Pēc kārtējās nakts mocībām, viņš ar skaļu kliedzienu pamodās. Ļaunais murgs, kas Robertu periodiski mocīja jau vairākus gadus, atkal bija atgriezies, šoreiz spēcīgāks kā jebkad. "Vecā ragana!" viņš nodomāja, "pat kapā gulēdama tu man neliec mieru."
Reiz Roberts, jauns skolnieks būdams, apzaga kādu sirmu kundzi. To var saukt par jaunības maksimālismu, muļķību, vai jebkādā citā vārdā. Un kā jau tas notiek (parasti, pamācošā bērnu literatūrā), tika arī pieķerts. Jā, Robis pats ļoti nožēloja izdarīto, bet vecā, par spīti visiem lūgumiem un solījumiem atdot nozagto, tomēr vērsās attiecīgajās instancēs. Kad izmeklētājs Robertam jautāja par summas apmēru, viņš atbildēja pilnīgi godīgi, turklāt dedzīgi piedāvāja dažādus variantus, kā cietušajai zaudējumus atlīdzināt. Robertam aizrāvās elpa, kad izmeklētājs pateica, ka tik cinisku meli savā mūžā nav sastapis, un lika viņu konvojēt uz izolatoru. Iesākumā Roberts bija ļoti pārsteigts, bet ilgi mocīties neziņā viņam nenācās. Jau nākamajā dienā viņš tika aizvests uz kārtējo kabinetu. Šoreiz izmeklētāja bija laipna jaunkundze, un Roberts neizturēja. Asaras lija pār viņa vaigiem, un, satraukumā elsojot, viņš lūdza jaukajai dāmai, lai uzklausa, ka tā bijusi kļūda, ka viņš ir vecenītei gatavs mazgāt grīdu, gatavot ēst, visu… Visu, lai tikai izpelnītos piedošanu. Iestājās mulsinošs klusums, kuru negribīgi pārtrauca jaunā policiste. Izrādījās, ka gaisjma tuneļa galā ir tālāk, nekā varētu likties - 200 latu vietā, kurus Roberts patiešām bija ņēmis, vecā kā laupījuma vērtību bija norādījusi 30 000 Ls un pāris rotaslietas. Tajā brīdī iestājās tumsa.
Tiesas zālē Roberts "iepeldēja" vieglā transā. Sprieduma nolasīšanas brīdī viņam likās, ka tas ir ļauns sapnis, un centās no tā pamosties. Diemžēl, tas neizdevās, un divus gadus Robertam nācās pavadīt labošanas iestādē.
No cietuma iznāca jau pavisam cits cilvēks. Tādas muļķības kā mīlestība, sirsnība, piedošana jau sen bija aizmirstas. Vienīgais dzinulis bija naids…. O jā, mežonīgs naids pret veco maitu, kura tik neģēlīgi bija izcūkojusi viņa dzīvi. Roberts neredzēja zaļos kokus, kuru galotnes iepriekš varēja redzēt pār cietuma mūri, nedzirdēja putnu čivināšanu… Viņa vienīgais mērķis bija atrast veceni un atriebties kā nākas.
Iztērējis 5 no 40 latiem, kas tika doti līdzi, pametot cietumu par degvīna pudeli, Roberts iegāja vientuļā pagalmā un to vienā rāvienā izdzēra. Tā kā divus gadus viņš nebija ņēmis mutē ne pilītes alkohola, sekas ilgi nebija jāgaida. Īsti nesaprazdams, ko dara, viņš ieplanēja tramvajā un aizbrauca līdz vecenes mājai.
Durvis atvēra nepazīstams kungs, kurš, kā izrādījās, neilgi pēc vecās sievietes nāves māju bija nopircis. Šim cilvēkam gan ar "tantiņu", kā viņš to mīļi dēvēja, nebija nekāda sakara, bet tā kā Roberts uzdevās par viņas radinieku, kas ilgu laiku bijis ārzemēs, un izlikās ļoti satriekts par kundzes pēkšņo nāvi, laipni iedeva radinieku adresi un tālruņa numuru. Laipni atvadījies, Roberts devās prom.
Lapiņu ar radinieku datiem aizsviedis prom, Roberts steidzīgi devās uz tuvējo interneta kafejnīcu, kurā pavadot pāris stundas, noskaidroja gan vecās miršanas datumu, gan apbedījuma vietu.
Ar ļaunu smīnu sejā, viņš devās uz kapsētu. Nogaidījis brīdi, kad tuvumā neviena nav, Roberts apgāza kapakmeni, apgānīja to ar saviem izkārnījumiem un ar nagiem izvandīja kapu kopiņu. Ar labi paveikta darba apziņu, Roberts gandarīti aplūkoja postažu, un pirms došanās prom, to kārtīgi apčurāja.
Kopš tās dienas, Robertam sāka veikties - viņš atrada labu darbu, pēc neilga laika laimīgi apprecējās… Bija tikai viena problēma - vecene katru nakti viņam rādījās murgos. Šis neprāts viņu noveda tik tālu, ka kādu nakti, iekrāmējis savā nesen iegādātajā auto darbarīkus, un pateicis sievai, ka dodas uz pasākumu pie draugiem, Roberts aizbrauca uz kapsētu. Viņa plāns bija izrakt līķi un to sadedzināt…
Pāris stundas ņēmies ar lāpstu, Roberts uzdūrās satrūdējušajam zārka vākam. Atlauzis to vaļā, viņš ieraudzīja veceni, kas, pusotru gadu zārkā gulējusi, izskatījās vēl pretīgāk. No sākuma ar lāpstu ielauzis galvaskausu, Roberts, skaļi smiedamies, izcēla līķi un ietina to līdzpaņemtajā brezenta gabalā. Tomēr kaut kas piesaistīja viņa uzmanību - metāla kārbiņa, kas mironim bijusi palikta zem galvas. Atvēris to, Roberts ieraudzīja pāris zeltlietas un naudu… Daudz naudas. Tur atradās visi trīsdesmit tūkstoši, ko viņš, it kā, bija nozadzis…
Turpinājums pēc pieprasījuma.
