Murgs [otrā pavisam svaigā daļa]1

Pirmā daļa.

Rīts. Acis bija grūti atvērt, jo Kristīne bija attaisījusi aizkarus un rīta saule iespīdēja tieši pa logu man virsū. Cerēju ka viņa vēl ir blakus un taustījos pa gultu.. Nekā. Piecēlos sēdus un centos pamosties. Pulkstens jau rādīja 9.30. Cerēju, ka Kristīnei šodien tikšanās bija tikai 12.00. Vēl pusaizmidzis un bez krekla ievilkos virtuvē un uzradās smaids, kad ieraudzīju viņu sēžam pie virtuves galda, dzerot kafiju un piekožot grauzdētas maizītes. Viņa jau bija saģērbusies, lai dotos uz darbu - pelēks bikškostīms, kas izcēla viņas kontūras. Viņa pacēla galvu un pasmaidīja "Labrīt, guļava" un iesmējās. Pasmaidīju viņai pretī un nobučoju uz pieres "Cikos šodien esi brīva ?" es apjautājos. "Pusčetros, šodien tikšanās ar jauno bosu, pārcēla uz vieniem.. Pēc tam iepazīšos ar jauno darba kolektīvu un..". Pārtraucu viņu uzliekot pirkstu uz viņas maigajām lūpām. "Tu ar mani atbrauksu vakariņās.. uz to Itāļu restorānu, kas tev ļoti patika.. Ko tu saki ?" .. Viņa pasmaidīja un es to smaidu pazinu. Viņa bija ar mieru.

Stāvēju pie loga un sapņaini pētīju jūru. Redzēju kā Kristīne iekāpa savā mašīnā un aizbrauca uz tikšanos. Viņa nebija ierastais finansista tips - steidzīga, uzpūtīga un neatlaidīga. Viņai patika visu izdarīt laicīgi, kolēģus uzskatīja par draugiem. Varbūt tāpēc viņa mani pacieta visus šos gadus.

Brokastīs ēdu olas ar bekonu. Vēl nebiju lāgā pamodies. Laikam dēļ vasarīgās saules kas neierasti spoži šorīt spīdēja. Puslogu aizklāju ar aizkaru un pat tad gaisma neapturami vēlās istabā. Atspiedos pret sienu un izmisīgi centos sakopot prātu. Tas bija tīrs un sakārtots, bet pilnīgi tukšs. Man bija līgums ar grāmatu izdevēju un biju mazliet nokavējies aiz noteiktā laika, tā dēļ jutos īpaši neērti, jo ne pirmo reizi leiku priekšniecei gaidīt uz tādiem sīkumiem. Pēc lieki iztērētes pusstundas blenžot tukšajā un pavisam baltajā Word lapā, sapratu ka kafija ko tikko izdzerto kafiju pat nejutu un lieki izšķēržu laiku. Atspēros pret sienu un krēslā griezdamies aizripinājos līdzz pretējai istabas malai. Ehh, biju pavisam piemirsis cik jautri tas bija. Bērnišķīgi ķiķinot un spēlējoties ar krēslu pamanīju skapī kastes stūrīti. Uznāca ziņkārība un piegāju pie skapja un to atvēru. Tur bija saliktas bildes un dokumenti no dienesta laikiem. Tieši tas ko vēlējos aizmirst, bet kas man varēja palīdzēt nezaudēt jauno darbu.

Izkrāmēju kasti pa gultu, bildes pie dokumentiem, misijas aprakstiem - visu hronoloģiskā secībā. Dziļi nopūtos un sāku rakstīt.

***

Man bija 19 gadi. Biju jauns azartisks puisis. Man nebija draudzene vai tuvu draugu. Kā radīts spiega darbam. Mans vectētiņš arī tāds bija, vēlējos turpināt viņa iesākto. Atteicos no savas tagadējās tautības - latvietis. Pieņēmu citu - brits. Pieņēmu citu dzīvi kā savu, aizmirsu savu veco dzīvi, savu ģimeni un vecos draugus. Tas bija mirkļa iespaids. Bet ne par to ir stāsts...

Turpinājums sekos