Sveiki, 4. daļa ir klāt, cerams šī būs aizraujoša un "'baudāmāka" nekā citas :))
______________
Tā kā galamērķis bija tikai Londona, tad viņi nelidoja ilgi. Kad viņi bija izkāpuši no lidmašīnas pretī nāca kāda sieviete ar melnu mēteli mugurā, bet tā kā viņa nebija aiztaisījusi to pilnībā ciet varēja manīt pelēcīgo bikšu kostīmu zem tā. „Esiet sveicināti Anglijā, Jūs dabūsiet dienesta viesnīcas un dienesta mašīnas, kā arī ieročus sagādāsim, galvenais, jums būs jaizdara šis darbiņš pilnībā.” .. Maiks saskatījās ar Dženetu, kāmēr noslēpumainā sieviete apgriezās un aicināja viņus ārpus lidostas uz mašīnu. Viņi lēnām sekoja nopakaļus sievietei.
Kad viņi abi sēdēja mašīnā un tā lēnām sāka braukt uz priekšu viņš neuzticīgi vērās pretim sēdošajā sievietē. „Kāpēc mums pakaļ atsūtīja tieši tevi ?” .. „Neatsūtīja” viņa bez emocijām pateica. Džeiks bez liekas apdomāšanās izvilka savu pistoli un tēmēja tieši pret viņas galvaskausu. „Bet es esmu no jūsu dienesta, un strādāšu ar jums pie misijas” .. „Pierādi to! Kāpēc neatsūtīja parasto šoferi, kurš mani ved katru reizi ?” .. „Neuztraucies Maik, viņš sēž mājās un silda savu pēcpusi.” .. „Drīz satiksim bosu un dosimies pirmajā uzdevumā” Viņa turpināja. Maiks turpināja tēmēt pret viņas galvu, šoreiz jau uzlicis klusinātāju. „Bet kāpēc lai es tevi nenogalinu ?” .. „Nu šauj nost, pret tevi jau uzsāks kriminālprocesu, ka nogalini valsts inteliģences aģentu” viņa ieslīdēja krēslā un noteica. Maiks nolika pistoli, bet joprojām jutās neomulīgi. Dženeta tai laikā tikai sēdēja un nolukojās, kas notiks...
Aiz stūra iznira galvenā ēka. Džeiks jutās jau labāk to ieraugot. Mašīna piestāja pie ieejas un Maiks ar Dženetu izkāpa no mašīnas. Sieviete aiztaisīja durvis, un mašīna aizbrauca un iejuka satiksmē. Nu Maiks un Dženeta vieni stāvēja pie galvenās ēkas galvenās ieejas.
‘’Viņu sauc par Nāves eņģeli” Dženeta nočukstēja, lai to nesadzirdētu garāmgājēji. „Zinu, kas viņa ir” Maiks pārtrauca Dženetu „Ēsmu ar viņas strādājis, totāla maita.. nekad nevari zināt vai nodos tevi vai izglābs... Ejam!” Un Maiks sāka kustēties. Dženeta viņam sekoja pa durvīm iekšā ēkā. Pavērās daudzi inteliģencē strādājošie, sēdēja pie datoriem, izmeklēja bezsakarīgas lietas, kas itkā aizsargātu valsti. „Klaunu bars” Ierunājās Maiks un turpināja iet, pie apsardzes viņus pārbaudīja visus dokumentus, atņēma ieroci un palaida iekšā un viņi jutās aptīrīti kā baznīcas žurkas, jo viņiem vairs nebija nekā – nu ja neskaita telefonus. Tos vajadzēja vienmēr, ja nu rastos ekstremāla situācija. Protams, ja neskatās uz faktu, ka viņiem visu atdos izejot no ēkas.
Viņi devās uz otro stāvu – uz priekšnieka kabinetu. Gar malām pavērās daudzi strādājošie, šie jau bija mazliet augstākā līmenī un izmeklēja tādas lietas, pie kurām, mēdz strādāt arī Maiks. Viņi vērās uz Maiku un Dženetu un izteica piezīmes par viņiem. Precīzāk, par Dženetu, viņa vēl šeit nebija bijusi. Viņa, šķita, ir uztraukusies no pirmās satikšanās ar priekšnieku, pašlaik viņa bija runājusi tikai ar starpniekiem.
Viņi iegāja kabinetā un redzēja lielu un būdīgu stāvu sēžam krēslā un parakstot kaut kādus dokumentus. Maiks pieklauvēja pie durvīm un priekšnieka galva pacēlās, bet viņa sejā bija smaids un negaidīti jauki viņš ierunājās „Prieks jūs redzēt, un arī par tevi Dženeta, ka tu uzņēmies uzdevumu un sāc savu karjeru tieši pie mums” .. Viņi abi stāvēja un neko neteica, laikam bija apjukuši, un nemaz nespēja neko pateikt. Bet viss bija noticis – viņiem misija bija jāuzņemas, un viņiem jau nesa misijas aprakstu.
Pa durvīm ienāca kāda sieviete – precīzāk tomēr būtu teikt- meitene. Un iedeva Maikam un Dženetai smagu un biezu lappušu kārtu. „Tur ir viss aprakstīts, kas notika un kas jāizdara” ierunājās priekšnieks, „”’šoferis – šoreiz tavējais – jūs aizvedīs uz jūsu viesnīcu numuriņiem un jums būs laiks savesties kārtībā un sagatavoties misijai” .. Maiks pagriezās un dodoties prom noteica „Uzredzēšanos” Dženeta viņam sekoja un viņi aizgāja uz mašīnu.
