local-stats-pixel

Mirusī cerība! #1 Prologs2

Tik neciešami ir apzināties, ka nespēj staigāt un ekad nespēši. Es redzu tik daudz vienaudžu smejoties, lēkājot un skrienot. Es gribu Celties un Skriet viņiem līdzi. Bet nekā nasanāk.

Kas ir cerība? Manā gadījumā tā ir tā kurai vajadzētu pacelt mani pāri bezcelības dzīlēm.Tai vajadzētu siegt man spēku pārvarēt visas manas dzīves traģēdijas. Ja man būtu cerība, es redzētu to, kas ir nevis to, kā izskatās vai kā ir. Un manā gadījumā cerība ir zudusi.

Kā? Jūs jautāsiet...

Vispār, es jau kopš dzimšanas esmu piekalta šim krēslam. Viss sākās ar to ka es piedzimu citādāk nekā vis normāli bērni. Kā? Ar kājām otrādi. Jā tas varbūt izklausās savādi bet tā tas bija. Kad man bija 1 gadiņš man veica bīstamu un sarežģītu operāciju, kuras rezultātā manas kājas tika "apgrieztas" pareizi. Bet kāju muskuļi nestrādāja. Protams, tad es tai krēslā nesēdēju. Tētis mani ikdienas nēsa'ja pičpaunā. Kad man bija 3 gadi tētis atsāka strādāt. Katru dienu viņu gaidot, mani motivēja doma, ka kādu dienu es skriešu vinām pretī un cieši apskaušu. Bet kamēr es to vēl nespēju, es sēdēju zālītē pie mājas un gaidīju viņu. Ar lielo motivācijas devu es jau 4 gadu vecumā varēju nostāvēt, protams, atbalstoties pret kaut ko. Taču vienu dienu es cerību pazaudēju. Tā bija trešdiena 6. maijs. Tai dienai vajadzēja būt īpašai jobija mana 5 dzimšanas diena. Es kā parasti gaidīju tēti. Biju pamanījusi viņu otrā ielas pusē un pamāju. Bet pēc sekundes mana zeme zem kājām sabruka. Viņu nobrauca... Manā acu priekšā. Kā teica mana psihiatre, tas ietekmēja manu psihaloģiju, Un tai brīdī es vairs nespēju nostāvēt. Es mēģināju bet nekas neizdevās. Tā bija tā liktenīgā diena... mana 5.Dzimšanas diena, kurā es pazaudēju ticību staigāt. Bet mamma turpināja ticēt ka kādreiz staigāšu.

Turpmākos 5 gadus es apmeklēju fizioterapijas, bet nekas vairs neuzlabojās. Tad arī mamma zaudēja cerību. Viņa, protams, neatteicās no manas aprūpēšanas. Bet uz fizioterapijām vairs neveda. Nekas vairs nebija kā agrāk. Bija tikai sajūta... sirdī tukšums... bija sajūta ka mamma mani vairs nemīl. Viņa vairs nedeva man saldas bučas pirms miega. Un nevēlēja saldus sapņus... Es jutos vientuļa... Dažreiz es mēdzu iztēloties kā būtu ja es spētu staigāt vai, ja tētis būtu dzīvs. Bet tas viss bija tikai tukšas iedomas, kas nevarēja kļūt īstas. ''Mirušo nepiecelsi" tie bija tikai divi vārdi, bet tie ikreiz apgāza mans iedomas....

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

nabaga meitene emotion

2 0 atbildēt

 emotion 

2 0 atbildēt