Narcomania. 40

Sadzirdēju uzstājīgu zvanīšanu pie durvīm, kam pievienojās nepacietīgi klauvējieni. Troksnis kļuva arvien skaļāks un kaitinošāks, ka teju nespēju padomāt, kur nu vēl pakustēties. Pārvilku pāri galvai segu, taču tas nebija glābiņš. Klusībā lādējos, kāpēc gan Kriss vai Džordžīna neatver, taču sapratu, ka palīdzību nesagaidīšu.

Izberzēju acis un lēnām mēģināju piecelties, taču galva reiba kā karuselī. Nevajadzēja tik daudz dzert. Kā vienmēr. Mēģināju prātā pārcilāt naktī notikušo, taču vairāki fragmenti bija izdzisuši no prāta. Cerēju, ka neesmu sevi apkaunojusi un izdarījusi kaut ko tādu, kas iedragātu manu reputāciju.

Varbūt pat man nevajadzēs uzsākt jaunu dzīvi citā pilsētā ar jaunu identitāti. Lūpas savilkās vieglā smaidā un apņēmīgi tuvojos ārdurvīm, lai tās atslēgtu. Joprojām smīnēju pati par sevi, taču mēģināju atgūt normālu sejas izteiksmi, lai zvanītājs nenodomātu, ka esmu pilnīga psihopāte.

Dzirdēju mehānisku klikšķi un atvēru durvis , lai beidzot apturētu troksni.

Man pretī vērās koši zaļš acu pāris, ko ietina tumšas, biezas skropstas. Tajās bija sakrājušās sīkas lietus lāses, kas lēni ritēja pār svešinieka vaigu. Nespēju atcerēties, ka būtu viņu kaut kur redzējusi, taču skaidri zināju vienu: šādas sejas neaizmirst. Viņš bija precīzs piemērs tam, kādi izskatījās puiši, kuri piekopj tikai vienas nakts sakarus. Tipisks "puisis, ar kuru labāk nepīties, ja vien nevēlies tikt sāpināta un sagrauta."

- Šeit taču dzīvo Dženkss, vai ne? - pārtraukdams klusumu un notraukdams lietus lāsi no vaiga, viņš vīrišķīgā balsī jautāja. Sekoju līdzi viņa hipnotizējošajām acīm, kas pētīja mani,taču šķita, ka melnās zīlītes aizēno kristālzaļo krāsu acīs. Jutu, ka mans skatiens kļūst auksts un nievājošs, taču vīrieša skatiens neatstājās. Vienmēr filmās šādas situācijas mani kaitināja, kad galvenie varoņi nejauši satikās, un tieši tad radās mīlestība no pirmā acu skatiena, kam sekoja laimīga dzīve līdz mūža galam. Tipiski un stulbi. Nereāli.

- Jā, - nenovērsdamās atbildēju,joprojām skatoties uz atnācēju. Viņa sejā bija lasāms izbrīns un interese, taču pilnīgās lūpas nepameta nebēdnīgais smīns. Idiots.

Dzirdēju soļus, kas tuvojās un pagriezos. Redzēju Krisa žirgto seju, kas pamāja runātājam un brīdi pakavējās pie manis, noprotot manu domu gājienu. Viņš saprata.

- Nāc iekšā, Reigan, - viņš aicināja vīrieti, pamādams man, taču viņa tonis vērtās saspringts. Izteiktā žokļu līnija kļuva arvien asāka, taču plānās lūpas - sakniebtākas. Neizpratu Krisa dusmu cēloni, taču nolēmu, ka Reigans neierindojas "Top 5 mīļāko viesu" sarakstā.

Sajuzdamās lieka, paspraucos malā, taču jutu, ka Reigana skatiens neatlaidīgi dedzina muguru. Izlikos, ka pilnīgi neko nejūtu un devos uz istabu, taču dzirdēju, ka virtuves durvis aizveras. Reigana klātbūtne mani uzvilka, taču mēģināju noslāpēt radušās dusmas, kas mutuļoja krūtīs. Visticamāk, ka mani vienkārši kaitināja šādi tipiņi un šis eksemplārs pieder pie tiem. Jā, tas bija vissakarīgākais variants.

Manī radās interese par viņu sarunu, jo kas gan viņiem varēja būt kopīgs? Nolēmu, ka tas jānoskaidro, lai apmierinātu interesi.

Lēni un uzmanīgi sāku lavīties pie durvīm, taču izdzirdēju Krisa skaļo balsi, kas mani pamatīgi iztrūcināja. Mani pārņēma uztraukums, ka esmu pieķerta, taču tas uzreiz pierima.
- Ellē ratā, Reigan, - Krisa balss vērtās mežonīga, - vienreiz pietiek! - kliedzienam sekoja sitiens pa galdu. Ātri paspruku prom no durvīm un apsēdos uz izbalējušā atpūtas krēsla. Mēģināju sekot līdzi sarunai, taču tā strauji pārvērtās man nesaprotamos un gandrīz nedzirdamos čukstos.

Durvis atvērās un ieraudzīju Reigana garo, stipro stāvu. Acis piekalu vecam sporta žurnālam, ko vietām rotāja kafijas traipi. Viņa klātbūtne mani satrauca un kaitināja. Es ienīdu šo sajūtu.

- Visu labu, Megana. - gandrīz vai izgaršojot vārdu, viņš sacīja, liekot tam izklausīties zīdainam un vienlaikus asam. Tas mani teju vai padarīja traku.

Brīdī, kad viņš pagriezās, es nespēju noturēties un metu viņam ar žurnālu, kas skanīgi atsitās pret viņa muguru.