Jo vairāk grib, jo mazāk iegūst. Ja gribas maz, tad visticamāk nedabūs neko. Labāk gribēt ļoti daudz, lai kaut mazums no visa no visa gribētā piepildītos. Ir mērķi, kurus var uzstādīt un sasniegt, bet daži mērķi var būt nesasniedzami. Nez vai ir jēga lekt ārā no ādas , ja var bez dažām lietām iztikt, vai sadzīvot bez tām. Jo ātrāk iet laiks, jo sliktāk jūtos, varbūt saprazdams to, ka lielākais sapnis var arī nepiepildīties. Reizēm liekas, ka vieglāk būtu sev padarīt galu, nekā sadzīvot ar domu, ka tā dzīve kuru gribi dzīvot un ar ko gribi dzīvot var arī nekad nepienākt. Izvaroti sapņi un un sagrautas cerības, tas ir vienīgais kas palicis un vēl kāds kredīts, kas var pusmūžu astē vilkties. Tā nu dzīvē ir iekārtots, ka ka kāds piedzimst par miljonāru, bet kāds pa visu dzīvi nevar pat vienu daļu no vēlētā atļauties, tikai strādāt slikti apmaksātu darbu un lolot kaut kādas cerības. Vēl jau esmu jauns, bet laiks acīmredzami skrien uz priekšu. Negribētos dzīvi nodzīvot tikai maksājot kredītus un knapinoties kaut kā galus velkot. Neesmu vēl sapratis ko es daru nepareizi. Grūti kādam uzticēties, bet katram cilvēkam jau vajadzētu atrast cilvēku no kura nebūtu ko slēpt. Vienu brīdi likās, ka esmu tādu atradis, bet otru jau liekas, ka nevienam vairs nekad neuzticēšos. Citiem viegli pateikt ko darīt, kamēr pašam nav gadījusies līdzīga situācija. Mācas jau no savām kļūdām, nevis no citu. Lielākās sāpes kādas ir, ir sirdssāpes. Sirds sāp, kad mīļotais cilvēks nav klāt un iespējams nekad nebūs līdzās. Tā nu jāsēž, depresīvi dzerot kafiju un pīpējot vienu cigareti aiz otras, pārdomājot savu sūda dzīvi. Mierinot sevi, padomājot cik grūti iet citiem cilvēkiem- invalīdiem, trūkumcietējiem utt. jādomā, ka iespējams neesmu pats nelaimīgākais cilvēks uz zemes šīs. Man vismaz ir mājas kur palikt, darbs kur strādāt un ēdiens ko ēst, citiem pat tā nav. Es varētu neēst, nedzert un dzīvot zem klajas debess, ja vien es varētu iegūt savu mīļoto cilvēku, neko citu negribētu. Vismaz nomirt varētu laimīgs...
Tev patiks šie raksti
