Es kritu... un kritu.. aizvien zemāk un ātrāk. Tumsa zibēja gar acīm, neko neredzēju..
Pēkšņi atmodos. Auksti sviedri man pilēja no muguras. Es smagi elpoju. Pa logu spīdošajā mēnesnīcā saskatīju savu kaķi. Viņa gulēja uz krēsla, pavisam bez bēdām, tik dzīvojot savu kaķa dzīvīti. Paskatījos pulkstenī, kas stāvēja blakus gultai uz nakts skapīša. Tajā lieliem zaļiem cipariem spīdēja „02.13”. Sasodīts, nodomāju pie sevis. Nometu nost segu un noliku kājas siltajā paklāja, kurš man istabā stāvēja jau no bērnības. Izlaidu pirkstus cauri saviem matiem un mans skatiens bija iegrimis paklājā. Spēju padomāt tikai par to, kad beigsies šis murgs. Sava dzīvokļa gaitenī mēness gaismā uzmetu mugurā mēteli, nopūtos un izgāju no dzīvokļa. Durvis aizslēdzu divas reizes, nevēlējos riskēt. Nesteidzīgā gaitā kā rēgs slīdēju lejup pa kāpnēm. Trešajā stāvā bija nokritis un aizmidzis kāds bezpajumtnieks. Saviebos no pretīgās smakas. Pie velna, kad kāds sataisīs slēdzeni kāpņutelpai - pie sevis nomurmināju.
Ar nokārtu galvu soļoju cauri laternu gaismām, kas izdaiļoja naksnīgās ielas. Ilgi nebija tāds klusums dzirdēts, sajutos kā paradīzē. Ielas galā aizslīdēja kāda mašīna – visticamāk kāds piegādes furgons.. Apstājos pie veikala durvīm. „Diennakts veikals” bija uzraksts uz loga, ar lieliem sarkaniem burtiem. Iegāju iekšā un nepaskatoties uz pārdevēju nesteidzīgi aizgāju un paņēmu kaķu barību. Kā par nelaimi tā atradās otrā veikala galā. Ejot uz kasi maksāt izpētīju veikala saturu. Biju netālu no kases, kad sāka migloties redze. Sāka rādīties halucinācijas, centos ķerties pie pamata. Man nāca apskaidrība, nometu kaķu barību zemē un izstreipuļoju no veikala. Pārdevēja pārbijās un gandrīz nokrita no krēsla cenšoties paslēpties aiz kases aparāta. Es iegāju tumšā sānieliņā un pazudu no viņas skatieniem. Es atspiedies pret sienu un noslīdēju uz zemes. Saķēris galvu un sakumpis sēdēju blakus kartoniem un papīra lapām, kas ik pa laikam palidoja garām dēļ nelielā vēja. Mans saprāts kļuva neskaidrs, nespēju koncentrēties nekam ilgāk par dažām sekundēm.
Nākošajā rītā atkal pamodos savā dzīvoklī. Es ar atvērtām acīm nekustīgi nogulēju gandrīz pusstundu. Domas šaudījās pa galvu. Galvenokārt – kas notika vakar.
Biju uztaisījis brokastis un sēdēju pie galda, priekšā uz galda stāvēja šī rīta avīze. Nebija spēka lai to paceltu un sāktu lasīt. Galvu biju atspiedis pret savu roku, kaķene rīvējās gar kāju, tikko pamodusies, laikam vēlējās ēst.
***
Viss sākās tieši pirms 2 gadiem. Biju parasts rakstnieks un kā jau katram man uznāca jaunrades trūkums.. Biju kopā ar šo jauno skaisto meiteni, kurā biju iemīlējies jau no skolas laikiem. Viņu sauca Kristīne, brunete ar garām kājām un simpātisku sejiņu. Sapņu meitene katram čalim. Kā viņa mani pacieta šos gadus ? Nav ne mazākā nojausma, ja godīgi.
Turpinājums sekos...
