Hey. Vienkārši izlasiet.
Priecīgu lasīšanu ;)
Hey. Vienkārši izlasiet.
Priecīgu lasīšanu ;)
Daudz krāsaini aplīši tekalē man priekšā, vēlos pastiept roku un vienu no tiem aizskart, noķert. Paturēt sev, jo tie ir tik skaisti. Tiem pievienojas melni lielāki apļi, tie lēni plūst un sadalās uz visām pusēm.
Rokas un kājas šķiet paralizētas. Viss ķermenis brēc un ir sajūta, ka kāds durtu sànos ar sīkām adatiņām. Uzpeld atmiņas. Nazis, kas triecās man plecā. Sajūtu asiņu garšu mutē. Plaušas lēni cilājās līdz ar katru manu saraustīto elpas vilcienu. Sāp.
Mēģinu atvērt acis. Nespēju. Varbūt esmu miris? Cenšos šādas domas aizdzīt, bet tās kā suns pie kaķa atgriežās. Mēģinu vēlreiz. Labā acs liekas aizpampusi un tajā kaut kas graužās. Smiltis? Lēni atveru otru aci. Gaisma spēcīgi iebelž pa acābolu, un es esmu spiests to atkal aizvērt.
Skaitu līdz trīs. Viens..........divi............trīs. Un uz trīs sparīgi veru acis vaļā un slejos augšā. Gaisma mani apdullina un
nevarīgie, neorentētie locekļi pieviļ. Es nogāžos uz muguras un strauji elsoju. Acis paliek atvērtas. Kādēļ ir tik grūti?
Apslāpētas balsi tuvojas. Piespiežu sevi mēģināt vēlreiz. Pieslejos sēdus, tad saliecu kājas, pamazām, pēc tam atstutējoties uz rokām es lēnām pieceļos tupus stāvoklī. Ieelpoju, tad izelpoju. Viss drausmīgi sāp un rīkle ir pagalam izkaltusi. Jūtu sažuvušas asinis zem krekla un uz galvas. Balsis tuvojās. Piceļos stāvus un nopētu apkārtni. Aiz manis ir liels krūms, bet priekšā koks. Varētu uzrāpties tajā. Apstādinu sevi no tādas darbības, tādā stāvoklī es pat medīt nevarētu, kur nu vēl rāpties kokos. Lēni ieklumpačoju krūmā u ar smagu būkšķi nosēžos zemē.
Ir agrs rīts un gaisā jaušma viegla pacilātība. Šo jaukā rudens rīta idilli izjauc divas balsis, kas nu jau ir pavisam skaļas.
- Kur šis palika?-, jauna sievietes balss ierunājas.
- Kad gāju prom, vēl gulēja kā nosists. Nav jau brīnums, tas nazis bija pamatīgi iedurts.-, sadzirdu veca vīra balsi.
- Nekur tālu jau nebūs ticis, vēlāk likši vīriem sadzīt pēdas. Tālāk uz rietumiem ir upe,- šī piezīme, ko viņa pirms aiziešanas izmeta, likās aizdomīga. Rīklē grauž sausums, un upe liekas ļoti labs variants, bet tur noteikti ir kāds āķis. Beigās tomēr uzvar slāpes, un es lēnā gaitā, piesardzīgi dodos pēc ūdens.
Pēc kāda laiciņa sadzirdu upes čalošanu. Ūdens sitās gar akmeņiem un krastā met oļus. Skaņa atrodas diez gan tuvu. Pielieku soli, bet tas nesanāk īpaši ātrāk, jo sadurtais plecs nežēlīgi surst un sāp. Ka tik nesākas kāds iekaisums.
Pārdesmit metru tālāk starp kokiem pamanu vizēšanu. Ūdens. Nākamajā mirklī es jau laužos ar vienu roku cauri eglīšu
jaunaudzei. Ar acs kaktiņu pamanu spīdumu. Strauji apstājos un paveros apkārt. Pa labi uz zara ir uzdurta lapa. Ozola lapa. Te ir eglīšu jaunaudze, un ozola lapai te galīgi nav vietas. Paskatus uz kājām un tad ieraugu kaut ko, kas liek elpai aizrauties. Dažus centimetrus uz priekšu no manas kājas atrodas slazds. Tievs striķīts, kas beigās piestiprināts ar kaut ko spīdošu, būtu iedarbinājis nāvējošas lamatas. Paņemu egles zaru un mazliet atkāpjos. Divus, tad trīs soļus. Ar egles zaru pārrauju striķīti un priekšā atverās milzīga bedre, kurā sadurti asi mieti un šķēpi. Acis šausmās ieplešās. Uz šķēpu galiem manāmas spīdīgas asinis. Kāds te nesen bijis, nospriežu. Ātrā solī dodos uz citu pusi, tomēr ar acīm meklēju vēl kādu norādi uz slazdiem. Par mata tiesu no nāves.
- Stāvi!-, dzirdu balsi sev aiz muguras. Salecos un apstājos. Kā es varēju nedzirdēt? Apdomāju rīcības plānu. Domu par
bēgšanu atmetu, sāpošais plecs lieka par sevi manīt. Noriju siekalas. Sāpošā rīkle iesūkstas, un es saviebjos.
- Lūkas, lēni griezies apkārt un nāc pie manis,- kā viņš zin manu vārdu? Balss ir uzstājīga, es paklausu. Lēni pagriežos un satiekos aci pret aci ar balss īpašnieku. Tas ir vīrs ar rudo bārdu. Gribu vilkt ārā nazi, bet viņš ar skatienu mani apstādina. Viņš paceļ loku un izvelk vienu bultu. Man nav izvēles. Lēni dodos pie viņa. Kad esmu trīs soļu attālumā caur mežam izurbjas spalgs kliedziens.
- LŪKAS! NĒ!- pagriežu galvu un tur stāv Ankera. Zilās acis plati ieplestas. un viņas loks augstu pacelts, bulta notēmēta uz sarkanbārdi. Pagriežu galvu uz vīru, bet noreāģēju sekundi par vēlu, bulta ieurbjas man kājā. Manu kliedzienu pavadīts viņš nokrīt uz ceļiem un strauji velk elpu. Pamanu Ankeras bultu, kuras gals rēgojas no vīra kakla. Tad viņš saļimst un vairs neceļās.
Es atkrītu atpakaļ un raugos meitenē. Jūtu neuzticību. Uzzibsnī atmiņas. Ankera vakar pie ozola, nazis man plecā. Strauji kāpjos atpakaļ.
- Nepieskaties man, nenāc tuvāk,- saku. Bailes caurstrāvo manu ķermeni.
- Lūkas, tu vakar neatnāci.
- Ko?-, čukstu. Jūtu, kā bikses piesūcās ar asinīm. Noriju siekalas. Kakls sāpīgi saraujas. Sausums.
- Es tur biju! Tu mani gandrīz nodūri! Ko tu iedomājies? Ka es neatcerēšos?-, paceļu balsi. Man pietiek. Es jau kliedzu. Viņas acis šaudās no vienas puses uz otru. Sejā ir pilnīga izbrīna izteiksme. Viņa ir laba.
- Lūkas? Nē, es tur nebiju. Visu nakti skraidīju tevi meklējot, bet man Beiruts izstāstīja. Domāju, ka viņš ir pret tevi, bet tā nav. Viņš izlikās, lai paturētu tevi acīs. Viņš ir ar mums,- nu kliedz viņa.
- Ko?-, tagad es neko nesaprotu. Viņa nopūšās.
- Galvenā tevis upurētāja bija nomaskējusies par tavu māti, tādēļ viss sajuka. Piedod, Lūkas, tava māte tiešām ir mirusi-,
Ankeras acīs sariešās asaras, es neko nejūtu. Pasaule paliek pelēka. Viņa pienāk klāt, es to neliedzu, es nesaraujos pat tad, kad maigās rokas apvijās man ap kaklu. Es nejūtu neko. Vienreiz jau izraudāju savas sāpes. Vairs ne. Ankeras augums piespiežās man. Aplieku rokas viņai apkārt un ļaujos apskāvienam, bet iekšienē es nomirstu. Atkal jau.
Kad šņuksti pārveršās par elsām, es atraujos un pabīdos tālāk. Zilās acis ir vēl dzidrākas un vaigus izraibinājušas asaras.
- Piedod-, viņa nočukst. Es pakratu galvu.
- Tas nekas.
- Ko mēs tagad darīsim?
- Dzīvosim tālāk. Ejam uz tavu nometni. Tur mani netaisās upurēt-, mazliet pasmaidu. Viņa izskatās laimīga. Pietraušos kājās un paveros apkārt.
- Uz kuru pusi?-, gaidu atbildi. Ankera norāda uz austrumiem.
Mēs uzsākam gājienu uz vietu, kur es būšu drošībā. Beidzot. Nevilšus viņas roka savijās ar manējo.