„Viņi nāk. Viņi. Viņi grib tevi. Un Viņš paņems tevi. Jā, jā Viņš paņems. Viņš, paņems to, ko Viņš vēlas visvairāk.” Pavērsusi nazi pret manu vēderu tante turpināja: „Es uzšķērdīšu tavu vēderu pietiekami plati, lai viņi visi var ierāpot iekšā. Visi iekšā.” Viņa smejās, līdz pēdīgi vienā mirklī sāpīgi aprāvās. Viņa sniedzās pie vienas no savām strutojošām brūcēm uz sejas. „Es jūtu, kā Viņi mani pamet. Viņi rāpjas ārā no manis. Es vairs neesmu Viņiem pietiekami laba...?!” Viņa pagrāba pirkstos pussakaltušās strutas no savas brūces un turpināja: „Vai tad tu Viņus neredzi? Ko? TU NEMAZ NESKATIES, KUCE!” Ar spēku, viņa iegrūda savus strutainos pirkstus manās acīs, cenšoties pēc iespējas vairāk izsmērēt strutas pa manu seju. Tās bija tik pretīgas, ka atkal lika man rast sevī spēku, lai turpinātu cīņu par savu izdzīvošanu. Kamēr tante atkal novērsās savu neredzamo dēmonu apkarošanai uz savas ādas, es centos salekties un sākt līgoties uz sava krēsla. Kad man tas izdevās, es centos apgāzties uz labo sānu, tomēr jau krēslam gāžoties, es aptvēru, ka mans kakls nebija viss piesiets pie krēsla atzveltnes, bet gan pie kā cita tieši aiz krēsla. Pēdejā mirklī atbalstoties uz labās kājas pēdas, es pasargāju sevi no krēsla tālākas krišanas un potenciālas nožņaugšanas. Man par nelaimi, to visu pamanīja tā izdzimtene, kas ar labpatiku iespēra pa manu kāju, uz kuras es atbalstījos. Krēsls apgāzās, liekot man tvert pēc pēdējām gaisa paliekām. Manam skatienam atkal satumstot, es nospriedu pie sevis, ka beidzot šīm mokām pienāks gals. Beidzot es miršu. Mans skatiens lēnam virzījās no manas tantes uz arvien pieaugošo ēnu kamolu istabas stūrī. Ēnas izpletās gluži kā izlietas tintes traips. Vēl pēc brīža es spēju saskatīt tajās sejas. Desmitiem, nē, simtiem seju. Vīriešu, sieviešu, sirmgalvju, bērnu. Tā bija vesela šausmu galerija. Un tā tuvojās man arvien tuvāk un tuvāk. Es centos vēl pēdejo reizi nofokusēties uz kustīgajām ēnām un sejām, kas nemitīgi mainījās kopējā veidolā. Tās vēlējās mani sagrābt, uzsūkt, pakļaut un iznīcināt. Es biju par to pilnīgi pārliecināta. Griezumi uz manām kājām sāka degt kā elles ugunīs, bet pat tās sāpes nespēja novērst manu uzmanību no ēnainajām sejām, kas, visas kā viena, sāka vērt vaļā mutes un kopīgi tuvoties manam bezspēcīgajam ķermenim. Es biju panikā un pat nemanīju pa kuru brīdi tante pameta istabu. Brīdī, kad sejas jau gandrīz skāra manas kājas, istaba pielija ar žilbinošu gaismu un kliedzieniem.
Man vienmēr i grūti sagaidīt jauno daļu, bet zinu, ka ir vērts gaidīt-būs labi, kvaltatīvi un čučetnegribujobail efekts :)
Gaidu nākošā daļas.... Nav tā kā FML u.tt. Ir tā vērts. Gaidīt :)