Atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida nākošā daļa. Biju aizņemta. 
Sēdēju uz sava matrača. Galvā šaudījās tūkstošiem domu un tajā pašā laikā pilnīgs tukšums. Domu daudz, bet nevienu nevarēju sagrābt. Es ievilku dziļu elpu, smagi nopūtos un atkritu guļus uz aizmuguri. Man kabatā bija saliekamais nazis, es pasniedzos pēc tā. Sagrābu to pirkstos, un stingri sažņaudzu. Es tur nogulēju pailgi. Sāku domāt lēnām. Apsvēru visu, kas ar mani noticis. Centos iztēloties, kas ar mani notiks tālāk un ar ko tas viss beigsies. Ko nozīmēja pretoties? Kā es to nāvi atnesīšu? Skatoties uz manu stāvokli, drīzāk es pats nomirtu nevis kādam nāvi atnestu. Pat ienāca prātā, ka varbūt man aizbrauks jumtiņš un sākšu slepkavot. Bet nejutu dižas izmaiņas savā personībā. Nebiju palicis agresīvāks, nevēlējos nevienu sāpināt. Es izvilku nazi no kabatas pēc vairākām stundām turot viņu sažņaugtu savā dūrē. Paskatījos uz to, klusām nosmējos un lēnām atvēru to. Tas bija ļoti ass. Nebija daudz lietots. Es piecēlos atpakaļ sēžus. Uzrotīju kreiso piedurkni un pieliku asmeni sev pie rokas. Sirds sāka sisties straujāk. Protams, ka man bija bailes to darīt, bet es nevēlējos turpināt dzīvot. Ne šādu dzīvi. Es pavilku nazi vieglītēm pār ādu, lai redzētu vai tas ir pietiekami ass. Tas bija. Mazas asins pilītes sāka parādīties iegriezuma vietā. Es paņēmu nazi nost no rokas, izlocīju sprandu, ievilku dziļu elpu un tikko kā gribēju griezt, es atslēdzos.
-NEUZDROŠINIES!-
Atkal tā balss..
-TU NEESI IZPILDĪJIS SAVU MISIJU!-
Es pat necentos atbildēt vai kaut ko mēģināt pretoties. Es vienkārši atkal peldēju kosmosā. Nodomāju, ka nu protams, ja mana dzīve bija sarežģīta līdz šim brīdim, tad tas ir tikai loģiski, ka no tās aiziet arī nebūs vienkārši. Gaidīju, kad atmodīšos. Melns. Melns. Man apnika. Man šķita, ka pavadu tur dienas vai pat nedēļas. Laikam bija devuši man bezpalīdzīgu stāvokli, lai es padotos. Ik pa laikam aizdomājos par Kolu. Nespēju beigt mocīt sevi par to, ka es viņu paņēmu līdzi. Es nezināju vai viņš vispār vēl ir dzīvs. Un mans uztraukums par Kolu, mani nedaudz nomierināja. Manas rūpes par Kolu man pašam lika saprast, ka es taču nekad mūžā nevienam neko nespētu nodarīt. Ko viņi īsti gribēja no manis? Es neesmu tas īstais. Kādā brīdī, gandrīz kā ar aukstu ūdens spaini, es atskārtu, ka es pat nezinu vai mana fiziskā kondīcīja ir saistīta ar to balsi un manu “misiju”. Vai man bija lemts iet uz to dārziņu? Mani uz turieni veda neredzami spēki? Vai tas viss ir tikai sagadīšanās. Un.. vai tas vispār notika pa īstam. Varbūt es jau esmu miris un šī ir mana versija ellei? Vai tikai slikts sapnis. Tāds nedaudz ieildzis sapnis. Varbūt esmu nodzēries līdz komai un nonarkojies tik tālu, ka šis viss ir tikai halucinācija.. Pēkšņi es pamanīju, ka kaut kur, no nesaprotamas puses, ļoti klusām var dzirdēt suņa rejas. No sākuma domāju, ka man tikai izliekas, biju melnā kosmosā, bezsvara stāvoklī, varbūt smadzenes beidzot atstieps pedāļus. Suņa rejas palika skaļākas, un skaļākas, līdz es atskārtu, ka tas ir Kols. Es sāku krist panikā, es gribēju ārā no tās nekurienes. Kols bija vienā telpā ar manu ķermeni, bet es jau nedēļām ilgi peldu pa tumsu. Es centos darbināt visus savus spēkus lai izkustētos, centos bļaut. Cīņa nebija no vieglākajām, ja es būtu nomodā, es būtu piestūmis bikses no tā sasprindzinājuma. Es sāku just, kaut ko. Matraci zem sevis. Vēl bija tumš, bet tulīt tulīt.. pārlauzu. Kā blīkšķis. Tik neērti. Gribēju vemt. Tāda sajūta, ka tiešām fiziski tikko biju nosēdies uz Zemes pēc nezin cik ilga laika kosmosā. Es attaisīju acis un ieraudzīju Kolu. Viņš sāka vicināt asti un metās man laizīt seju. Es nezinu, kurš bija priecīgāks, viņš vai es. Man bija prieks, ka viņš atnāca atpakaļ. Man bija prieks, ka viņš mani izvilka no kosmosa. Es tiešām nezināju cik ilgi es tur vēl peldētu kā sūds pa to tumsu, ja Kols nebūtu atnācis. Labi, ka vēl morgā nepamodos.
-Ēe viņš pamodās..- Dzirdēju no blakus telpas balsis kaut ko sačukstamies.
Samīļoju Kolu un piecēlos kājās. Uz brīdi sastingu. Nazis, kurš bija man rokās, bija nevis nokritis kaut kur zemē, bet man priekšā, iedurts līdz rokturim tīrā betona sienā. Es piegāju pie tā un pamēģināju izvilkt, bet tas pat nekustējās. Mani sargāja pat no manis paša. Es laikam biju “viņiem” tik ļoti svarīgs. Es izgāju no savas istabas, aiz stūra divi veči stāvēja.
-Sveiki. Vai zinat cik ilgi es te nogulēju?- Es viņiem tā neveikli pavaicāju, nezinu kāpēc kautrēdamies par tādu jautājumu.
-Kādas divas dienas varbūt..- Viens no viņiem nomurmināja, paņēma otru aiz piedurknes un aiztinās prom.
Divas? Dienas? Es varu apzvērēt, ka es tur biju vismaz trīs nedēļas. Laiks tur gāja tik lēni.. divas dienas. Nodomāju iziet ārā. Laikam bija jau 20. dienas pagājušas kopš pēdējo reizi ēdu. Neskaitot to mežonīgo vēmienu no šokolādītes. Ārā es pagāju nostāk no ēkas, pie kāda koka mētājās baļķis, es uz tā apsēdos. Kols protams man sekoja. Viņš atgūlās man pie kājām.
-Skat, Kol, kur tu esi nonācis. Esmu pārdabisks izdzimtenis, kurš dzīvot pamestā graustā kopā ar citiem bomžiem. Tieši tā, esmu bomzis. Tu esi smuks suņuks, taču varēji atrast pienācīgu ģimeni, kuri tevi varētu pienācīgi kopt un barot.- Es viņam kasot aiz auss čukstēju.
Viņš paluncināja asti un apvēlās uz muguras. Laikam jau, ka viņam bija pie vienas vietas vai es bomzis vai nē. Resns mākonis, kas bija priekšā saulej, pastūmās malā. Tā patīkami sildīja, bet manas acis jutās tā it kā es blenztu lampā no centimetra attāluma. Izvilku saulesbrilles no kabatas un uzliku uz acīm. Tajā brīdī es pamanīju, ka uz ēkas jumta redzās divas figūras. Tie laikam bija tie paši veči, kuri pie manas istabas aiz stūra sačukstējās. Skatoties uz viņiem man ienāca prātā ideja pārbaudīt, cik ļoti tie pārdabiskie spēki mani sargā. Es piecēlos kājās un gandrīz vai palēkšiem devos uz ēkas pusi. Mana ideja bija ģeniāla. Tā bija aizraujoša! Es izdomāju, ka jāmēģina nolekt no jumta. Ja es nositīšos, super. Bet, ja tie spēki mani gribētu atkal apturēt, viņiem būtu jādod man spēja lidot. Kāpjot augšā pa trepēm, pēdējos divus stāvus uzkāpt bija smagi. Sajūta bija tāda, ka kāds fiziski mani turētu, vilktu atpakaļ. Es cīnījos pretī. Gan fiziski, gan ar domām, cīnījos. Tiekot uz jumta, es jutu, ka atkal atslēgšos, bet es centos ar visiem spēkiem palikt pie samaņas, nevēlējos tajā kosmosā vairs peldēt. Vēlējos tikai tikt līdz jumta malai. Kols palika pie trepēm un noskatījās uz mani, kā es kājas vilkdams, elsdams un pūsdams kustējos uz jumta malas pusi. Tie divi veči ar šausmām sejā uz mani tikai noskatījās, pat necentās mani apturēt. Vēl līdz malai bija atlikuši kādi četri metri, kad mani novilka uz zemes. Biju rāpus. Gar acīm metās melns. Jutu pulsu deniņos un nežēlīgu gravitācijas spēku, kas mani spieda pie zemes. Man trīcēja rokas noturēties rāpus. Pa bišķim, pa bišķim es tiku līdz jumta malai. Viņiem neizdevās mani atslēgt. Es vinnēju šo mazo kauju. Ievilku gaisu dziļi jo dziļi plaušās, atgrūdos no zemes ar rokām un kājām uz priekšu, kā tāds dzīvnieks lēcienā. Prieks. Tāds prieks mani pārņēma. Varēju nomirt laimīgs. Krītot viss smagums mani atlaida, vairs nekas mani nevilka uz leju. Palika arvien vieglāk un vieglāk. Kritiens šķita ilgs, bet tajā pašā laikā ļoti īss. Tikko zeme bija gandrīz ar roku aizsniedzama, es aizžmiedzu acis ciet. Gaidīju triecienu, sāpes, nāvi. Gaidīju. Nesagaidīju. Izpūtu gaisu no plaušām un attaisīju acis. Zāles stiebrs gandrīz man līdz degunam sniedzās. 15 centimetri? Apmēram. Es karājos gaisā.
