Atceros,ka skolā man bija jāraksta domraksts "mans jā un,mans nekad", patiesībā šo domrakstu no sākuma es uzrakstīju savai draudzenei izpalīdzot viņai, un beigu beigās pašam ar bija uzdots šāds domraksts. Šajā domrakstā rakstīju,ka dzīve ir kā pakāpieni, visu laiku mēs kāpjam, mēs cenšamies sasniegt mērķi un priekšā pie katra pakāpiena vienmēr ir divas durvis - divas izvēles. Parasti uz izvēlēm es atbildu ar "jā",jo baidos no tā,ka ja neriskēšu,ja atteikšos es varu palaist garām kādu iespēju un aiz šīm bailēm piemirsu,ka ir arī jāatver otras durvis.Un te nu es tagad esmu nonācis - verot "jā" esmu par tālu aizgājis,ka tagad ir smagi jākrīt uz atpakaļu - esmu nonācis sākumā,šeit. Katru dienu domāju kā būtu ja... un katru dienu sev atgādinu - tā tam ir jānotiek!
Tagad ik pa brīdim pašķielēju uz telefonu vai tik nav kāda jauna ziņa pienākusi, bet kā Kaupera dziesmā - telefons kluss.
Manā priekšā stāv balta lapa, uzdevums ir izveidot savas personības kolāžu. Un man pat nav ne jausmas ar ko sākt. Kas es esmu? Domāju,ka katrs reiz ir uzdevis šo jautājumu sev un, ko jūs atbildat uz šo jautājumu? Vai paklausaties klusumā un saprotat,ka ir muļķīgi to uzdot?
Šovakar tuvojas negaiss, bet man jau liekas, ka manī sen ir sākusi plosīties vētra. Lieku ciest sev tuviem cilvēkiem dēļ tā, bet viss ko es vēlos, lai viņi saprot. Vai tiešām ir par daudz prasīts, lai saprastu? Meklējot kādu kastīti,kurā pierakstīt tik savu vārdu sapratu,cik akli mēs esam, cik daudzas lietas vai jūtas mēs nepamanam vai noignorējam.Es nesaredzu sevi tumsā.Esmu akls.
