Apakšā mani komenti!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-1nodala/648263
2.nodaļa.
Smagais vakars un rīts.
Mēs ar tēvu gājām lēnu gaitu mājup. Mēs bieži nerunājām. Tikai, ja bija vajadzība. Šis klusums mūsu starpā bija kā atpūta no dienas piedzīvotā. Protams, esmu tēvam jautājusi kā viņam iet pa darbu. Bet klusums mūs tikai satuvināja. Mans tēvs bija stalts, mazliet muskuļains vīrs. Muskuļi iegūti smagos darbos. Viņš katru dienu strādāja vienos sviedros no rīta līdz vakaram. Tēvs bija iecienījis reizi nedēļā ielīst kārtīgā pirtī. Viņš ciema tirgū strādāja par krāvēju, reizēm kāva lopus un reizēm devās medībās. Kāda lusta bija, tā viņš pildīja atlikušos darbus, bet tirgū par krāvēju strādāja kā ar cieņa darbu. Tēvs tirgū strādāja līdz pēcpusdienas vidum, tad devās mājup strādāt dārzā. Viņš uzskatīja, ka dārzā strādāt ir vīru darbs, nevis sieviešu. Tomēr, mani viņš ņēma līdzi, jo es viņam biju kā dēls. Viņš zināja, ka esmu maza, mīļa meitene, bet pārāk puiciska. Tā mamma par mani saka. Ne adu, ne šuju. Es nedaru neko daudz no meiteņu lietām.
Mēs jau bijām pie mājām, kad tēvs pasvilpa. No mājās aulēkšiem skrēja četrkājainais ģimenes mīlulis – Bosiks. Prasts krancis, bet gudrs kā neviens cits. Bet tēvs vienmēr nosmej par mani, viņš uzskata, ka es pārspīlēju ar to, ka krancis ir gudrs... Viņš devās šķūna virzienā, lai paķertu spaini, kapli, lāpstu un darba cimdus. Pirms devāmies uz dārzu, mēs čāpojām uz aku. Gurķi jāaplej. Iesmēlis no akas ūdeni, viņš man iedeva nest kapli un lāpstu. Darba cimdus viņš jau bija uzvilcis. Devāmies meža virzienā uz dārzu. Bosiks skraidīja blakus. Nonākuši līdz dārzam, tēvs nolika uz zemes spaini. Izņēmis saņurcītu pīpi no kabatas, viņš to iededzināja. Pielicis pie lūpām pīpi, viegli to sakodis, tēvs ķērās pie darba. Paņēmis arkli, viņš sāka darboties.
- Iespraud lāpstu zemē! Un aplej gurķus! –es paklausīju tēvu un devos pie darba.
Aizgāju līdz siltumnīcai, paņēmusi metālu bundžu, devos pie spaiņa. Iesmēlusi pilnu trauku, devos laistīt gurķus. Ik pa brīdim es pacēlu skatu pret tēvu. Viņš ik pa brīdim izņēma pīpi un izpūta dūmus. Karstā vakara saule dedzināja manu muguru. Jutu kā sviedri pārklāj manu ķermeni. Bija smagi un karsti. Pie reizes es ravēju nezāles, kas bija saaugušas blakus gurķiem. Bundža katru reizi, kad kļuva tukša, devos atkal to iesmelt pie spaiņa. Kad spainī mazinājās ūdens, es meklēju tēvu pa dārzu. Viena es neatstieptu spaini. Smags.
- Tēti! Spainis tukšs! – es iesaucos.
- Ko tu bļauj! Tepat esu! – tēvs parādas no aizmugures. – Tu nezālēs arī ravē?
- Jā, ravēju gan.
- Labi. Daudz vēl jālej?
- Lej pusi spaini ar ūdeni.
- Labi. Turpini ravēt, tad nāksi palīgā man vaboles meklēt.
Devos iekšā. Būšu pusi no vagas izravējusi. Es ravēju ilgi. Vismaz man tā šķita, ka paiet vesela mūžība. Līdz dzirdu rikšus. Bosiks.Bosiks vienmēr seko tēvam. It visur.
Jā, gan. Atceroties brūno, pūkaino un mīļo Bosiku, šķiet, ka viņš tepat vien ir. Man viņa pietrūkst. Vienīgais īstais draugs manā bērnībā. Nu, labi, vēl Jānis, bet Bosiks bija visuzticamākais.
Ja salīdzina tagad manu tēvu un viņu manā bērnībā, tad viņš ir mazliet mainījies. Staltums ir pazudis, bet muskuļi, tie ir palikuši. Tikai mazliet sakrunkojušies. *smiekli* Labi, atgriezīsimies pie stāsta...
Nolicis spaini pie zemes, viņš devās dārzā. Viņš sāka ravēt nezāles. Es devos pie spaiņa. Iesmēlusi jau kuro reizi pilnu trauku, devos apliet neaplietos gurķus. Kad biju aplējusi visus gurķus, nolikusi bundžu siltumnīcā, paķēru spaini. Es salasīju nezāļu čupas. Noderēs cūkām vai govīm, vai būtu labs mēslojums. Palīdzēju savākt tēva nezāļu čupas. Vaboļu meklēšanu atlikām uz beigām, mēs ravējām dārzu. Es ravēju vienu vagu, bet tēvs otru. Pēc ilgās ravēšanas, pacēlu galvu. Izstaipīju savus muskuļus. Piecēlos kājās. Viegli izstaipījusi kājas, apskatīju tēvu. Saules stari triecās manās acīs, padarot mani uz mirkli aklu. Saule bija zemu kā jau uz vakariem. Pielikusi roku priekšā acīm, pamanīju tēvu sēžam zālē. Arī suns bija blakus. Tēvs atkal pīpēja. Aizgāju pie tēva.
- Atnest tev ūdeni, papu? – apsēdusies blakus, uzjautāju.
- Vari gan. Piekusi? –paskatījies uz mani, es jau cēlos, lai dotos pēc ūdens.
- Mazliet. Ūdens atgriezīs spēkus. No akas?
- Jā, akas ūdens ir labs...
Un es skriešus devos mājup pēc tēva krūzes. Ieskrējusi mājās, ievēroju, ka mammas nav. Laikam pļava pie govīm. Paķērusi virtuvē tēva lielo krūku, devos uz aku. Skriešus nonākusi tur, iesmēlu krūku pilnu. Lēnām devos uz dārzu baidīdamās kau pilīti izliet. Nonākusi līdz dārzam, tēvs turpat sēdēja.Padevusi krūku, tēvs vienā malkā izdzēra visu krūzes saturu. Nolicis krūzi pie kapļa un lāpstas, viņš cēlās un devās tālāk rakt. Man paldies nevajadzēja, jo es zinu, ka viņs jau tagad ir pateicīgs. Devos palīgā. Mēs ravējām atlikušās vagas.
Runājot par pašu dārzu. Tas nebija vienīgais. Tēvs bija iecienījis uz rudens pusi doties uz tirgu ko pārdot pārdevējiem. Tā bija lieliska peļņa mūsu ģimenei, jo mājai arī bija vajadzīga nauda remontiem. Mums vēl pāris dārzu bija blakus mājām, un daži bija pie meža. Jā, daudz gan, bet mums bija arī radu, kas brauca no tuvējās pilsētas pakaļ dārzeņiem, ievārījumiem. Ā, es pat neteicu, ka no mūsu ciema piecpadsmit kilometrus tālāk ir pilsēta. Bet mēs ciemā šo pilsētu īpaši neminējām, jo mūsu ciems bija labāks. Labi, jau atkal atgriežamies pie stāsta...
Kad bijām pabeiguši ravēt, es savācu čupas, kamēr tēvs zālē apsēdās un atkal nosmēķēja pīpi. Savākusi spainī visas čupas, devos nolikt spaini pie lāpstas un arkļa. Tēvs jau cēlās un devās meklēt vaboles. Laikam Kolorādo vaboles, tā tās vaboles sauca. Es sekoju tēvam pa pēdām un aiz viņa meklēju vaboles, kuras viņš nepamanīja. Ta gadījās bieži, jo tēvs pēdējos darbus veica pavirši, tas nozīmē, vaboles meklēšana bija viņā enerģijas pēdējais piliens. Debesi kļuva lēnām oranžsarkanas. Saule sāka lēnām pazust. Laiks kļuva pavēss, bet patīkams. Ejot pēdējo vagu, mēs bijām salasījuši jau ap kādām divdesmit vabolēm. Visas nospiedām. Kad darbs tika padarīts, devāmies savākt mantas. Es paņēmu krūzi un lāpstu. Tēvs paķēra kapli un spaini. Lēnu gaitu devāmies mājup, uz vakariņām. Ievēroju, ka mamma dzen aitas uz mājām. Vistas vairs nebija un arī govis nebija pļavā. Savas sievu darbus viņa bija paveikusi.
- Nu, malači. Rīt kuru dārzu kopsiet? – māte iesaucās, kad bija sadzinusi visas aitas un tēvs iznācis no šķūna.
- Laikam pie mājām. Pie meža esam visu piekopuši. Tikai vaboles būtu rīt visiem dārziem jāsavāc. – tēvs novilka cimdus un iegāja atkal šķūni to nolikt.
- Vakariņas gatavas. Nu, meit, kā pavadīji laiku ar draugiem.
- Labi. Tikai Jāņa brālis mani apvainoja.
- Cerams parādiji, kurš gudrāks? – tēvs vēroja mani.
- Iekrāvu viņam sejā. – Tēvs pienāca un noglauda galvu.
- Pareizi, pašai sevi ir jaizstāvj. Kad būsi liela, tad varēsi vīrām lūgt aizstāvību. – es tikai māju. Māte blakus tikai smejās.
Lēnām bijām nonākuši līdz mājām. Pavadījām visu ceļu klusumā, līdz māte to pārtrauca.
- Mēslojums? – māte norādīja uz spaini.
- Puse. Otra puse vai nu cūkām, vai arī govīm.
- Labāk govīm, tās ir izsalkušas kā nežēlīgas.
- Šodien daudz piena?
- Divas kannas.
- Maz no desmit govīm.
- Sāra un Guna šodien neizskatījās labi. – Tēvs tikai māja. Un, jā govīm ir vārdi...
- Izsasukt ārstu? Rīt iešu atkal uz ciemu, pasaukšu.
- Redzēs. Ja būs slikti, nosūtīšu Līgu.
- Beidziet runāt par govīm, man gribās to silto pienu. – Māte ar tēvu tikai nosmēja.
- Ejam, ejam, vakariņas atdzisīs..
Novilkusi savus apavus, uzmaukusi čības, skrēju pirmā mazgāt rokas. Vispār tā nepieklājās, jālaiž saimnieks. Tāpēc es salēju bļodā silto ūdeni, paņēmu ziepes un dvieli, gaidīju tēvu. Pasniegusi ziepes, tēvs mazgāja rokas. Pēc tam pasniedzu dvieli. Noslaucijis savas rokas, viņš palaida mani mazgāt rokas. Nomazgājusi, devos pie galda. Tēvs gaidīja visu. Atminējos, ka mums ir ikvakarējā lūģšana. Māte apsēdas pie galda. Mēs salikām rokas kopā un tēvs teica kārtējo vakara lūgšanu. Pēc lūgsnas, mēs kopā pateicam „Amēn” un sākām tiesāt vakariņas. Māte bija pagatavojusi salatus, ceptus kartupeļus un gaļas mērci. Klāt silts piens.Visu notiesājusi, devos nomazgāt seju un kājas, lai varētu tīra līst gultā. Pēc kārtīgas mazgāšanās, devos uz savu istabu. Noģērbusies un uzvilkusi nakts kreklu, nopūtu sveci.
Piemirsu pateikt, ka manā laikā ģimenē vairāk izmantojām sveces, nevis tikko ieviesto elektrību. Ir patīkami, ka gaisma dega virtuvē un koridorā, bet istabās elektrības vēl nebija.
To nakti es vispār nesapņoju, bet tas bija labi, līdz brīdim, kad gailis nodziedāja savu dziesmu. Tēvs jau bija augšā. Un māte arī. Devos nomazgāt seju un rokas. Apģērbusie jau paspēju un arī gultu saklāju. Devos brokastīs. Māte virtuvē kurināja krāsni un piepildīja katlus ar ūdeni.
Paņēmusi maizi, es sagriezu divas šķēles. Paņēmusi sviestu un ieziedu maizes ar to. Un pa virsu uzgriezu tomātus. Māte jau krūzē bija ielējusi man pienu. Lēnām ēdu maizi un dzēru pienu.
- Varēšu tev kaut ko palīdzēt?
- Jā, aiziesi uz kūti, apskatīt vai olas ir. Un aizskriet atvērt siltumnīcas.
- Labi. Kur tēvs?
- Aizgāja jau. Kad paveiksi darbus, varēsi iet ar draugiem. Vakara atkal palīdzēsi.
- Labi mammu.
Vispār tajā dienā, es pat nenojautu, ka es todien es pēdējo reizi dzirdu savu vecāku lūgumus un mīlestību. Nu ne jau pašu pēdējo. Dzīva esmu. Bet tas atgadījums, kas notiks vēlāk, jūs sapratīsiet manas emocijas...
Notiesājusi brokastis, es paķēru grozu un devos vispirms uz siltumnīcas pusi. Nonākusi līdz pirmajai siltumnīcai. Tā bija praktiski pie mājas. Atvērusi durvis un pieāķējusi pie staba, devos uz otru siltumnīcu. Tas bija blakus dārzam, kur vakar palīdzēju tēvam. Atvērusi arī to un pieāķējusi, devos uz kūti.
Iegājusi kūtī, es izlaidu vistas. Dažas vistas aizgāja, citas vēl gulēja uz laktas. Devos salasīt olas. Lasīju katru olu un skaitīju. Viens, divi, trīs, četri... piecpadsmit, sešpadsmit, septiņpadsmit. Septiņpadsmit olas. Daudz. Nesu, nu jau smago, grozu mājup. Nolikusi virtuvē grozu, māte sāka krāmēt ārā olas.
- Iesim izslaukt govis. – pamāju.
Devāmies abas uz kūti. Paņēmusi divus spaiņus, gāju mātei nopakaļ. Māte slauca govis, bet es ik pa brīdim samainīju spaiņus, lai salietu silto pienu kannās. Bijām salējušas jau trīs kannas, ka mammai bija atlikušas vēl diva govis. „Šodien daudz piena” es nodomāju. Kad visu bijām paveikušas, mamma devās pēc tačkas, lai aizvestu pienu kannas aizvestu mājup. Atvedusi tačku, es palīdzēju salikt kannas tačkās. Mēs to darbu veicām pa abām. Palīdzēju mammai aizvilkt tačku līdz mājām. Un atkal kopā, pa abām, krāmējām ārā kannas.
- Aiziesi un izlaidīsi govis? Es drīz nākšu palīgā tās tev aizdzīt uz pļavu. – pamājusi, devos pārvilkt apavus.
Uzvilku garos zābakus. Devos uz kūti un atāķēju govis. Viņas pa vienai gāja ārā. Māte jau bija klāt un mēs katra pa divām govīm vedām uz pļavu. Pārējās sešas palika kūtī. Tās, protams, es vēl nebiju atsējusi. Nonākuši līdz pļavām, mamma katru pieķēdēja pie konkrētā staba. Tā mēs to darbu paveicām ar atlikušajām sešām govīm.
Kad darbs bija paveikts, mēs ar māti devāmies kaut ko notiesāt un tad palīdzēšu viņai lasīt ogas. Es parasti darbus veicu līdz pusdienlaikam. Kad bijām notiesājušas pāris maizītes, devāmies pēc spaiņiem un devāmies piemājas ogu krūmiem. Tālākie bija pie meža. Vispirms lasījām sarkanās jāņogas. Bija mums arī baltās, bet to krūmu bija divreiz mazāk nekā sarkano.
Salasījusi savu spaini pilnu, devos to aiznest mājup. Paskatījos pulkstenī. Secinu, ka ir jau pusdienlaiks. Es pārvilku apavus un devos pie mammas.
- Mammu? Es eju! Veiksmi darbā. Tiksimies vakarā. – es apskāvu māti. Šoreiz es neskrēju prom ka parasti, jo vēlējos pakaitināt pārējos.
- Esi uzmanīga. Līdz vēlākam! – viņa atteica un turpinājā pārējos darbus.
Nonākusi līdz meža malai, ievēroju savu baru. Un Jāņa brāli. Kārlis rokās turēja saldumu maisu.Viņš laikam šodienu gaidīja visvairāk. Redzēju tālumā namiņu, kas bija tik ļoti aizaudzis, ka mājas sienas nebija labi redzamas. Es jutu, ka iekšēji man ir uztraukums par kaut ko, kas varētu notikt ar mani, bet es nepadošos utraukuma dēļ no riska...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-3nodala/657170
