Narcomania. (1)2

Klubā dārdēja mūzika, kas piepildīja visu apkārtni. Dzirdēju cilvēku spiedzienus, kad Sida Krosa balss piepildīja apkārtni, uzlādējot to ar strāvu, kas lika man notrīsēt. Mūzika piepildīja mani no iekšienes un jutos labāk, kā jebkad.

Jutu cilvēku spiešanos tuvāk skatuvei un padevos pūlim, kas rāva mani līdzi. Gar augumu nemitīgi klejoja svešas rokas, taču tas mani netraucēja. Svarīga bija tikai mūzika un kaifs, kas lika man justies arvien pacilātākai. Kad noskanēja dziesmas pēdējie akordi, pūlis mežonīgi ieaurojās, paužot atzinību. Tālāk sekoja milzīgs haoss, kad visi grūstīja viens otru, lai nokļūtu vēl tuvāk.

Šķita, ka mani kāds smacē, jo nespēju ievilkt elpu, kad pūlis rāvās uz priekšu. Klubu pildīja alkahola, sviedru un cigarešu smarža, kas ieskāva mani. Lielā telpa bija zilgana no cigarešu kodīgajiem dūmiem, tāpēc bija grūti saredzēt apkārtni. Manī iestājās panika, kad sev blakus neredzēju Džordžīnu, taču sapratu, ka viņu aizrāvis pūlis.

Paceldamās pirkstgalos, ar skatienu viņu meklēju, taču nekur neredzēju. Kāds man rupji uzgrūdās virsū, un es gandrīz zaudēju līdzsvaru.
"Skaties kur ej, kretīn! " - dusmās uzkliedzu iereibušajam vīrietim, kas knapi turējās kājās. Viņa melnā ādas jaka oda pēc vodkas, taču zilās acis bija stiklainas un neizpratnes pilnas. Lielais stāvs sagrīļojās un viņš gandrīz nokrita, taču centās nenovērst skatienu no manis. Riebumā novērsos un aizgriezos, taču dzirdēju viņa skaļo izsaucienu.
"Mierīgāk, lellīt! " - viņš man uzsvilpa un tas izklausījās teju piedauzīgi.

Nošņācos un nozudu. Es ienīdu tādus, kā viņš. Izmetu viņu no sava prāta un koncentrējos uz bāra meklēšanu, jo tur varētu sastapt Džordžīnu.

Ar mokām izkļuvu no pūļa un pamanīju bāru. Laikam veiksme beidzot man uzsmaidījusi. Joprojām nemanīju draudzeni, taču nolēmu, ka viskijs man nenāktu par ļaunu. Uz letes nometu nevīžīgu banknoti un bārmene man pasniedza dzērienu. Ar žēlumu noraudzījos meitenē, kurai pasūtījuma vietā iereibušie vīrieši izteica neglaimojošus piedāvājumus.

"Esmu jau iemācījusies to ignorēt." - manīdama manu skatienu, viņa noteica un pasniedza man vēl vienu glāzi. Sarkanos matus rotāja melnas šķipsnas, taču lūpas bija savilktas dumpīgā smīnā. Man meitene patika.

"Noteikti, jo, manuprāt, citas izvēles nav. " - iedzēru viskiju, kas patīkami dedzināja rīkli un piekodu citrona gabaliņu, kas radīja jaunu garšas eksploziju. Vēlreiz palūkojos uz apkārtni, bet no Džordžīnas joprojām nebija ne vēsts.

"Meklē draugu? " - meitene uzmanīgi jautāja, apkalpodama citus klientus. Tā, kā man šobrīd nebija kompānijas, tad labprāt ar viņu runāju.
"Nē, draudzeni," - pamāju uz pūli, "lūk, tur jau viņa nāk! " - ieraudzījusi Džordžīnu, norādīju uz viņu bārmenei.

Meitenes roka bija apvijusies ap kāda izskatīga vīrieša kaklu, taču sarkanā lūpu krāsa - izsmērējusies. Es biju pie tā pieradusi, taču cilvēki no malas sprieda, ka viņa ir palaistuve. Apzinājos, ka tā arī ir, taču viņa bija lieliska par spīti visam.

"Mazā, mēs ar .." - Džordžīna aprāvās, jo saprata, ka nezina sava šī vakara pavadoņa vārdu.
"Čaks." - vīrietis darīja zināmu meitenei, taču viņa bija pārāk izklaidīga, lai uz to koncentrētos.

"Viss labi, Džordžij. Satiksimies pēc stundas. " - pamāju draudzenei, kuras sejā uzplauka smaids. Viņa pamāja un nozuda kopā ar Čaku, turot savas platformu kurpes rokās.

"Lai veicas." - balsī ieskanējās sarkastiska nots, taču pievērsos bārmenei. Es nebiju aizvainota, taču reizēm mani kaitināja tas, ka nekad nevarējām pavadīt laiku kopā kā draudzenēm pienākas, jo Džordžija vienmēr nozuda kopā ar saviem "piedzīvojumiem."