Narcomania 70

Atgriezos mājās un iekritu dīvānā. Es nebiju nogurusi it nemaz, taču bezmērķīgi meklēju televīzorā kādu interesantu pārraidi. Nolēmu par labu kulinārijas šovam, kurā sieviete pusmūža vecumā stāstīja par šokolādes tortes gatavošanu. Labāk nekā nekas.

Sekoju līdzi sievietes rokām, kura jauca mīklu tortei. Nebūtu slikti, ja es mācētu gatavot, taču visas iepriekšējās reizes izgāzos. Metu mieru, kad gandrīz nodedzināju dzīvokli. Varbūt gatavošana nav priekš manis? Vai tomēr mēģināt vēl?

Vēl brīdi skatījos, kad dzirdēju durvju zvana spalgo skaņu. Laikam beidzot būs jānomaina tā sasodītā, kaitinošā melodija, jo skaņa atgādināja zombiju apokalipses tuvošanos.

Uzmetu ašu skatienu pulkstenim un sapratu, ka tā ir Džordžīna. Ar nepacietību steidzos pie durvīm, un tiku iepīta draudzenes rokās. Jutu uz vaiga buču, kas drošvien atstās koši rozā nospiedumu un atbildēju ciešajam apskāvienam.

-Čau! - viņa priecīgi čivināja un rokās pašūpoja maisiņu. - Re, ko atnesu! Kad ieraudzīju japāņu restorāna logo, biju gatava viņu apskaut simtreiz.
- Tu taču zini, ka esi zelts, vai ne? - ielaidu viņu iekšā un jutu, cik ļoti uzlabojas garastāvoklis. Ar ēdienu devos uz virtuvi, kamēr viņa koridorī pakāra tumšzilo mēteli. Dzirdēju viņas jautros smieklus, kamēr meklēju šķīvjus.

- Stāsti, - liku ēdienu uz šķīvjiem, - kā gāja? - ar nepacietību gaidīju jaunumus un atkorķēju sarkanvīna pudeli. Neslikti pirmdienai.

Meitene uzlēca uz letes un aizsmēķēja cigareti, pamezdama paciņu man. Uzšķīlu uguni un aizdedzināju arī savējo.
- Priekšniece ir maita, taču visi pārējie ir superīgi, - izklaidīgi šūpodama kājas, viņa turpināja, - turklāt, iepazinos ar puisi vārdā Ārons..

Gandrīz aizrijos ar dūmiem un sāku smieties. Pazīstot viņu, man bija jābūt gatavai šai stāsta daļai.

- Tikai nesaki, ka ieķēries viņā.- raudzījos meitenes sejā, kurā uz mirkli parādījās aizvainojums. Jutu sevī iezogamies neomulību, ka aizskāru viņu, jo tomēr Džordžīna ir mana draudzene. Pie velna, vajadzēja paklusēt un reizi dzīvē nebūt maitai.
- Vēl ne, - zilās acis iedzirkstījās, - taču viņš ir gards kumosiņš. - īpaši pasvītrodama pēdējos vārdus, viņa nolēca no letes. Šķita, ka aizvainojums pazudis pilnībā, un viņa ir gatava notiesāt nūdeles.

Iesmējāmies reizē un nemaz nejutos izbrīnīta par Āronu. Par "gardu kumosiņu" tika uzskatīts katrs glītais puisis, taču.. tā ir viņas dzīve, ne mana, vai ne?