Es piedzimu pūkains tumšā vasaras naktī. Es piedzimu tavā sapnī no Saules klusās dvašas. Es ilgi audzēju savu pūkaino kažoku un loloju savus sapņus tavā istabas putekļainajā skapjaugšā. Kad mums abiem uzleca Saule, bija skaidrs, ka es biju gatavs piedzimt! Es biju izvēlējies dzīvot krāšņi, es par visām varēm vēlējos būt lauvēns...,bet piedzimu par Naktstauriņu!
Tu biji vienkāršs un skaists, tikpat skaists kā austošs novembra rīts, tikpat vienkāršs, cik vienkārši atnāk rudens.
Ak kungs! Cik es biju egoistisks, ka paliku pie tevis, kaut gan tu man nemaz atļauju nedevi. Man vienkārši vajadzēja būt tev blakus, lai es spētu piepildīt savu cerēto sapni. Es biju nolēmis dzīvot, nevis truli eksistēt, es vēlējos izbaudīt savu īso mūžu. Un vēlējos mīlēt un tikt mīlēts, bet varbūt es tikai vēlējos būt kādam noderīgs, es gribēju savu dvēseli atstāt baltu. Dvēsele ir pārāk skaista, lai tajā ielaistu naidu, nežēlastību, cietsirdību un atriebību. Šīs visas cilvēku negatīvās īpašības ir veidojis tikai viens- godkāre, un nevienam, kam ir dvēsele, nav tiesību to samaitāt, jo tā nemaz nepieder viņam.
Maniem spārniem nebija lemts tikt apspīdētiem Saules gaismā, tādēļ es nolēmu pasauli skatīt no tavas spalvas un tava rokraksta nospiedumiem uz lapas caur savām dzintarainajām acīm. Es izvēlējos baroties no Tevis radītā mākslas nektāra, kas bija salds un biezs kā nakts klusums. Tikpat biezs kā debesu jūra virs Māras dīķa, kur klusumā spīd naktstauriņi. Tie lēkā pa nobērto zvaigžņu spietu ar nakts dzestruma cerībām, lasīdami saules rietus, kas vienīgie spēj sildīt to pūkainās muguras un notraukt no tām sarmas putekļus. Stāsta, ka nakts klusumā ir visskaļākais kliedziens, un „es tik ļoti stipri klusām saucu tevi... kā man bez tevis salst!” Nāc, nāc un sasildi manus perlamutra spārnus, nāc, sasildi manu vientuļo lauvas sirdi, lai tā nepukst veltīgi, lai man nav žēl mirt.
Un ir tikai nakts vai rīts. Smags rīts. Kad man gribot negribot jāslēpjas, jāsargā sava tīrā sirdsapziņa un es drīkstu tikai klusi savās domās bilst, ka nespēju palikt es viens šajā spilgtajā gaismā, kas atklāj manu patieso būtību, kas parāda visus manu trūkumus, manus nepiepildāmos sapņus par gulšņāšanu karstā savannā, traukšanos ātrāk par vēju, pretī nezināmiem tālumiem, brīvības izjūtu! Es vēlētos būt kaut vai taurenis - kāpostu baltenis! Taču man ir nakts, un ja nebūtu nakts, tad nebūtu tumsas un, ja nebūtu tumsas, tad nevarētu redzēt miljoniem zvaigžņu, kas staro nakts melnumā. Un tad mēs būtu kopā:
„Mums mūžīgais tuvums būs,
es būšu tev tuvāk par draugu.”
Vienkārši saki, ka tu gribi spārnus, un es apsolu, ka tev iemācīšu lidot. Tu varēsi tvert gaisu savās gludajās plaukstās, un tu spēsi atplaukt patiesā smaidā ar starojošu gandarījumu par paveikto. Tu jutīsies lepns un bagāts, tik bagāts, it kā tev piederētu visa pasaules alga. Viss pasaules skaistums mājotu tavā sirdī, un zeme grieztos tavu sirdspukstu ritmā, Tavas asinis vēnās plūdīs kā straume ar nebeidzamu plūdumu, tu beidzot būsi tik laimīgs:
„Un galu galā, ne vien laimīgie neskaita stundas.
Neskaita arī nelaimīgie.”
Pasaulē ir tik daudz nelaimīgo, plaši definējot, tie ir visi, kam nav izdevusies dzīve.
Taču visbiežāk tie ir cilvēki, kas ir vieni, tie ir cilvēki bez mērķa, bez cerībām, bez ilgām. Un tā nu viņi nomirst, nomirst, nesagaidījuši nevienu, kas spētu viņus glābt. Tādu dvēseles ir sagrauztas un apgruzdējušas, bet ne jau citu dēļ, tas viss noticis tikai pašu dēļ.
Es ielidoju tavā telpā kā taurenis, kāpostu baltenis, jo manis vairs skapjaugšā nav. Tu mani saklausīji klusumā, tu mani izsviedrēji svelmē, tu mani sajuti vientulībā. Vientulībā, kuras nekad nav bijis, ja būtu, tad mana dvēsele nebūtu tīra.
