Heyoo, esmu klāt ar jaunu daļu, pagaidām vēl nezinu cik daļas būs, bet labs nāk ar gaidīšanu :) Piedodiet, ka nav bildes, jo nevar atrast normāla izmēra bildes, bet skatoties no gaišās puses, ja nelikšu bildi sākumā, tad nenospoilerēšu:)
*
Labu laiku noejam pa taku, tad pagriežamies pret vēju un ejam cauri pļavai. Kad esam pārgājuši pļavas otrā pusē, es saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Pie strauta akmeņi ir izsvaidīti, koku galotnes ir nolauztas un zeme ir izmīdīta tik tālu, ka sliekas jau redzamas.
Esmu sācis uztraukties, vēl pirms brīža likās, ka viss ir kārtībā, bet tagad mani atkal pārņem sajūta, kas vēsta, ka notiks kaut kas slikts, kaut kas ļauns. Kīra man blakus sarosās, viņas matiņi uz skausta sāk celties stāvus, es izvelku nazi.
Mežs pieklust, visi dzīvnieki saausās, visiem interesē, kas tagad notiks. 20 jardus tālāk, es pamanu melnu ēnu, kas pārslīd pāri eglīšu jaunaudzei. Pēc dažām sekundēm es izdzirdu visvarenāko rēcienu mežā, putni uzspurdz debesīs, savas koku slēptuves atstājot, stirnu bariņš haotiski aizsteidzas paslēpties starp biezākām eglēm.
Lācis, mans prāts spēj izburtot pirms manas acis skata melnu ēnu, kas traucas uz manu un lapsas pusi. Manas acis bailēs ieplešas un es sāku saskatīt skaritības.
Klusumu pirms lācis parādijās, lāču izkārnījumus, kuriem pagāju garām pirms apmēram 100 metriem, stirnu tramīgā uzvedība. Nebija laika, vairs nav laika. Būtu stulbi mirt šādā nāvē, ja tev paredzēts kaut kas lielāks. Lapsa sāk riet un mudina mani bēgt, bet es neklausos, es nemaz neizkustos, jo zinu, ka no lāča nekur nav glābiņa. Tas skrien ātrāk par tevi, rāpjas kokos ātrāk, peld ātrāk. Neiznīciāms dzīvnieks no kura nav iespējams izvairīties. Stulbenis, kā es varēju to nepamanīt? Visu mūžu pa mežu blandījies un lāci tagad nevarēja pamanīt, es dusmojos uz sevi. Lapsa sapratusi, ka es nebēgšu, palika man pie sāniem, viņa ir uzticama, pārāk labs sabiedrotais. Es atkal iedomājos, ka viņa ir kaut kas vairāk par parastu lapsu, bet šādām pārdomām nav laika.
Un tā mēs tur stāvam, kamēr nāve tuvojās, tuvāk, tuvāk līdz mūs šķīr tikai nieka trīs metri. Lācis ar vienu ķepas vēzienu mani nosistu, ar vienu ķepas vēzienu sadragātu mugurkaulu, viens ķepas vēziens tik maz ir vajadzīgs, lai nodarītu neiedomājamas sekas. Jūtos kā niecība blakus viņam.Tas apstājās kā zemē iemiets un ierēcās tik skaļi, ka liekas esmu zaudējis dzirdi.
Lācis man uzpūš savu karsto elpu un vēro, ko es darīšu. Bēgt vai nebēgt? Milzīgas, melnas lūpas atklāj zobu rindu, tik baltu, tik nāvējošu un reizē skaistu, siekalas sāk tecēt tam pāri zodam un es gatavojos neizbēgamajam. Es tam ieskatos acīs un saprotu, ka tās izskatās tikpat cilvēciskas kā manai lapsai. Tās ir zaļas, zaļas kā smaragdi. Jūtu, ka grimstu to nebeidzamajā burvībā, tā ir kā hipnoze. Un tad notiek kaut kas tāds, kas manai sirdij liek apmest kūleni.
Lācis nošmakstina savus milzīgos ilkņus gar manu seju un pagriežas, lai dotos prom. Liekas, ka tas centās mani iebiedēt vai nogalināt ar bailēm nevis ar milzīgajiem priekšzobiem. Es nespēju aptvert to, kas tikko notika, mans prāts ir aizmiglots no lielā šoka. Lācis pameta savu medījumu? Tas ir neiespējami, tas ir kā brīnums, kā roze, kas uzziedējusi kailā salā, kad sērsna saplēš stirnu kājas.
Es paskatos uz Kīru, bet viņa stāv tik mierīgi, itkā nekas nebūtu noticis, itkā viņa zinātu, ka tā notiks un man pielavās domas par viņu kā kaut ko citu, par viņu kā cilvēku. Es nespēju izskaidrot lāča uzvedību un viņa zaļās acis. Es vēl joprojām jūtu to skatienu, to spēku. Itkā lācis zinātu, ko es darīšu, itkā tas mani pārbaudītu.
Pakāpjos desmit soļus uz priekšu un saprotu, ka mani nepamet sajūta, ka tieku novērots, sajūta, ka kaut kas nav kārtībā.Vēlviens solis, vēl trīs, es apstājos, paveros apkārt un liekot kāju tālāk, es saprotu, ka bērzi nestāv pareizā leņķī, saprotu, ka tik daudz lapu vienviet nevar būt, es saprotu, ka esmu pieļāvis kļūdu, kuru gandrīz nekad nevarēs labot. Es to saprotu, bet ir jau par vēlu.
*Krakš* teica lāču slazds un mani kliedzieni paspēja izlauzties no krūtīm, pirms es zaudēju samaņu.
