Salā un egļu smaržā ieskautā migla tik smagnēji traucas uz klinšainiem stāviem, bet mans aptumšotais prāts vēlas tai līdzi traukties uz skaisto, uz nezināmo galamērķi nekurienē.....
Noskrandis un izspūris es izbrienu no slepenā meža, man priekšā paveras apbrīnojams skats. Ko tādu tik sapņos es nojautis esmu, bet sapņi tik māņi no realitātes šķira. Acis man aizskrien pie debesu palagiem, kur cēlie mūra torņi tajos caurumus izdur un paceļas jo augstu virs padebešiem. Drūmi un tumši šie torņi manā skatienā staro, tie melni un smagnēji itkā virsū man skatās. Es paceļu rokas, es elpoju šo naksnīgo ziemeļu vēju un jūtu, kā nezināms pārdabisks spēks pie sevis manu miesu sāk raut.
Tuvojoties torņu melnajām akmens pamatnēm es izdzirdu kādas būtnes smieklus un vaidus. Vai cilvēks? Vai dzīvnieks? Mans saprāts to nespēj aptvert, bet varbūt tas būtu kaut kas savādāks un neredzēts. Apmulsis savu netīro domu labirintā, es kustinu savus apsalušos stilbus pretī nezināmam mērķim. Šīs skaņas, griezīgas, asas un drūmas, man iedzeļas ausīs tik dziļi un liek manam prātam izrauties ārā no šīs nomocītās, netīrās un izkropļotās miesas, ko kādreiz tik cēli es saucu par savējo.
No ķermeņa es attālinos, bet kā tas ir iespējams? Vai sāku jukt prātā? Vai nāve mani jau sveic?
- Nāve ir tikai tavs pierastais apmāns, kas tavu apziņu grauž, kas izsūc no tevis tavas pēdējās saprāta drupatas, mans naivais draugs - izskanējā balss no melno torņu drūmajiem pamatiem.
- Vai es tevi pazīstu? Es esmu tavs draugs? - uz vēso, bet mierīgo balsi es atsaucu.
- Bet vai tad tu neesi? - pārliecībā ar ironiju izsaka balss.
- Es tevi nepazīstu, tava balss šķiet tik sveša...
- Jūs tik bieži aizmirstat pašu galveno un īsteno, meklējot netikumus citu saprātos un vārdos, ka beigās neizprotat, kas ir īsts un kas ir maldi.
- Tava balss ir tik neskaidra.. vai tu esi cilvēks? Varbūt atklājies man tu, tu.....
Nespējot dvest vēl pēdējās frāzes es paraugos uz priekšu un ieraugu vārtus, drūmā un nezināmā aurā apvīta eja uz tumsu, tā paveras un aicina ienākt...
Man paveras aina, tā uzdzen man bailes, es vēlētos izmukt no šīs ellīšķīgās telpas zemes virsū.
- Kāpēc tik drūmas šīs telpas man šķiet? Vai tiešām to visu var nosaukt par skaistu? es izmisis izskanu iekš nospiedošās telpas auras.
- Jūsu rokās šis elements, ko saucat par ''skaistumu'' ir ieguvis slimīgu un vienmuļu vienveidību. Nevajag pretoties, nevajag mānīt sevi ar pareizajiem vārdiem un izcilajām frāzēm, jo kas gan ir pareizs un ideāls, izcils.
- Kāpēc es atrodos šai telpā vēl aizvien. Tik indīgs un skābs šis gaiss caur mani plūst. Es nevēlos te atrasties es.....
Nejauši acumirklī, tik īsā un ašā, es aptveru savu patieso mērķi un pamatojumu tam, kāpēc atrodos šai bezgalīgā tumsā. Bet vai tā ir tumsa? Vai tas man tiešām kaitē? Tie sapņi un nebeidzamās vīzijas, kas uzplaiksnīja kā uguns karstās un kvēlošās liesmas.. Es sajutos tik brīvs...
Es esmu brīvs.
