Mūžība.
Vai mūžība rodas tur, kur satek mūži -
Kā jūras no upēm, kā strauti no tērcēm,
Vai tērces no sīkām lietus urdzēm,
Un rīta rasas pa ziedu spurdzēm?
Tam neticu es, tas nebūs tā,
Tas nevar būt tā, kā vienkāršā līdzībā.
Vai mūžība rodas no mirkļiem un stundām,
Saulainām rītausmām, vakara jundām;
Dienām un nedēļām, mēnešiem, gadiem,
Svešiem un paziņām, draugiem un radiem?
Tam neticu es, tas nebūs tā,
Tas nevar būt tā, kā vienkāršā līdzībā.
Varbūt tā saplūst no bēdām un priekiem,
Dzīves līkločiem un vissīkākiem niekiem;
Gan laikam nebūs tas gluži viss,
Līdz brīdim, kad esi jau izdzisis?
Tad gan teiks par tevi visi tā –
Viņš aizgājis ir jau mūžībā.
Un mūžība ir tomēr viss, kas radies no nekā,
Un arī tas, kas nav nekas un tomēr ir.
Gan arī tas, kas būs, vai sen jau izgaisis
Un dzims no jauna, kas reiz izdzisis.
Vai nedaudz saprati no visa tā,
Ko domāju par vārdu ,,mūžība’’.
***
Kur sākas riņķa līnija un kur tā beidzas?
No punkta, kur tā sākas-beidzas,
Tur atkal kāds pa riņķi steidzas
Un nebeidz meklēt līdz pašam gals.
***
Vārdu labirintos manas domas atkal maldās -
Gan rītausmā drēgnā, gan vakarā rēnā.
Tās virzās ātrāk par visiem viļņiem,
Tās spiežas cauri visiem sķeršļiem un cilņiem.
Spēj vienlaicīgi domāt par daudzām lietām,
Vien nespēj vienlaicīgi dažādi domāt.
***
