local-stats-pixel

Mūžīgi. Dziļi. Patiesi. 121

 40  0

Iegāju mājas pagalmā un sastingu.

Man laikam rēgojas.

Tur pilnīgi vesals stāvēja Maikls.

Pavisam aizmirsusi par Brendonu ielecu Maikla apskāvienā.

- Tu esi dzīvs. – nočukstēju. – Tu esi dzīvs.

- Kāpēc, lai es nebūtu dzīvs?

- Brendons teica, ka esi miris.

- Es nebiju miris, tikai ieslodzīts.

Pagriezos pret Brendonu.

Nodrebinājos.

Ap pleciem tika aplikta jaka, Maikla jaka un viņš mani ievilka ciešā apskāvienā.

Brendons pagriezās un devās prom. Atbrīvojos no Maikla tvēriena un saķēru Brendonu.

- Kāpēc? Kāpēc, tu man meloji? Visus šos divus gadus. – Manās acīs parādījās asaras. – Tev patika noraudzīties, ka esmu salauzta. Ka nespēšu nevienu citu mīlēt. Kāpēc?! – jau histēriskāk vaicāju.

Maikls mani apskāva, mierināja mani.

- Kāpēc? Maiklam bija viss, mīloša sieviete un jau izdomāta nākotne, man nebija nekas, tāpēc mēs paslēpām viņu, lai es iegūtu tevi un visu pārējo, kas man nebija.

Maikls iesita Brendonam. Viņš atvēzējās un vēlējās sist vēlreiz, bet es satvēru viņa roku.

- Maikl, mums jādodas pie taviem vecākies, lai viņi zin, ka tu esi dzīvs.

Maikls mani apskāva un mēs lēnām kopīgi devāmies pie Maikla vecākiem, viņi bija pārvākušies tuvāk ceļā ar kājām bija jāpavada tikai piecpadsmit minūtes, bet ar Maiklu, tās bija tikai piecas, jo laiks, kad bijām kopā skrēja.

Maikls paslēpās aiz sienas, bet es piezvanīju pie durvīm, tās atvēra Lūcija.

- Lūcij.

- Lilij. – viņa mani apskāva.

- Man tev, kas jāsaka.

- Jā?!

- Pasauciet Aleksu.

Kad atnāca Alekss es varēju sāk savu sakāmo.

- Labi, to būs vieglāk parādīt. – pagāju nedaudz malā, lai atbrīvotu vietu Maiklam.

Kad viņš iznāca no slēptuves, Lūcija izplūda asarās un apskāva Maiklu sakot „Tu esi dzīvs”, gluži kā es.

Mēs tikā ieaicināti iekšā.

Mēs apsēdāmies viesistabā uz dīvāna, tiku ievilkta Maikla apsāvienā un viņš sāka stāstīs, kas patiesībā bija noticis.

Atbalstīju galvu pret Maikla plecu un ieelpju dziļi, ieelpoju šo sen nejusto smaržu, smaržu, kas mani uztur dzīvu.

***

Uzgājām uz mums ierādīto istabu, nomazgājusies ierāpos gultā un gaidīju Maiklu, kad viņš iekāpa gultā pielīdu viņam tuvu, tuvu klāt un apskāvu. Man notecēja asara.

- Neraudi, mīļā, tagad es tev būšu klāt vienmēr. – viņš noteica klusi man matos.

- Tu tiešām pārdzīvoji, tik ļoti, kad uzzināju, ka esmu miris.

- Tu esi idiots.

- Bet tavs idiots.

Pieliecos tuvāk viņs lūpām, tās mani aizskāra. Tās bija maigas un vienreizējas kā pirms tam.

Viņš mani apskāva vēl ciešāk.

Saņēma manas rokas un tad pacēla manu roku.

- Tu to neesi novilkusi. – viņš klusi sacīja.

- Nekad.

Es negribēju aizvērt acis, es negribu uzzināt, ka šis ir tikai sapnis, bet ja, tas ir tikai sapnis, tad es no tā nevēlos pamosties.

Drīz mani plakstiņi kļuva smagi un es iekritu miegā.

***

Pamodos agri no rīta, no trauku šķindoņas virtuvē.

Pulkstens bija tikai septiņi no rīta. Pagirezo un man blakus mierīgi šņakuļoja Maikls. Pieliecos un noskūpstīju viņu.

Izrāpos no gultas, bet pēc mirkļa tiku ievilkta atpakaļ gultā. Maikls noklāja mani ar saviem skūpstiem, tad viņš piecēlās un devās uz vannasistabu, metu viņam ar spilvenu un kad viņš nāca man tuvāk izmantoju veiklību un ieskrēju vannasistabā. Aukstais ūdens mani pamodināja, atgādinot, ka esmu dzīvē, nevis sapnī.

Apģērbos biksēs un krītošā kreklā, kas šeit stāvēja. Drēbes stāvēja pie viņa vecākiem, jo bieži devos pie viņiem ciemos, kad negribēju palikt viena. Kad zigāju na vannasistabas, istabā neviena nebija, devos uz virtuvi. Tur mani sagaidīja Lūcija, Alekss, Maikls, Brendons, Lūkass un Stefans.

Piegāju pie Maikla un viņš mani apskāva, liecinot, ka esmu viņa un nevienam mani neatdos. Sapiņķerējām kopā pirkstus.

- Ko jums vajag? – uzdrošinājos beidzot pajautāt.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Un tas viss tikai tāpēc, ka viņam nestāvēja. emotion

 1  0 atbildēt