Nāves Likums3

-‘’Es nevaru vairs ilgāk izturēt,’’ - kliedza māte uz savām meitām Mariju un Renāti, : - ‘’Jūs mani abas divas jau esat no pacietības izvedušas. Katru dienu es cenšos ar jums karot, bet jums jau vienalga, ka es cenšos priekš jums. Es sevi nežēloju. Lai tikai jums būtu labi. Es esmu gatava uz visu. Lai tikai jums abām būtu labāk. Bet jūsu galvā ir tikai – puiši un ballītes. Man tas viss ir apnicis un turpmāk jūs mājās būsiet ne vēlāk par desmitiem vakara un lai es nekādus zēnus neredzētu. Un pamainīsim arī jūsu garderobi  jo tādos topiņos un minī svārciņos es jūs abas no mājas nelaidīšu. ‘’

Renāte sašutumā sāk pilnā rīklē kliegt uz māti, :’’Tu vienreiz vari beigt mūs kontrolēt? It kā mums tas jau nav apnicis. Mēs jau esam diezgan pieaugušas, mums jau ir sešpadsmit gadi un mēs varam pašas par sevīm parūpēties. Ja ne Marija tad es jau nu noteikti par sevīm parūpētos..’’

-‘’Es piekrītu Renātei, tu mūs kontrolē ik uz katra soļa un tas jau sāk pamazām besīt. Tu mums bendē nervus nevis palīdzi mums, bet tu to diemžēl neapzinies, māt. Mēs abas varam par sevīm parūpēties. Un ja tu mums netici, tad mēs tev to varam pierādīt.’’ Marija nokliedzās un raudādama nokrīt uz grīdas. Māsa noliecas un mēģina mierināt. Marija cenšās vēl dažus vārdus teikt, bet viņa vienkārši nespēj.. Māte nespēja uz viņām skatīties un aizgāja mierīgi skatīties televīzoru. Renāte skrēja uz savu istabu ieejot istabā paķēra mugursomu un sāka likt savas mantas. Marija un tā bija apjukusi un vēl nesaprata ko viņas trakā māsa dara.

Marija noslaucīja asaras un apjukumā vērsās pie māsas : - ‘’Ko tu tur vispār dari? Es saprotu, ka māte šodien bija neciešama, bet nejau nu tu taisies tagad kaut kur iet projām. Pie tam mate stingri noteica ka mēs vēlāk par desmitiem nekur neiesim.’’

-‘’Sorry, māšuk! Es tomēr iešu. Ja tu nevēlies iet, tad droši vari palikt.’’

-‘’Kas tu jocīga? Renčik es nevarētu pat bez tevīm izdzīvot pusi dienas.’’

-‘’Tad Maša ātri taisies, māte laikam jau ir iemigusi.’’

-‘’Mēs neteiksim mātei ka ejam projām? Pff...kaut arī mēs laikam bēgam projām no mājām...’’

-‘’Jā un neviens mūs neatradīs mēs esam dvīnes un mums ir jāturās mūžīgi kopā. Paskaties vai mutere guļ, ja guļ tad fiksi močījam prom.’’

-‘’Viņa neguļ. Viņa tikai sēž pie teļļuka un bimbā. Ak, Dievs, es nespēju skatīties kā viņa pinkšķ. Labāk lecam laukā pa logu. Man šķiet, ka viņa vēl ilgi neies gulēt.’’

-‘’Ak šausmas ko viņa vēl neguļ? Ai labi, lai paraud, gan jau, ka nomierināsies. Mēs aizmočīsim prom viņai būs vieglāk nebūs jau vairāk tādu smadzeņu skalotāju viņai kā mēs..Okei lecam laukā pa logu..’’

Viņas klusītēm aiztaisīja savas mugursomas un attaisīja logu. Meitenes dzīvo divstāvu mājā un viņu istaba ir otrajā stāvā. Līdz ar to viņām jātiek kaut kā lauka pa logu. Protams abām bail ir lekt. Renāte un Marija uzkāpj uz palodzes un aizmet kaut kur tālumā savas mugursomas. 

Marija pieķerās pie kādas trubas kura ved uz leju un palēnām cenšas nošļūkt. Protams Renāte seko māsas darbībai un arī nošļūc pa trubu. Viņa nevarēja aprakstīt to sajūtu kura pašlaik viņu skāra. Viņa tikai šļūca un centās nepalaist vaļā trubu. Abas divas aizskrien pakaļ mugursomām un skrien tikai taisni, jo dzirdēja ka māte attaisīja mājas durvis un gāja apsēsties pie mājas uz soliņa.

Meitenes skrēja tikai taisni pašas nemanot ka ir ieskrējušas mežā. Viņas skrien un skrien neskatoties ne uz priekšu ne atpakaļ. Pēkšņi meitenes apstājas un jūt ka visas rokas un kājas ir apskrāpētas dēļ zariem, krūmiem un ērkšķiem kuri gadījās ceļā. Arī seja nedaudz apskrāpēta. Marija apskatās apkārt un nevar noticēt savām acīm. Visapkārt tikai koki un krūmi. Tas ir kā labirints kurā ceļu atpakaļ nevar atrast jo nemaz nezin no kurienes ir sācis. Viņas bija sašutumā. Meitenes apsēdās uz zemes un pēkšņi izdzirdēja kādu skaņu. Marija pieceļās kājās lai apskatītu apkārtni bet neko nemana. Renāte dzird skaņu kura nāk no labās puses un cenšās nomaskēt savas bailes neko nesakot Marijai un nekādīgi nereaģējot. Skaņa paliek ar vien skaļāka un abas meitenes taisās bēgt. Viņas pieceļās pagriežāš un jūt ka kāds pieskarās viņu pleciem. Abas pagriežas un nespēj noticēt savām acīm ko redz. Tas bija viņu bijušais klasesbiedrs. Bet problēma ir tāda – viņš pirms vairākiem gadiem pakārās savā istabā un tādējādi nomira. Tas bija kaut kas mistisks. Viņas šausmīgi nobijās un skrēja tālāk. Puisis skrēja tām pakaļ un kliedza: - ‘’Ēv, jūs sīkās loses, fiksi šurp, ja negribat lai jūsu vecākiem kas notiek.’’

Marija nesaprazdama lika lai māsa kaut ko viņam uzjautā jo pašai viņai drosmes nav. Tā arī Renāte uzrunāja puisi. : - ‘’Marek,’’ tāds bija puiša vārds, ‘’Man rēgojas vai tas pa tiešām esi tu?’’

-‘’ Nu esmu es un kas tālāk?’’

-‘’Tu taču esi...biji...nu...miris...’’

-‘’Biju, bet brīnumi notiek. Un tagad ja jūs vēlaties lai jūsu ģimenei nedraudētu briesmas būs jānāk man līdzi un jāklausa manām pavēlēm. Sapratāt?’’

-‘’Tikai pamēģini maniem vecākiem pirkstiņu piedurt un es apsolu tevi iznīcināt.’’

-‘’ Labi,’’ viņš izvelk ieroci no savas kabatas un kliedz uz viņām..’’Tas pats arī attiecās uz jums abām...Ja neklausīsiet  viena no jums var iet bojā, to nu jums gan vismazāk gribētos..’’

-‘’Marij, mums nav izvēles. Marek, mēs piekrītam ... Tikai kas mums jādara??’’

-’’Redzēsiet!! Tagad nākat man līdzi...’’

Visi gāja uz otru meža pusi un ieraudzīja kādu kapsētu. Kapsētas vidū bija kāda sabrukusi ēka. Viņi iegāja tajā iekšā un Mareks piesēja meitenes pie kādiem koka dēļiem. Meitenes pamatīgi nobijās. Mareks teica ka kamēr viņas sēdēs viņš aizies aplūkot savu kapakmeni lai atcerētos visu kas ar viņu notika kamēr viņš bija dzīvs. Viņas domāja ka bēgs..Bet rokas bija tik cieši piesietas pie dēļiem, ka atrauties bija nereāli..Marija tomēr izķepurojās..Bet Renāti viņa nepaspēja atbrīvot,jo Mareks atgriezās no pastaigas.

Abas meitenes bija pārbijušās jo nezināja kas notiks tālāk.