Narcomania. 60

Aizvēru durvis un pa koridoru devos uz dzīvojamo istabu. Viss koridors bija rotāts ar kailu sieviešu portretiem, kas lepojās ar sievišķīgiem apaļumiem. Visas līdzinājās aktrisēm vai kino zvaigznēm. Viņu pārdabiski glītās sejas bija Holivudas cienīgas.

Dzīvojamā istaba bija iekārtota grezni, taču ar greznumu mijās kaut kas eksotisks un savdabīgs. Grīdu sedza mīksts persiešu paklājs, taču bordo krāsas brokāta aizkari uzsvēra greznumu un bagātību.

Sajutu pazīstamo, saldeno vīraka smaržu un pārlaidu skatienu apkārtnei. Uz paklāja mētājās divas atšķirīgas platformas kurpes, dārgas aproču pogas un vēl dažādi sīkumi, ko nesteidzīgi uzlasīju, pārbaudīdama katru stūrīti.

Istabā ienāca Elena, viena no divpadsmit meitenēm, ar ko biju iedraudzējusies. Neiebildu pret viņas klātbūtni, jo savā ziņā mēs bijām līdzīgas, taču būtiska atšķirība bija tajā, ka mani nevarēja nopirkt. Tomēr nenosodīju nevienu no meitenēm.

- Sveika, mazā, - Elenas lūpas atklāja patīkamu, nepiespiestu smaidu. - Šoreiz nav tik traki,ne? - sievietes gaišās lokas ieskāva glīto seju, un pelēkzilās acis vēroja mani.
- Čau! - mundri uzsaucu, - Biju gatavojusies kam..lielākam. - tik pat draudzīgi atbildēju un atrastās lietas sametu grozā, ko vēlāk aiznesīšu Mērijai.

- Ak, Džeremijs jau izpļāpājās, - smejoties turpināja sieviete, - joprojām moka tevi ar savu "neatvairāmo" šarmu?
Veltīju klusu, tēlotu nopūtu un iesmējos. - Kā gan savādāk? Viņš joprojām neliek man mieru.

Elena smējās kopā ar mani, jo bija lietas kursā par Džera neveiksmīgajiem mēģinājumiem. Sieviete stāstīja par brīvdienām un klientiem, izklaidēdama mani, taču mūsu sarunu pārtrauca Sierra; knīpai līdzīga, uzpūtīga skuķe, kas nemitīgi mēģināja kaut ko nočiept.

- Es nevaru pagulēt, - iespiedusi rokas sānos, knīpa turpināja, - sūdzēšos Mērijai, ka nepildi savus pienākumus. Viņas plānās lūpas savilkās greizā smīnā, kas mani tracināja. Par visu vairāk vēlējos viņas bērnišķīgo ģīmīti satriekt pīšļos.

- Nuja, - sausi pasmaidīju, - bērniem kārtīgi jāizguļas. - Negrasījos laist vējā izdevību, lai brūcē ierīvētu sāli. Bērnišķīgā āriene bija viņas vārīgais punkts, taču tieši tāpēc viņu bija iecīnījuši daudzi klienti.

Veltījusi ko līdzīgu šņācienam, viņa nozuda. Tas aizdomīgi izklausījās pēc "psihopātiskā maita". Paraustīju plecus un grozā iemetu ar sarkanām pūciņām rotātus roku dzelžus. Pat negribēju domāt, kas ar tiem darīts.

- Tā skuķe pamatīgi var krist uz nerviem, - sieviete piekārtoja savu mežģīnēm rotāto naktskreklu, - man šķiet, ka drīz viņu nožmiegs, ja šī nemainīs attieksmi.
- Nenāktu par ļaunu. - uzsmaidīju platu smaidu un izvilināju vēl vienu smieklu šalti.

Devos kāpņu virzienā. Sapratu, ka Elena to nesaka nopietni, taču ideja man tīri labi patika. Būt psihopātiskai maitai nemaz nebija tik slikti.