Seek, Love, Destroy.
Meklē adatu, mīli, iznīcini. Cilvēka asinīs ir iemīlēt un izjust. Izjust ko netveramu. Varbūt ne tik depresīvu emociju kā sāpes. Varbūt arī tās. Baudiet. Jājautā vai kāds spēj novērtēt vārdus?
Narkomānes Dienasgrāmata1
18
0
Es šonakt izleju to kara cirvi, kurš svilinājis manus nervu galus. Mana miesa deg no viņa kaislīgajiem smiekliem, trīsām un uguns piešķiršanu kūpošajām zārka naglām. Ja viņš man jautātu kuru no visām es izvēlētos? Es nezinu, tāpat kā nezin viņš, viņš man apjucis jautā. Kuru, kuru, nu nevar taču visu laiku ar vienu, visu laiku vienu un to pašu. Nu viņiem asinīs ir medīt, tā pat kā mums asinīs ir rīt un parīt. Es esmu izlējusi šo Damaskas dārgumu un triekšu to viņa sasodītajā rīklē! Tas karsts svilinās mūsu robežu, līdz aizkusīsim pa straumi, lavas dzelmē.
Nedomā, ka tu esi labāks par mani, tev nav sirds un tavas asinis pat nav tik sasodīti tīras kā izliecies vakaros manā klēpī atbalstījis galvu un piemīlīgi murrājot čukstošus siltuma vārdus. Galvenais lai tava sasodītā mēle apdeg, ieraudzījusi manu kara tomahauku un aizmirst ko sacīt un kā pareizi to visu tagad norīt.
Reklāma
Mani pārklāj vairākas neredzamas maskas, kas mani šonakt sargā no taviem pieskārieniem, no maniem mīlestības smiekliem. Es aizvēršos pavisam, taču pirms tam man tevi ir jāapsola vismaz nogalināt. Lai tavas lūpas nepacietībā gruzd no svešiem mēness kalniem, taču manējās paliks cigaretēs un smieklos par tevi un laiku, kuru man atņēmi. Skaties, redzi? Laukā pa logu šie brīnišķie skati, kā izrauti no paradīzes augstumiem, augstiem paradīzes kalniem. Devītais stāvs, vai dzirdi? Siltums kāpj iekšā caur atvērtajām balkona durvīm un piesardzīgi ceļas augšup un augšup un arvien, arvien, līdz izkūst tur pat uz balkona margām, rietošajā saulē, lai atkal saulei lecot piedzimtu no jauna. Es sekoju tam, es jūtu kur tas dodas. Man varbūt arī tur būs daudz labāk. Es salasīšu tās siltuma puķes! Es salasīšu tās miljoniem un miljardiem un triekšu no Damaskas dunci tev sirdī! Ja tev tāda būtu, tā nosviltu, taču šonakt tev nav tās un mūžīgi dzīvosi ar to sasodīto apziņu, ka arī puķes nogalina. Tā pat kā sniegpārslas, siltuma puķes ir asas. Tās apdedzina pieskārienus. Pieskārienus un smieklus. Pieskārienu smieklus. Un apsaldēt tās nevar, tām ir indīgāka augsne par tavu nolādēto mēli! Gorgonas skatiens un Herkulesa trieciens izšķaidīs tavu dzīvi sarainos asmeņos un tu nezināsi kurp doties, kur skriet, kad apkārt tik daudz ceļi un krustceles. Tu zināsi, ka ceļš bijis reiz taisns. Tu piedzimi un dzīvoji laimīgi, līdz ieraudzīsi sevī sarkanu akmenī. Iekalts Prometeja ķēdēs, tu atražo dzīves piedzīvotos notikumus vēl neredzēti sliktā kvalitātē, ar klišeju un plaģiāta acīm tiecoties lielākā melnajā caurumā, kurš patiešām izēdīs tavu dzīvi ar karotīti, kā vārītu olu, aplaucētu verdošos H2 ouzos!
Taču es piešķiru šiem saviem vārdiem tik lielu nozīmi cik tiem faijerflaijiem nakts piķa peļķēs. Jo es tevi mīlu. Jo es nespēju tev nodarīt pāri. Jo es nespēju tevi aizmirst un visi tie samaitātie teikumi! Un visi! VISI tie sodi un pārbaudījumi, kuros mani kā to čali iekal! Kāpēc tu man to nodari? Kas es tev esmu un kāpēc tu man neliec mieru tu SASODĪTAS JĀKLI!?
Viņš man vienkārši neliek mieru. Viņa Damaska atrodas man krūtīs un tā pukst viņa aso griezienu un brīnišķo vārdu strūklā. Tie izaicina mani. Tie apskauj mani kad man ir skumji bez viņa. Es izstiepju rokas pret debesīm un kliedzu tos vārdu kādus parasti kliedz pie pazemojuma mazā niķīgā tauta Baltijas jūras krastā – $#%#&$$$#^*%^* = mana sirds ir pilnīgā trimdā.
Reklāma
Tādi durvju cirtieni un seksa ainas mani pavada, kad viņš izgāja pa durvīm. Jo viņš zināja, ka es to nedarīšu. Manas kājas mani pievils arī šonakt, viņš lamājas un aizmigs pēc stundas man blakus un mēs čukstēsim mīlestību viens otra ausīs un mēs aizmigsim. Es ieritināšos viņa maigajā klēpī, es pieskaršos viņa briedumam un kaisli dzīvošu arī rīt un parīt...
Tev patiks šie raksti
