"Nāves Dievs"10

"Nāves Dievs"

Kāds vecs vīrs tumšā nakts stundā, kādā sānieliņā, reiz "uzgāja" mazuli raudam, kuram kopš pirmājiem mirkļiem šaipasaulē, mūsu mākoņmalas dzīves pārzinātāji, nebija dāvājuši piekto maņu - redzi. Zīdainis bija ietīts nožēlojamā, smirdīgā audumā. Viņam bija ogļu melni, sprogaini mati, kalsns ķermenis un zīda, plāns lakats apsiets ap galvu, nosedzot acis. Vecais vīrs mazuli saņēma rokās un aiznesa uz savu veco, sasmakušo dzīvokli. Vairākus mēnešus vīrs zīdaini audzināja kā paša dēlu. Nabadzīgajam vīram nebija naudas, lai aizvestu mazuli pie ārstiem, tādēļ vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija regulāra zīdaiņa acu pārsiešana ar kādu lakatu. Īpatnējākais, ko vīrs pamanīja zīdaiņa reakcijās, bija velme vienmēr turēt "atklātas" acis aizvērtas. Vīrs nekad nebija redzēji mazuli ar "atplestām" acīm.
Zēns, augot, mācijās būt patstāvīgs un iemācīties pasauli saredzēt citām acīm. Puikam nebija ne jausmas, ka vecā vīra sejai bija sirma bārda un iedzelteni zobi. Viņa acīm vīra sejai piemita raupjums un viegli staipāma āda. Puika dzīvoja citu, paralēlu pasauli, kurā nebija krāsu un "dzīves dziļuma". Tā vai nu bija sataustāma, vai nebija. Zēns, būdams jau 10 gadu vecumā, vēl nerunāja. Viņa raksturā ietilpa klusība, vientulība un pastāvība. Viņš vienmēr, kad kaut ko darīja, nepaziņoja par to.
Kādu vakaru viņš aizgāja līdz pilsētas laukumam. Sekojot cilvēku veidotajām skaņām, viņš nonāca līdz secinājumam, ka cilvēki nemāk baudīt klusumu. Viņi nezin baudas, nezin gala. Kā jau aklam cilvēkam, puikam bija stipri vairāk attīstijušies pārējie maņu orgāni, kā citiem bērniem. No tirgus laukuma rosības, un veco sievu sarunām, zēns neizturēdams troksni, aizspieda ausis, taču iekšēji viņā radās sajūta, ka viņš nonāk vēl trešajā pasaulē - Aizpasaules Ellē. Beidzot arī puikas ķermenis, darīja zināt nepatiku pret notiekošo, un zēnam sāka asiņot rētas. Visas, kuras viņs tika ieguvis mācoties dzīvot "savādāk". Aisiņainās zīda drēbēs viņš centās bēgt no trokšņiem. Taustoties gar nelīdzenu materiālu sienām, krizdams zemē, paijājot šķipsnoto zāli un atspiežoties pret duļķainiem akmeņiem, viņš izbēga šī murga. "Kā gan cilvēki spēj velēties šo skaņu, lai tās dzīvotu viņu dzīvēs?" zēns domāja.
Sakaltušu asiņu tērpā, puika turpināja savu ceļu bez mērķa. Sadzirdējis ugunskura šprakšķoņu un silto sajūtu plakstās un krūtīs, zēns apstājās. Viņš nezināja uz kurieni, lai tagad dodās, jo viņam likās, ka visapkārt ap viņu dzīvo uguns. Pēkšņi no viņa kreisās puses, viņš sadzirdēja sieviešu spiedzienus. Tie bija sāpju iespaidu izpausmē. Puika vēlējās palīdzēt, taču, lai kur viņš spertu soli, viņš sastapās liesmu karstuma. Uguns riņķis. Tā viņš to nosauca. "Es tumsā piedzimu un tumsā nomiršu," viņš domāja. Viņš pieglaudās rētainajam bruģim un uguns pavadībā klausījās sievietes spiedzienus. "Vai tā skan nāve?" viņš domāja, "es nāvi biju iztējolies savādāku. Tā mani pamodināja un aizveda uz viņpasauli. Tā viņpasaule bija kā liela māja. Atverot lielos vārtus, es varēju sataustīt ejas. No vienas pūta vieglu vēsumu, bet no otras - neizturamu karstumu. Tā bija kā izvēle. Gaisma vai tumsa? Labestība vai pesimisms? Debesis vai Elle? Tā es to aizpasauli biju iztēlojies. Tas bija sapnis vai domas. Viņas akls cilvēks tak atšķirt nevar. Bet tas, kas notiek tagad nevar būt "nāve". Šādi mana cīņa pēc elpas nebeigsies. Šī diena nav piemērota nāvei." Zēns nometies ceļos aizlika rokas aiz galvas un lēnam centās atsiet savu acu apsēju. Ar aizvērtām acīm, viņš lēnām pacēla galvu pret liesmojošo dzīves cīņu. Sievietes spiedzieni pēc palīdzības norima tā, it kā tie gaidītu pēc nākamās puikas rīcības. Zēns sev čukstēja: "tas tev, mana dzīve." Viņš atpleta savas acis, vērsa tās pret gaismu. No lielajām, zilpelēkajām acīm, kurās kodoli bija bālāki par acu baltumiem, iztarojās gaisma. Kā augstākā spēka pirksts, visur, kur puika vērsa acis, pazuda tumsības: nodzisa uguns, sieviete uzelpoja.. Pēkšņi zēns krūtīs sajuta ellīgas sāpes, kuras pārvērtās par redzamām pletņveidīgu sitienu rētām. Puika neizturēdams sāpes sasprindzināja muskuļus un vērsa seju pret zvaigžņotajām debesīm. Uz viņa krūtīm ierētojās vārdi: "Dieva vara nāvei". Puika zaudēja samaņu un tur par uz bruģa palika guļam.
Zēnu pamodināja kāds vīrs, kurš viņu pacēla un aizveda un viņa veco, sasmakušo dzīvokli. Viņš ar puiku, līdz viņa samaņas atgriešanai, "apgājās", kā ar mazuli. Zēns attapās gūltā, kurā "dzīvoja" pazīstama smarža. Arī sienas, kuras stiepās istabas garumā, bija "apvītas" ar pazīstamu raupjumu."Vai pamodies, mazuli?" Šie bija vecā vīra vārdi, kurš zēnu atrada, kad viņš vēl bija mazulis, bet kādēļ viņš pret puiku attiecās, kā pret zīdaini? Vīrs labi zināja, ka zēns jau bija izaudzis. Uz puikas krūtīm atsāka asiņot vārdi "Dieva vara nāvei". Zēns sāpēs apķēra savu savu ķermeni un nejauši atvēra acis. Viņa pelēkzilajās acīs bija ieplūdusi viscaur melna krāsa. Tumšās acis iztaroja tumsību. Sveču gaismu izgaismotā istaba tik "sadedzināta" ar tumsu. Puikam palika bail. Gari, vēsums - nāve "ienāca" svešā pasaulē. Zēns metās bēgt šīs elles. Tālu prom no mājām uz pilsētas laukumu. "Esmu nonācis pagātnē?" viņš nesaprašanā sev jautāja. Tās pašas smaržas, tie paši brīži, tās pašas emocijas. Atkal zēnu mocīja cilvēku trokšņi. Viņa acīs ieplūda tā pati melnā krāsa. "KLUSĒJIET!" puika kliedza. Viņa dusmas ielaida nāvi šai vietā. Tirgus sievas, zveinieki bēga moku. Neizturama burzma kļuva vēl neizturamāka. Puika glabās kādā sānielā, kurā izdzirdēja sievietes kliedzienus. Tie bija tādi paši, kādi tie bija dienā, kad nāve viņu apciemoja "uguns aplī". Zēns metās palīgā meitenei, taustoties gar biezajām māju sienām. Puika nolieca galvu skaņu virzienā un pret paša gribu, viņā akl iemiesojās nāve. Tā aprija arī sievieti. ...