Narcomania. |3|2

Kad nokļuvām mājās, bija pieci no rīta. Neskaitot to, ka Džordžīna gandrīz pievēma taksometru un iemiga liftā,ceļš bija salīdzinoši vienkāršs. Šobrīd svarīga bija iekļūšana dzīvoklī, jo izskatījās, ka nevienai no mums nav atslēgu. Stāvēju pie dzīvokļa durvīm un mēģināju atrast atslēgas, turēdama draudzeni un neļaujot viņai nokrist. Man bija tik pat slikti, cik viņai, taču mēģināju to neizrādīt, jo tas visu sarežģītu vēl vairāk. Ar roku pieturējos pie sienas, jo galva reiba kā karuselī. Doma par to vien uzdzina nelabumu. Noskurinājos un turpināju meklējumus.

"Vēl ilgi?" - žagojās Džordžīna un atbalstījās pret mani. Viņa ar roku notrausa sarkanās lūpukrāsas paliekas un samiedza acis. Uz pieres bija manāmas pāris sviedru lāses, taču viņa vēl mēģināja noturēties kājās.
"Ceru,ka nē." - meklēdama atslēgu atraucu un pārskatīju somas saturu vēlreiz. Palēnām sāka zust pacietība, jo arī Džordžīnas somā tās neatradu. Sasodīts, atkal būsim pazaudējušas atslēgas..

Par laimi, šādās situācijās mums bija glābiņš vārdā Kriss Dženkss. Labākais draugs, uzticības persona un padomdevējs visos jautājumos vienā personā. Nopriecājos, ka nebiju pazaudējusi telefonu. Vismaz varēju piezvanīt. Savā ziņā man bija puiša žēl, jo viņam bez mums būtu daudz mierīgāka dzīve, taču atpakaļceļa vairs nebija. Sejā uzplauka muļķīgs smaids un uzmeklēju viņa numuru.

Kamēr zvanīju, ar acs kaktiņu pašķielēju uz meiteni, kura bija gandrīz atslēgusies. Joprojām dzirdēju, ka notiek savienojums. Pie velna, Kris, ja tu nepacelsi, tad nāksies gulēt tepat, lai vai cik apkaunojoši tas neizklausītos..

Atspiedos pret durvīm un gaidīju, taču laiks vilkās gliemeža ātrumā. Ar zābaku purngalu spārdīju trepes, lai nebūtu tik garlaicīgi. Kad likās, ka vairs nav vērts zvanīt, viņš beidzot atbildēja. Atviegloti nopūtos, kad izdzirdēju pazīstamo balsi.

"Tu mani ieliksi zārkā, Megana." - dzirdēju klusu bubināšanu, kas lika man iesmieties. Mēģināju apvaldīt spurgšanu un beidzot pievērsties Krisam, taču no mutes izlauzās jauns spurdziens. Ievilku elpu un mēģināju nomierināties, lai puisis nepārdomātu un neturpinātu gulēt.

"Labrīt, saulstariņ. Mums nav atslēgu." - mēģināju to teikt pēc iespējas nopietnāk, taču dzirdēdama Krisa šķendēšanos, nespēju nesmieties.
"Pēc desmit minūtēm būšu."- viņš miegaini atbildēja un atvienoja sarunu. Vismaz viena lieta bija nokārtota, taču rindā bija jau nākamā - Kā dabūt Džordžīnu līdz pirmajam stāvam?

"Kas tur bija?" - viiņa neskaidri vaicāja, jo meiteni bija pamodinājuši mani smiekli. Džordžīnas stiklainās acis mēģināja pārskatīt apkārtni, taču apmulsušais skatiens vēstīja, ka viņa nav lietas kursā par notiekošo.

"Ejam, mūs savāks Kriss." - stutēdama meiteni uz viena pleca, paskaidroju. Viņa īsi pamāja un kopīgiem spēkiem tuvojāmies liftam. Nācās pamocīties, jo nebija tik viegli noturēt kājās mūs abas, turklāt nevēlējos krist un ko salauzt.

"Kāpēc?" dzirdēju nepārtrauktu murmināšanu, un visbeidzot ar piepūli iestūmu mūs abas liftā. Nospiedu mirgojošo pogu un sākās šķebinošs brauciens lejup. Džordžīna atslīga uz lifta grīdas, un brīdi parakājusies somā, izņēma pudeli ruma. Sēdēdama uz vēsās grīdas, viņa iedzēra lielu malku, taču es viņu no tā neatturēju. Rīt tāpat būs slikti. Meitene pastiepa pudeli man un arī es iedzēru. Jutu mutē izteiktu alkohola garšu, kas dedzināja rīkli un pastiepu to atpakaļ.
Palūkojos uz draudzeni un piecēlu viņu kājās. Meitene joprojām žagojās un, klupdamas krizdamas, pametām ēku.

Spirgtais gaiss iesitās sejā un kopā sabrukām uz soliņa. Tas patīkami atvēsināja, tāpēc to izbaudīju un ievilku dziļu elpu. Vairs pat nebija spēka runāt, tāpēc vienkārši sēdējām un gaidījām Krisu. Pamanīju, ka Džordžīna atkal ir atslēgusies un viņas lūpu kaktiņš savilkts greizā smaidā. Par spīti visam, viņa bija mana labākā draudzene.

No domām mani izkliedēja mašīnas motora rūkoņa, kad Kriss no tās izkāpa. Nemaz neizskatījās, ka viņš būtu gulējis, jo sejā rotājās smaids.

" Ko vien es neatdotu, lai man šobrīd būtu fotoaparāts! " - dzirdēju smieklus, kad viņš mūs nopētīja.
" Bet tev tā nav, idiot. " - sarkastiski norūcu, taču nespēju noslēpt smaidu, kas rotājās sejā.