Tā bija piektdiena 13.jūlijs. Man nācās piedzīvot viss šausmīgāko savā mūžā. Es biju aizgājis uz ballīti pie draugiem. Viss bija labi līdz no pagalma atskanēja sāpju pilni kliedzieni. Es, Bella, Kristaps un Andris sadalījāmies un gājām katrs uz savu pusi meklēt. Es saucu staigāju pa tādu kā labirintu pagalmā. Biju diezgan dziļi kad izdzirdēju skaļu kliegšanu un histērisku raudāšanu. Tā bija Bella kas atrada nu jau mirušo un izkropļoto meiteni. Tai bija izgriezstas acis un uz krūškurvja iegravēts *Vēl tiksimies!* Mēs visi šokā sastingām un nezinājām ko teikt. Mēs auzgājām visus no mājas padzīt, un tad izsaucām policiju! Kad tā atbrauca meitenes tur nebija, itkā nekas nebūtu noticis viss bija tīrs. Policija to uztaisīja kā pārpratumu un teica ka mums vajag aiziet atpūsties un aizbrauca. Iegājām mājā un cerējām ka nekas slikts ar mums nenotiks. Mēs apspriedām domu ka mums meitene dārzā tikai rādijās, varbūt esam iedzēruši tapēc. Bet visi redzējām vienu un to pašu! Nu jau nomierinājušies izdzēruši vēl dažas glāzes mēs sajutāmies ļoti noguruši. Cīnijāmies pret nogurumu bet nekā pēc laika aizmigām.
Pamodāmies mēs kādā kambarī kurā mēs bijām piesieti pie krēsliem un nolikti četstūrī kura vidū bija mirusī meitene. Visi sēdējām un lūkojāmies viens otrā. Smaka kambarī bija ļoti nepatīkama. Viss smirdēa pēc asinīm, sienas un grīda bija notraipītas ar asinīm, man pat sametās slikti. Pēkšņi atvērās durvis un pa tām ienāca pajauna meitene tieva rudmate ar billēm. Tā pasmaidīja paķēra Andri un aizvilka uz kādu citu vietu. Pēkšņi atskanēja bļaušana, lūgšanās un raudāšana. Tas likās tik tuvu itkā tas būtu blakus. Tas turpinājās kādu laiku un apklusa. Pēc brīža atvērās durvis un šoreiz tika aizvilkts Kristaps. Mēs abi klusējām skatījāmies viens otram acīs un domājām kurš tad būs nākamais vai vispār ir jēga kautko cerēt. Es ieraudzīju kādu asu sienas izliekumu pret kuru sāku berzēt ap rokām apsieto striķi. Tie kliedzieni un lūgšanās manī radīja tādu naidu. Kad dtriķis bija vaļā etsēju pārējos striķus un piesteidzos pie Bellas. Viņa drebēja, raudāja un pat vēma. Es viņai teicu mēs tiksim ārā, mierināju viņu. Un tad atskanēja soļi es ātri palīdu zem galda uz kura stāvēja visādi darbarīki. Meitene ienāca un piesoļoja pie Bellas. Tā iečukstēja ausī vārdus kurus es neadzirdēju. Bella sāka spirināties un raudāt, lūgties, bet meitene tikai viņu mierināja ar ļaunu smaidu sejā. Tā paņēma urbi un piegāja pie bellas pielika to pie auss un teica *es tikai paspēlēšos*. Iedarbināja urbi un sāka caururbt Bellas ausi. Kad tas tika izdarīts viņa ķērās pie rokas tas notika lēnām. Es sāku drebēt man sametās nelabi es nespēju vairs apspiest asaras tās sāka tecēt. Raudot es izdvesu skaņas bet meitene tās laikam nedzirdēja. Tā izslēdza urbi un tuvojās galdam es sastingu. Meitene meklēja kautko kas atradās uz galda tad klusums un viņa pieliecās ar šausmīgu smīnu sejā un teica *sveiks*. Es sāku bēgt bet viņa pārsteigta vaicāja *uz kurieni tik ātri jav prom?* es neklausījos un nonācu pie durvīm taisīju tās vaļā, bet tad es saņēmu elektrisku lādiņu savā ķermenī. Kas uz laiku neļāva an kustēties. meitene izgāja ārā no kambara un es sāku atgūt spēkus, tas notika ātrāk nekā biju cerējis. Tad es paķēru cirvi un noslēpos. pēc laika atvērās durvis un tā slimā mazohiste ienāca iekšā. Piegāja pie bellas un sāka tai dedzināt matus. Man pieriebās un es ieskrējos un triecu cirvi tai mazohistei mugurā vēl un vēl. Tas bija brutāli bet es sajutos laimīgs. Es atsēju Bellu un 'turēju viņu viņa bija bezspēcīga.
Kad nokļuvām slimnīcā kurā mūs aprūpēja. Es biju tik bezspēcīgs ka nokritu uz zemes un izslēdzos. Mūs abus ievietoja psihiātriskajā slimnīcā. Nu Bella ir atkopusies. Kopš notikuma ir pagājuši tieši divi gadi man ir 21 gads. Bella vēl uzturas slimnīcā sajukusi prātā, bet es no tās nesen iznācu.
-Vajag vēl? ;D
Un pietam meitene tā spīdzinātāja,saprastu ja vēl puisis...BET MEITENE!
