Gāja mēneši un es biju viss laimīgākā meitene. Kaut arī Terijs ir mani sāpinājis, bet es esmu piedevusi. Laiks skrēja nemanot. Mēs ar Teriju bijam tik ilgi kopā. Līdz................ Viņš izdarija to ko, es pat nebiju gaidījusi. Ienākot mājas no darba es viņu pieķēru ar Neliju es to, nebiju gaidijusi un viņa vēl skaitijās mana labāka draudzene. Es protams aizkrēju prom, bet kur man bija skriet nekur tapēc es paliku tur bet viesu istaba. Protams Terijs visu nakti sēdēja pie durvīm un mēģināja paskaidrot bet es neticēju. Viņš mani jau tā bija sāpinājis. Ka man bija grūti. Nākošajā rītā es savācu pilnīgi viasa mantas un braucu pie vecākiem es nespeju atrasties ar viņu viena dzīvokli. Bet, viņa mājas nebija un es viņam atsāju vēstuli. Un es domāju,ka Terijs pazudīs no manas dzīves pa visam bet tā nebija. Es atbraucot pie vecākiem tur sēdeja viņš un man tik slikta sajūta bija. Bet es tēloju, ka man viss ir kartībā. Bet sirdī es jutu,ka nē. Tas bija šausmīgi un ļoti skumi. Es sēdēju savā istabā. Ienāca Terijis un mēs runājām,līdz pašam rītam un man pat likas ka mēs nebijām sastrīdējušies. Un lai cik tas grūti būtu. Es viņam piedevu. Šausmigi bet es tagad ticu tam ka var piedot iemīlēt otreiz.
Tev patiks šie raksti
