Bija pierasta lieta, ka Mists braukā ar savu mašīnu vienalga kādā stadijā, stounā vai alkohola reibumā, vai abos variantos kopā. Visi beidzot bija satikušies un Mists sāka stāstīt: „Jūs neticēsiet, kas ar mani notika, es pamodos savā mašīnā ar meiteni, es pat viņas vārdu neatceros. Viņa aizsvīlās, man nav ne jausmas par ko un pateica, ka es nožēlošu šo visu, ko es viņai nodarīju.” Stouns piebilda: „Said, uztin! Tu sēdi priekšā cimdu nodalījumā vēl jābūt kaut kam.” Mists turpināja: „Viņa nomumrmināja kaut kādus vārdus citā valodā un steigā izkāpa no mašīnas un aizskrēja prom. Nesapratu neko, ko viņa man teica” Ralfs smejoties teica: „Čali, viņa tev uzlika lāstu” Mists atbildēja: „Nav smieklīgi, dod es sākšu pīpēt, man vajag nomierināties, pēctam dziedēsiet savas paģiras, kur brauksim?” „Varbūt tevi nomainīt, es labāk braukšu” Stouns pieteicās. Saids gribēja braukt atpakaļ uz pilsētu un doties uz mājām izgulēties, tā nu viņi devās ceļā. Mists tikmēr iemiga, jo viņiem bija jābrauc atpakaļ līdz Los Andželosai vēl 100 kilometri. Kur viņš redzēja ļaunu murgu, ka paliek viens bez draugiem un nevar rādīties neviena pazīstamā acīs. Pēkšņi mostās no tā, ka Stouns spiež uz bremzes pedāļa un riepas kauc. Tajā brīdī autobuss bija nobraucis no savas joslas un triecās tieši pretī mašīnai, kurā bija iekšā visi četri nogurušie ballētāji. Izvērtās avārija, kurā nebija vainīgs Stouns, bet gan autobusa vadītājs, kurš ļoti lielā ātrumā ietriecās melnajā „Camaro”.
Mists attopās uz dažām sekundēm un nespēj neko pateikt redz griestus, kur seko tikai lampa pēc lampas, lampa pēc lampas un atkal atslēdzās no apkārtējās pasaules. Pēc astoņām dienām viņš pamostās un nesaprot, kas noticis ir slimnīcas palātā, kur apkārt viņam nav neviena. Mists apmulsumā domā, kas pie velna ir noticis un nespēj atcerēties. Pēkšņi atskrien galvenais ārsts un saka: „Vai jums viss ir labi, kā jūtaties?” ar šādiem jautājumiem uzplijās viņam, bet Mists jautā: „Kas notika? Es nesaprotu, atceros kā pamostos, no riepu kaukšanas un atkal melna bilde.” Ārsts viņam pastāsta, ka viņš un viņa draugi ir avarējuši autokatastrofā. Mists nespēj tam noticēt un prasa: „Kur ir Ralfs, Stouns un Saids?” pavisam lielā nesaprašanā. Ārsts, Filipsons nopūšās un Mists jau saprot ka kaut kas nav labi. Bet ārsts sāk runāt: „Tu esi vienīgais, kas izdzīvojis šajā traģiskajā avārijā, man ļoti žēl. Jums ir jaatpūšas, lūdzu, tagad paguliet.”
Mists bija palicis pilnībā viens, jo viņa vecāki vairāk kā pirms gada tika nošauti kādā mazas bankas aplaupīšanā par to, ka pretojās zagļu pavēlēm. Viņa tēvs bija bankas direktors, bet māte bija sekretāre. Viņa vecākiem tā diena bija pēdējā diena pirms atvaļinājuma un izvērtās par pēdējo dienu viņu mūžā. „Un tagad vēl šis” pie sevis domāja Mists „Esmu pazaudējis visus, savu ģimeni un savu „Fantastisko Četrinieku””! Viņš īsti necieta šajā avārijā, bet prātoja, kā varēja palikt dzīvs, ja viņa draugi nomira tur uz vietas. Avarijā vienīgais, kas notika ar viņu bija tas, ka viņš ieguva rētu uz sejas, kuru varēja ļoti redzēt, tā bija pāri viņa acij, viņš skatījās uz sevi spogulī un bija neizpratnē par to, kā viņa acs vispar vēl redz.
Bija klāt tā diena, kad viņu laida ārā no slimnīcas, dodoties mājās, viņš iekāpa savā jaunajā „Camaro” tumši zaļā krāsā, ko apdrošinātāji bija viņam atgādājuši pie slimnīcas durvīm. Iekāpa tajā iekšā un ieraudzīja, ka ir vēlviena maza dāvaniņa, melnas „Ray Ban” saulesbrilles, tām bija nedaudz lielāks rāmis, nekā standarta un cauri stikliem pat neko nevarēja redzēt. Braucot mājās viņš iegriezās pie sava marihuānas dīlera, kuru sauca par Doku. Tas bija viņa īstais ārsts. Tiekot līdz mājām viņš iegāja tur iekšā apsēdās savā mīļākajā ādas masāžas krēslā uztina ļoti stipru džointu un vēl jo projām nespēja tam noticēt, ka viņa draugi ir gājuši bojā. „Mēs sākām jaunu gadu un atstājām visu veco aiz mums, bet sanāk, ka es piespiedu kārtā atstāju visu veco aiz sevis, kas tad būs jaunais?” viņš dziļi domāja. Pēkšņi atcerējās par to meiteni, kas tajā nesaprotamajā valodā nomurgoja tur tos vārdus. Viņam nebija ne jausmas kā viņu sauc un kur viņu meklēt, viņa dzīvē bija iestājusies liela mistika uz kuru viņš nevarēja rast atbildes.
Mists no stiprā kāša, pēc ilgas domāšanas aizmiga un viņam sāka rādīties murgi, kur ir viņš un ka visu laiku nonāk interesantās situācijās, kurās pār viņu kāds valda un smejās par viņu. Viņš pamodās un bija jau nakts iegāja dušā, un vienkārši nespēja vairāk par neko domāt, tas bija tā kā viņš mācētu atslēgties no realitātes. Iznācis no relaksējošās dušas, saģērbās kā parasti, piespīlētās biksēs, baltā t-kreklā, bet šoreiz virs krekla viņam bija uzvilkts pelēks džemperis ar kapuci, kā tad bez hūtes, viņš tās bija ļoti iemīlējis un skapī bija pilns ar hūtēm, viņa „Vansi” un tagad jaunākais aksesuārs saulesbrilles. Viņš devās uz pie mājas diennakts veikalu nopirkt, kaut ko ēdamu un vēl aizvien bija šokā, par notikušo un domāja: „Kā lai šo visu saliek pa plauktiem, ja viss ir zudis un to nedabūt atpakaļ.”
