http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-39/712958
-Bet es vēl neesmu izlēmusi,- nočukstēju un labpatikā nopūtos, kad Kristofera rokas pilnībā apvijās ap manu vidukli un viņš savu galvu nolika man uz pleca.
-Ko tu neesi izlēmusi?- viņš jautāja un pagrieza mani pret sevi.
-Kas būs tā otra persona, kura dosies ar mani tajā ceļojumā,- paskaidroju un skumji pasmaidīju, jo domā šaudījās visi iespējamie cilvēki, bet cits par citu ir labāks.
-Gribi teikt, ka es biju viens no kandidātiem?- Kristofera sejā lēnām parādījās smaids, bet viņš to centās noslēpt.
-Joprojām esi. Esi palicis tu, Ralfs, Anete un Ritvars,- paskaidroju un apgriezos otrādāk, esot ar muguru pret Kristoferu.
-Cik noprotu, tad Ralfs ir tavs brālēns, Anete ir tava brālēna drauga draudzene, bet Ritvars klasesbiedrs,- viņš smagi nopūtās.
-Ralfu es gribu ņemt, jo ar viņu vienmēr ir jautri. Anete ir man kā mazā māsa, kuras man nekad nav bijis, un es domāju, ka Zintis atļaus man viņu ņemt līdzi. Bet Ritvars ir cilvēks, kuram es mūždien esmu uzticējusies,- skaidroju un galvā atkal izsvēru, kuru labāk ņemt līdzi.
-Bet es?- Kristofers iejautājās, liekot man iesmieties.
-Tu esi superīgs cilvēks, bet man bail, ka tavas greizsirdības dēļ mēs tālu netiksim,- nejauki iesmējos un jutu, ka Kristofera rokas saspringst.
-Es atkrītu, jo es dusmošos uz katru turku, grieķi un itāli, kas tev uzsmaidīs,- Kristofers ironizēja.
-Beidz,- aizrādīju puisim,- Un es vispār uztraucos par tavu darbu. Tu tur nesen sāki strādāt, bet tad tev jāpazūd uz trīs mēnešiem. Es nevēlos sagādāt liekas problēmas,- smagi nopūtos, un atsvabinoties no puiša rokām, pasniedzos pēc savas šampanieša glāzes.
-Tātad es noteikti atkrītu,- Kristofers noteica un atlaida mani. Es nepagriezos, bet sapratu, ka viņš dodas uz durvju pusi.
-Nopietni? Tu atnāci, lai pielabinātos man, lai paņemu tevi līdzi?- nesaprašanā vaicāju un pagriezos pret viņu.
-Gandrīz,- Kristofers šķībi pasmaidīja un pēc mirkļa jau bija atkal man klāt, tikai šoreiz viņš piespieda savas lūpas savām.
-Nepārspējami,- nočukstēju un iesitu spēcīgu pļauku Kristoferam. Vairāk neko nesakot es izgāju no virtuves, skaļi aizcērtot durvis aiz sevis. Varbūt tā nevajadzēja, jo gandrīz visi pievērsām manam sarkanajam ģīmim, kas dusmās kļuva sarkans.
-Ieva, ejam runāt,- mani pārtvēra Ralfs, kas mani ieveda manā istabā, aiz mums aizverot durvis.
-Kas?- dusmīgi norūcu un apsēdos gultā.
-Tu taisies ņemt Kristoferu līdzi tajā ceļojumā?- viņš jautāja un pievērsa skatienu manai istabai, to kārtīgi nopētot.
-Vairs jau nē,- atbildēju,- Tu baigi gribi, lai es viņu ņemu līdzi?- iesmējos, jo atceros, kā Ralfs vēlējās, lai es esmu kopā ar Agri. Smieklīgi.
-Ne taču. Bet ko tu gribi ņemt līdzi?- un atkal šis jautājums, tikai no Ralfa puses.
-Tagad domāju par tevi, Aneti un Ritvaru,- atteicu.
-Es nevaru,- Ralfs uzreiz noteica.
-Kāpēc?- nesaprašanā jautāju, jo es tiešām vēlējos, lai Ralfs varētu doties man līdzi.
-Man jāiestājas vēl kādā skolā. Tāpēc nācu ar tevi parunāt,- viņš paskaidroja un apsēdās man blakus.
-Tad paliek tikai Anete un Ritvars,- nopūtos, jo man nāksies ar viņiem abiem runāt.
-Bet kā ar Agri?- Ralfs iejautājās.
-Agrim arī noteikti ir darbs vai mācības. Es tač nezinu. Izej ārā un pasauc Ritvaru,- norādīju uz durvīm un noteicu,- Bet nenāc atpakaļ,- piekodināju, pirms Ralfs izgāja ārā.
Atgāzos savā gultā un smagi nopūtos. Biju smagas izvēles priekšā - Anete, kura ir ļoti pozitīva un gaiša meitene, un Ritvars, mans bērnības draugs, kuram uzticos.
-Tu kaut ko gribēji?- nedzirdēju, kā istabas durvis atverās, bet tajās tagad stāvēja samulsis Ritvars.
-Jā, mums vajag mazliet parunāt,- iesmējos un pierausos sēdus gultā.
-Par ko?- Ritvars apmulsis vaicāja.
-Kā tev ir ar darbiem pie maniem vecākiem?- iejautājos, jo tā vieglāk nonākšu pie secinājumiem.
-Nu pagaidām nekā īpaša, bet drīz sāksies ražas novākšana. Kas par to?- viņš paskaidroja.
-Man bija doma tevi ņemt, kā otru personu tajā ceļojumā, bet es pat nezinu vai tu gribi, un vai tu tiec,- mazliet minstinoties skaidroju.
-Tas būtu ļoti jauki, bet man diemžēl jāpalīdz taviem vecākiem,- Ritvars, it kā atvainodamies, atteica.
-Viss kārtībā. Ja nākamgad būs tāda pati dāvana, tad es tevi noteikti ņemšu līdzi,- iesmējos un piecēlos kājās.
-Turu pie vārda,- Ritvars noteica un atvēra man durvis, palaižot pa priekšu.
-Es aiziešu uzmeklēt laimīgo cilvēku, kuru ņemšu līdzi,- nočukstēju, jo nevēlējos, lai kāds cits to sadzird.
-Kristofers jau aizgāja,- Ritvars apjukumā noteica.
-Ne jau man viņu vajag,- mazliet dusmīgi norūcu, bet tad atslābu,- Es Aneti meklēju,- uzsmaidīju puisim.
-Viņa iegāja virtuvē, kad es nācu pie tevis,- Ritvars paskaidroja, kad viņš iegāja viesistabā.
Es tikai pamāju ar galvu un devos virtuves virzienā. Cilvēku skaits dzīvoklī bija apmēram divdesmit, bet likās, ka ir uz pusi vairāk, jo vietas praktiski nebija. Kad jau biju pie virtuves, es dzirdēju kādu sarunu, tāpēc nolēmu to neizjaukt, bet paklausīties dikti gribēju.
-Saproti, ka man viņa patīk? Man viņa ir jādabū. Ieva ir meitene, ko es vēlos,- kāda balss noteica. Es gribēju iet prom, bet to neizdarīju. Es ātri iegāju virtuvē, lai izskatītos, ka virtuve bija mans nospraustais mērķis.
-Tu?- kad es pamanīju, ka virtuvē ir tikai viņš, es šokā piešāvu roku priekšā mutei.
-Es pārzvanīšu,- viņš noteica. Izrādījās, ka viņš runāja pa telefonu. Diez, ar ko viņš apsprieda manis iegūšanu...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-41/713094
