Kad izlasīju šo stāstu, pamatīgi noņirdzos. Stāsts ir pagarš pēc spoku mērogiem, bet ļoti labs. Cik nu es zinu, tas esot nācis no vienas grāmatas par Otro Pasaules karu.
„Vakara gaitā tikām līdz viesnīcai, kas ideāli piemērota vienas nakts sakariem, jo tur var noīrēt gultasvietu uz stundām,” Mazais paskaidro bariņam klausītāju. „Mēs bijām Rēperbānī sarunājuši baltu mersedesu, tāpēc viesnīcā ieradāmies ar glanci. Pirmais, ko manas nolāpītās acis ieraudzīja, kad nākamajā pamodos viesnīcas gultā, bija kušķis puskaltušu pētersīļu, kas iebāzts starp resnām ciskām. Ko, ellē, tas nozīmē, es pie sevis domāju, vai esmu nakti pavadījis bordelī? Tā nu piesardzīgi palūkojos apkārt, lai saprastu, vai tiešām esmu noguldīts blakus kādai smukai skuķei, bet tā vietā dabūju dzirdēt par Štrausa valšiem no Kastaņu alejas. Jūs jau zināt tos trakos gabalus, kur milzīgā tempā tiek daudzītas vecas klavieres.
„Labrīt, vīriņ,” viņa saka tik moža, ka prieks skatīties.
„Labrīt, velosipēdiste,” es atbildu, kā apburts klausoties melno strazdu čivināšanā aiz loga.
„Būt precētiem ir burvīgi,” viņa pēc brīža piebilst.
„Nav ne jausmas,” es saku. „Nekad nav gadījies piedzīvot.”
Viņa atkal sāk mīt pedāļus un siekaloties ap manu veco pauri, un, kamēr kafijai vārās ūdens, mēs ar gondolu izmetam vēl vienu līkumu.
„Ko tu tur tērgā par precībām? Vai esi saāķējusi gredzenus ar kādu pačakarētu drāzēju vai līdzīgu kretīnu?”
„Tu nu gan esi jokains,” viņa saka, noklakšķinot savus retos zobus man pie sejas. „Tikai nestāsti, ka neatceries, kā mēs vakar tikām savienoti svētajām laulības saitēm! Jo, ja tu gadījumā esi piemirsis, tad mammīte šeiten te tev to atgādinās ar dažiem nejaukiem trikiem, ko man reiz skarbā dzīves skolā iemācīja kāds vecs paziņa, japāņu cīkstonis.”
„Savienoti laulības saitēm?” es kliedzu. „Tev atmiekšķējušās smadzenes vai piemetusies kāda cita kaite? Man nav vajadzīgs nekāds sūda papīrs, lai tiktu pie savas daļas skuķu. Nekad neesmu par to sapņojis”
Tad uzradās viena nolāpīta verdzene baltā auklītes jakā, nesdama sūda sudraba paplāti ar divām krūzēm, kurās ielieti nēģeru mīzali.
„Dārgie viesi, no sirds apsveicam!” stulbā kuce zviedzošā balsī teica. „Šīs noteikti ir brīnišķīgākās masu kāzas pasaules vēsturē. Viss ciemats pielējās līdz nemaņai, viņi joprojām sūt kā tritoni. Saimnieks ir gultā ar Otto, mūsu godalgoto vepri. Viņš tikko atvadījā no draugiem un ģimenes ar pudeli labākā Jamaikas ruma un dziesmu „Piecpadsmit vīri uz miroņa lādes”. Pat nejuta, kā Otto grauž viņam bikses!”
Mana atmiņa lēnām, taču noteikti sāka atgrieztie. Majors, mazais, vecais resnulis, nemitējās mums jautāt, vai tiešām nopietni domājam iztikt ar vienu pežu visu mūžu, bet tādā stāvoklī, kādā tobrīd atrados, mani neviens nebūtu spējis no tā atrunāt. Neviens, kas nespēj žvingulī sakarīgi domāt, nedrīkstētu pat sapņot par precēšanos vecā Štrausa valšu skaņās.
„Vēl kāds iegrūsts tajās trakajās kamanās?” es jautāju.
„Viss jūsu bars!” viņa atbildēja un smējās tik līksmi, ka uzgāzās ar dibenu virsū vienai no krūzēm ar nēģeru mīzaliem.
„Arī Emīls Grūdējs?” es jautāju, jo vismaz tas likās pilnīgi neiespējams gadījums. Viņš bija dedzīgākais hemoroīdu iznīcinātājs visā Hamburgā, un slēpās ikreiz, kad ieraudzīja uz auklas žāvējamies sieviešu biksītes.
„Arī Emīls,” Ruta pasmaidīja un pavilka dibenu nost no krūzēm ar tādu skaņu, it kā viļņojošā ūdenī apdirstos nīlzirgs.
Tad nu es beidzot saskatīju notikuma smieklīgo pusi. Mēs, visi līgavaiņi, sapulcējāmies lejā zāģu skaidu piebārstītajā pagalmā, pārrunājām notikušo un vienojāmies, kā izkulties no šiem mēsliem. Mēs iedevām mersedesa atslēgas Īdai Šoferei un piekodinājām braukt tieši uz komercbanku Ķeizara laukumā Darmštatē un tur mūs gaidīt.
Visas staigules salīda automobilī zibens ātrumā, tiklīdz izdzirdēja vārdu „komercbanka”. Viņas domāja, ka brauksim izņemt maķenīt sīknaudas. Staigules pazuda tik ātri, it kā viņām pa pedām dzītos pakaļ tikumības policija.
Emīls staroja kā homītis, kamēr mēs zvanījām Šupo vīriem un paziņojām, ka vesels bars blēdīgu amazoņu baltā, vecā mersedesā ir ceļā, lai aptīrītu komercbanku Ķeizara laukumā. Ak, kādu sagaidīšanu Šupo noorganizēja mūsu līgavām! Gluži kā vienam nolāpītam meksikāņu ģenerālim!”
