Nē. (8)4

GREEN DAY- BOULEVARD OF BROKEN DREAMS.

Skots palika līdz pēdējam, un tad viņš kaut kur pazuda, atstājot mani vienu. Man bija tikai viena vieta, kurp doties, un tā pati bija ekvivalents ellei. Es varēju palūgt tētim naudu un palikt kādā hostelī, bet es pat negribēju veltīt elpu tam kretīnam. Tāpēc es devos mājās, pat nepalikdama uz bēru mielastu, ko tēvs bija sagādājis, un pa ceļam spārdīju oļus. Tā kā Leinija bija prom, mammas vairs nav, tad es varēju pārdot kaut ko, lai nopirktu sev paēst. Tāpat nebija neviena, kam par to pārmest. Leinijai acīmredzot bija vienalga. Viņa mani bija pametusi brīdī, kad man viņu visvairāk vajadzēja.

Atgrūdu mājas durvis un devos uz virtuvi, lai paskatītos, vai ledusskapī nebūs kaut kas palicis. Man bija riebīgi to atzīt, bet man gribējās ēst.  Taču tur bija tukšs. Aizcirtu durvis un paņēmu rokās radio, ko mamma no rītiem klausījās un triecu to pret sienu no dusmām. Aparāts izšķida detaļās un atstāja sienā negantu caurumu. Es atšļuku gar ledusskapi un sāku raudāt. Man nebija draugu pie kā vērsties, kas man varētu palīdzēt.

Es negribēju būt viena. Bet es biju. Un vienmēr būšu.

Piecēlos kājās un atvēru skapīšus, kur stāvēja šķīvji un sāku tos visus dauzīt pret zemi. Es kliedzu un lauzu visu, kas bija paceļam, un krampjaini tvēru pēc gaisa. Es paņēmu puķu podu un izsitu ar to logu, un tad, sapratusi, ko esmu izdarījusi, nokritu ceļos, nelikdamās ne zinis par to, ka stikli iegriezās ādās, un saņēmu matus pirkstos. Es gribēju būt mirusi. Es negribēju elpot. Es negribēju būt. Es negribēju. Man bija gana un man nebija spēka. Es gribēju pie mammas. Es gribēju, kaut viņa mani apskautu, vai kaut man būtu māsa, kas mani atbalstītu un saprastu.

Kāds pieskārās manam plecam un man likās, ka esmu sajukusi prātā, taču pieskāriens bija silts un tas piederēja īstam cilvēkam. Pagriezu galvu, cerībā redzēt Leiniju, taču man pretī vērās Skota zilās acis, kuras izskatījās skumjas.

-Nāc šurp, pandiņ,- puisis mīļi sacīja un pacēla mani rokās.- Iesim prom no šejienes.- es apliku rokas viņam apkārt un paslēpu seju viņa žaketē. Skots mani noguldīja gultā un sakniebis lūpas nopētīja manus ceļus un saskādētās rokas.- Tev vajag ārstu.

-Nevajag,- es iesaucos,- Skot, lūdzu, nevajag. Tās ir tikai skrambas.

-Heilij,- Skots lūdza,- Paklausi mani. Šo vienu reizi.

-Nevajag, lūdzu, es negribu mediķus.- es lūdzos,- Mana mamma ir mirusi, un es jau biju slimnīcā..

-Es zinu, mazais, es zinu,- viņš saprotoši sacīja,- Tu tagad ej cauri tam, kam gāju es. Tāpēc es tevi uzmeklēju. Piedod, ka pazudu.

-Neesi pirmais, kurš pazūd,- es gandrīz iesmilkstējos no sāpēm, taču iekodu mēlē,- Piedod.

-Par ko tu man atvainojies?-

-Par to, ka esmu muļķe,- es sacīju un noslaucīju iesnas un asaras,- Par to, ka esmu slikts cilvēks.

-Tu neesi slikts cilvēks,- Skots mierināja un iecēla mani sev klēpī,- Izraudies, tev kļūs labāk.

-Es iznīcināju virtuvi,- es nožēlas pilni sacīju,- Un mana māsa ir prom..

-Es redzēju,- Skots sacīja,- Bet mēs to visu sakopsim. Man ir ideja. Ko tu teiktu par to, ka mēs no šejienes aizvāktos?

-Mēs?-

-Nu, tu.- Skots sevi palaboja,- Es un Lilija tev palīdzētu. Šī vieta tevi nodīrās dzīvu morāli.

Es apdomāju viņa sacīto. No vienas puses, šīs bija mūsu mājas, bet no otras puses, šī vairs nebija mana māja, mani te neviens negaidīja, un es nejutos šeit piederīga. Es pamāju ar galvu un Skots papaijāja man galvu, un es sajutos.. maziņa un mīlēta. Kā vēl nekad iepriekš.

-Tavs tēvs ir tepat,- Skots piebilda,- Viņš zinot kaut ko par Leiniju..

Tikko šie vārdi bija izteikti, es uzreiz izkāpu no gultas, pirmoreiz tiešām vēlēdamās runāt ar tēvu.

Pirmo. Reizi. Mūžā.