko nozi un tuvināju to savai rokai. Ar katru sekundi nazis tuvojās manai rokai - vēnām, līdz pieskārās.

Durvis atvērās un pa tām iedrāzās Tomass. Viņš izrāva no manām rokām nazi un nometa to zemē.

Viņš satvēra manus plecus savās lielajās plaukstās un ieskatījās manās acīs.

-Ar kuru galu tu domāji?- viņš uztraukts vaicāja, - Ko gan es darītu bez tecis?!-

Puisis mani uzmanīgi vēroja un beidzot piespieda pie savām krūtīm.

-Es tevi mīlu, muļķīt!-viņš noteica un noskūpstīja manu pieri,- Nekad, nekad tā vairs nedomā darīt!-

Es tikai pakratīju galvu.

-Tad izstāsti man visu!- noteicu un izrāvos no puiša.

Puisis nopūtās un iesēdās krēslā blakus galdam.

-Tātad... Esi gatava uzzināt visu?- puisis ievaicājās, bet es piekrītoši pamāju.