Čaviņš! Par visām beznodaļas dienām, šoreiz tāda garāka :)
Tagad būs desmit nodaļas (ieskaitot šo) ar tiem, kas palikuši spēlē, kā tas atgadījās, atklāšu vēlāk.
Katra nodaļa sāksies ar saules lēktu un beigsies ar tumsu, tādējādi parādot vienu dienu varoņu dzīvēs, viņu raksturus, lai stāsta beigu posms būtu labāk izdevies.
(Iedziļinoties sīkumos, šai nodaļai ir 2430 vārdi) :)
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-65/667621
Helēna
Ausa saule, kas ar gaismu piepildīja Čerijas ielas, rudens bija padarījis koku lapu maliņas zeltainas, un saules gaismā tās burtiski laistījās mirdzuma plīvurā. Zvirbuļu un citu putniņu dziesmas sajaucās spalgā un skaļā kakofonijā. Būs silta un saulaina atvasaras diena, kad debesīs peldēs tikai pa kādam mazam mākonītim.
Helēna nospieda modinātājpulksteņa pogu, lai izslēgtu gaudojošo skaņu.
Kad viņa jau līda laukā no siltās segapakšas, kāds satvēra viņas vidukli ciešā tvērienā un miegaini nomurmināja, - Paguli vēl mazlietiņ ar mani kopā.
-Man ir jāceļas, bet tev jātinas mājās, - Helēna bez emocijām izritinājās no vīrieša tvēriena. Viņš neapmierināti apvēlās uz otriem sāniem. Vīrietis iegrima ar seju spilvenos, viņa melnie un cirtotie mati spurojās uz visām pusēm, izklājoties pār spilvenu.
-Vakar tu biji krietni superīgāka, - Gajs norūca.
-Vakarvakarā es biju totālā ķirsī un man nebija iebildumu pret tevi, bet šodien man būtu jāizdzer miljons kokteilīšu, lai pavadītu vēl vienu nakti kopā ar tevi, - sieviete attrauca, izlaizdama slaidos pirkstus cauri saviem melnajiem matiem, viņa laiski izstaipījās, cauri violetajam naktskrekliņam spīdēja viņas formīgās krūtis un slaidais viduklis, par kādu teju vai sapņoja katra sevi cienoša jauna sieviete.
-Bet es domāju, ka mums kaut kas brieda, - vīrietis ieminējās, vērdamies pa plašo guļamistabas logu, kas sniedzās no griestiem līdz pat grīdai.
-Kaut kas brieda tavās biksēs, bet starp mums paliks tikai divus metrus biezs betona mūris, tāpēc... savāc savas mantas, - Hanna atcirta. Viņa uzrauca uzacis un savieba smalko degunu, ieraudzīdama vīriešu apakšbikses uz savas naktslampiņas.
-Lai nu paliek, - viņa nopūtās un aizslīdēja uz vannasistabu.
Karstā duša patīkami karsēja ādu, bet saltā sirds nekad neizkusīs pat vulkāna lavas straumē. Pagātnes važas nekad neatlaidīsies, tās žņaugs sirdi, līdz tā lēnītēm padosies, lai pārstātu pukstēt. Helēna smagi nopūtās, viņa piespieda pieri pie aprasotā duškabīnes stikla, ļaudamās karstā ūdens straumēm. Kaut varētu mūžīgi tā stāvēt un neiziet pasaulē, paliekot nelielajā kabīnītē.
Apkārt sāka smaržot pēc persikiem, kad viņa matos putoja smaržīgo šampūnu, kailo ķermeni pāršalca vieglas trīsas no labsajūtas. Helēna varētu sākt murrāt kā kaķēns no šīs laimes, kas bija tik vien kā matu mazgāšana un sevis ieziešana ar dušas želeju, kad viņa bija viena pati.
Izkāpjot no dušas, no sievietes ķermeņa cēlās sīki tvaika mutulīši, vēsais gaiss lika viņai nodrebināties, uz rokām uzmetās zosāda, paceļot matiņus gaisā.
Helēna cieši ietinās dvielī un devās atpakaļ uz plašo guļamistabu, kur Gajs vēl joprojām vārtījās pa viņas gultu. Viņa domās sev atķeksēja, ka vakarā jānomaina pārvalki. Jā, viņš bija tīri simpātisks puisis, taču nekas tur nopietns nesanāktu, beigās atkal būtu asaru plūdi, daudz šokolādes kūku. Nekas no tā visa Helēnai nebija vajadzīgs, tāpēc pat bija labāk, ka nekādu nopietno attiecību viņai nebija. Kam viņai draugu, ja tuvākajā nākotnē sieviete neplānoja neko vairāk par darbu.
-Es tev teicu tīties lapās, - Helēna skaidri lika manīt par savu klātesamību.
-Bet es vēlētos paskaidrojumus, - Gajs nevis likās mierā un savāca savas mantas, bet gan gauži nekaunīgi izpleta savu kailo ķermeni pa visu gultu, sagumzot gaišzilos palagus.
-Es tev pateicu tīties no mana dzīvokļa, un es netaisos tev neko paskaidrot, - Helēna ar pāris soļiem bija jau pie vīrieša un sagrāba nagos viņa kājstarpi, - un ātri.
-Bet... – Gajs atvēra muti, lai kaut ko bilstu, bet Helēna ielaida nagus dziļāk viņa mīkstajā miesā.
-Tinies un nekad ar mani vairs nekontaktējies, nedod dievs, es zem sava loga redzēšu tavu noplukušo ķermeni, - sieviete nicinošā tonī šņāca, pieliekusies Gajam pavisam tuvu, ka varēja just viņa vakar lietoto odekolonu, kas oda pēc mušu indes. Es biju totālā ķirsī – sieviete pie sevis nodomāja – tiešām. Ko es viņā atradu? Pat viņa daikts iekļaujas manā plaukstā.
-Labi, es tīšos, - Gajs ironiski atcirta, - maita.
Par atbildi Helēna lika viņam gaudot no sāpēm, - Vēl sacīsi kādu vārdu, un es gādāšu, lai pa pasauli nevazājas tavi sīkie. - Gajs vāri pamāja, sāpēs saviebis seju. Viņš savāca mantas un prom bija. Tik viegli.
Sieviete vannas istabā aši nomazgāja rokas un pie guļamistabas spoguļa klāja uz sejas kosmētiku, lai noslēptu savu patieso sevi. Tā viņa jutās drošāk.
Lūpas mirdzēja rubīnsarkanā tonī, it kā viņa būtu tās noklājusi ar savām asinīm, vaigu kauli bija kā izcirsti akmenī, to gali krāsojās viegli rožaini, skropstas izliecās kā simtkāja kājas virs brūnajām acīm, plaksti zvārguļoja sudrabainās ēnās, uzacu loki bija uzvilkti augstu kā melnas varavīksnes, lūpas izliecās vieglā smīnā, mati krita gar galvas sāniem kā ogļu melnas upes, mezdamas viļņus kā neprātīgas dejas.
Helēna izskatījās cieta, varena un nesalaužama kā klints virs bangojošas jūras. Viņa ilgi vēroja sevi spogulī, vienkārši vērojot, jo tas nomierināja kā šūpuļdziesma bērnībā. Sieviete reizē pazina sevi un reizē ne, jo viņā bija pārāk lieli kontrasti starp ārējo un iekšējo sevi, viņa pārāk bieži mainīja savus apvalkus, tomēr viņa kaut kā jau dzīvo. Pamosties no rīta... uzlikt uz sejas masku, lai visi viņu pazītu kā Helēnu jeb priekšnieci, nevis sagumzītu būtni ar rievām pierē un maisiem zem acīm.
-Kas tu esi? – viņa jautāja savam atspulgam, viegli piešķiebdama galvu, - Helēna, šodien tu atkal būsi Helēna.
Sieviete ieslidinājās melnos svārkos, kas sniedzās līdz ceļgaliem, tur sašaurinoties, un sarkanā bezpiedurkņu blūzē ar krītošiem volāniem, žakete bija pieskaņota svārkiem, un augstpapēžu kurpes laistījās tādā pašā asiņu krāsā kā blūze. Portfelis bija jau pa rokai. Nedaudz smaržas uz kakla bedrītes – un viņa bija gatava jaunai dienai.
Lifts noveda viņu no sestā stāva uz auto stāvvietu, kurā vienmuļi stāvēja Helēnas dzeltenā vabolīte, kas bija gaužs pretstats tās īpašniecei. Silta, maza, mīļa mašīnīte, kas katru rītu sagaidīja saimnieci, lai dotos kopīgā braucienā uz darbu, radio mūzikas pavadītas.
Ārā tiešām bija jauks laiks, satiksme – minimāla, ideāla diena... ideāla, parasta diena.
Un viss sajuka kārtējā ikdienas jūklī.
Apsargs pacēla cepuri, lai pasveicinātu viņu, bet Helēna pat neievēroja to kungu ar biezajām ūsām, silto smaidu, sirmajiem matiem un melno uniformu. Soļu klaudzoņa pa lifta spīdīgo grīdu, sasveicināšanās ar sekretāri, viņa kārtējo reizi nebija saķemmējusi pakauša daļu. Priekšējie mati izskatījās tīri pieņemami, taču aizmugure spurojās kā brūns ērkulis. Viņa plaši izklāstīja, kādi augsti biznesmeņi zvanīja, kas vēlas sarunāt vizīti, kuram tā jāpārceļ, taču Helēna tikai māja ar galvu, salīdzinot savu nagu krāšņumu ar sekretāres nograuztajiem nagiem. Jau atkal neveiklā būtne neviļus centās ar zobiem noplēst kādu nagu, kas jau bija nodīrāti līdz ādai.
-Negrauz tos, tie jau asiņo, - Helēna nokremšļojās, norādot uz Loannas rādītājpirkstu, uz kura bija izspiedusies asinslāse.
-Ko... ko lūdzu? – viņa neveikli iejautājās, uzbīdot uz acīm apaļās brilles ar zeltītiem rāmīšiem.
-Negrauz nagus, - priekšniece nu jau skaļāk atkārtoja, ka sieviete, kas nesa uz Helēnas kabinetu viņas brokastis, satrūkās, izlaistot kafiju pa paplāti.
-Kāpēc neviens neko nevar izdarīt kā nākas? – Helēna novaidējās, pieliekot pirkstus pie deniņiem, - es būšu kabinetā. Loanna, atcel visas šodien paredzētās tikšanās. Dodu tev šodien brīvdienu, vēlos, lai tu aizej pie manikīra. Nemaksāju tev taču mazu algu?
-Nē, alga ir laba, paldies, atcelšu visas tikšanās, - Loanna atteica, sparīgi mājot ar galvu.
-Bet tu, Sīrī, atnes man kafijā nesamirkušas brokastis. Skaidrs? – Helēna pavērsa skatienu uz gara auguma sievieti, miesas krāsas kostīmā. Paplāte viņas kaulainajās rokās trīcēja.
-Jā, Laizenas kundze, tūlīt,- Sirī pamāja, un Helēna noskatījās, kā liftā pazūd sarkanmatainā sieviete.
Helēna, vairs nepievērsusi uzmanību nevienai darbiniecei, atslēdza kabinetu, un, iegājusi iekšā, aizslēdza to. Sirī viņu neuztrauca, jo viņai bija sava atslēga. Sieviete piespieda pieri pie smagajām ozolkoka durvīm un aizvēra acis, ieelpojot sava kabineta smaržu. Tik pazīstama un mierpilna tā ieplūda viņas apziņā, bet bija vēl kāda smarža, un Helēna apcirtās riņķī.
-Es jau domāju, ka šodien nebūsi, - dobja balss ieminējās. Sieviete momentā atslāba, tiklīdz uz ādas dīvāna ieraudzīja garu, gaišmatainu vīrieti tumši zilā uzvalkā un brūnās ādas kurpēs. Viņa mati bija ar želeju atglausti atpakaļ, atsedzot augsto pieri. Sudrabotā kaklasaite bija rūpīgi sakārtota zem žaketes, tik pat sudrabotas bija viņa acis. Apkārt jundīja viegls rožu aromāts, liekot Helēnas galvai nedaudz noreibt.
Taču viņa neizrādīja nekādas emocijas. Tā vietā, lai samulstu viņa devās pie sava rakstāmgalda, kas atradās iepretim lielajiem logiem. Zem ēkas kūsāja dzīvība, kāda parasti bija pilsētās visu diennakti.
-Kā tu šeit iekļuvi? – viņa iejautājās.
-Izveidoju atslēgas dublikātu, redzi, tās vienmēr mētājas uz galda, es nenocietos, - vīrietis atzinās.
-Tu zini Bastian, ka tā nav ļauts, - Helēna apsēdās krēslā un pagriezās pret vīrieti, cieši vērdamās viņā.
-Zinu. Vecie ieradumi, - viņš paraustīja plecus, uzsmaidot īsu smaidu, kas arī palika uz lūpām, no kurām Helēna nespēja novērst acu.
-Pēdējais laiks no tiem atbrīvoties, savādāk es varu tevi atlaist, - viņa noteica.
-Kāpēc gan? Šādi ir jautrāk, - viņš atbildēja, pieceldamies kājās.
-Manuprāt, tev jautri nebūs, kad sēdēsi viens pats vecā dzīvoklī, ēdot riekstiņus un dzerot alu, skatoties sporta pārraides, - Helēna sekoja viņa piemēram, pieceldamās kājās. Viņas elpa kļuva sēcošāka.
-Bet kā gan tu spēsi izdzīvot bez manis? – viņš pavedinoši iejautājās.
-Ilgi esmu bijusi viena, pāris stundas nekaitēs manam ego, - sieviete uzlika rokas uz viņa krūtīm un ieelpoja viņa smaržu.
-Pāris stundas?
-Tā nav tava darīšana, - Helēna ieķiķinājās.
-Ak, kāds es gan esmu muļķītis. Tu tā domā, vai ne? – viņš asi pajautāja, ar rokām satverdams Helēnas seju, lai spētu ieskatīties viņas acīs.
-Nē, tu neesi muļķis, tāpēc jau es tevi pieņēmu darbā, - Helēna atbildēja.
-Es nerunāju par darbu. Tev ir citi? – vīrieša balsī iezagās rūgtums.
-Tev gar to nav daļas, - Helēna piespiedās ciešāk pie vīrieša, bet tas viņu atgrūda.
-Ir gan liela daļa, ak, es biju tāds muļķis. Tagad es saprotu, kā tās lietas šeit notiek. Tas ir Makss? Vai ne? Tas stāvu augstāk, kas vada to nodaļu? Skaidrs! – viņš nu jau paceltā balsī spļāva vārdus sievietei sejā.
-Kāda starpība?
-Starpība ir tāda, ka es aizeju! Man beidzot pieleca, kā šeit tiec paaugstināts amatā. Tas notika tikai pēc astoņiem mēnešiem. Tu mērķē augstāk un augstāk, bet ko vairs tiekties, pieci stāvi tikai, un tu būsi modes biznesa augšgalā. Nevis tikusi, bet laikam jau var teikt uzdrāzusies. Šī jau ir kaut kāda seksa orģiju firma, nevis normāla darba vieta. Mani jau laikam arī nepaaugstinātu uz šo līmeni, ja vien es tev nesniegtu baudu?
-Bastian, tā notiek visur, - Helēna mierīgi atteica. Šādi trakojoši cilvēki pie viņas katru dienu saņēma biznesa atraidījumus.
-Aka, jauki, tad es labāk atgriežos savā vecajā hamburgeru ēstuvē. Paliec sveika! – Bastians dusmās apcirtās un jau devās durvju virzienā, - ak, jā! Šovakar vēlējos to iedot tev, bet nekas laikam nesanāks. Veikala pārdevējam salielījos, kauns būs nest atpakaļ, tāpēc savāc to!
Vīrietis no bikšu kabatas izvilka dūrē saspiestu zilu samta kārbiņu un uzmeta to uz Helēnas galda, apstulbinot sievieti.
Ejot laukā pa durvīm, viņu gandrīz notrieca Sirī, kas bija durvis klusiņām atslēgusi ar savu atslēgu.
-Ak, nē, kafija! – viņa ievaidējās, - es tūlīt atnesīšu jaunu.
-Nē! Ej mājās Sirī, nevajag man nekādu kafiju, - Helēna attrauca, vērdamies uz nelielo kārbiņu. Kad sieviete pazuda, Helēna drebošiem pirkstiem atvēra kastīti, un tajā mirdzēja gredzens ar dimantu zirņa lielumā.
-Vai viņš tiešām taisījās mani bildināt? – Helēna ieķiķinājās.
Viņa atvēra galda atvilktni un novietoja kārbiņu pie vēl piecām samta kastītēm.
-Idioti, - viņa nosprauslājās.
Diena kā jau parasta diena, kad nepieciešams jauns vīrietis.
Helēna nu jau atradās stāvu augstāk, vērodama Maksa slaido ķermeni lokāmies pāri kopētājam. Apkārt skraidelēja sievietes un praktikanti, nēsādami kafijas tases, šur tur plašās telpas vidū vīdēja pa zaļam augam. Telpa bija patiešām milzīga – stikla un marmora mirdzošais sajaukums.
-Khmm, - viņa nokremšļojās, iztraucējot zaļacaino tumšmati. Viņš koši piesarka, sakārtodams kaklasaiti. Helēna tīksminājās par to, ka viņš nejūtas ērti.
-Vai varu kā palīdzēt? – viņš iejautājās, izslejoties taisnāk.
-Jā, varat gan, - Helēna droši atbildēja, - otrā kopētavā nestrādā kopētājs. Vai jūs nevarētu apskatīties?
-Protams, - viņš pasmaidīja.
Otrā kopētava atradās nelielā telpā, kas bija tik liela, lai tajā ietilptu viens lielais kopētājs.
-Kā nākas, ka neesmu jūs manījis šajā stāvā? – vīrietis iejautājās, uzstumdams noslīdējušās brilles.
-Ziniet, es šeit nāku medīt, kad citi nemedī mani, - Helēna atbildēja.
Makss nepaspēja ne pajautāt, ko viņa ar to ir domājusi, kad Helēnas lūpas jau glaudās pie jaunā vīrieša mutes. Viņa pacēla un apvija labo kāju ap Maksa stilbu, viņas pirksti cieši iekrampējās viņa viļņainajos, tumšajos matos.
-Ak, Dievs, cik tas ir labi! – Helēna ievaidējās.
-Nē, - Makss viņu spēji atgrūda.
-Kas nē? Nemuļķojies! – Helēna ar jaunu sparu glaudās pie vīrieša muskuļainā torsa, - būs labi.
-Nē, nekas nebūs labi. Es esmu precējies, - vīrietis iebilda, paceldams roku, kuras zeltnesī bija laulības gredzens.
-Nu, un? Neviens to tāpat neuzzinās, - sieviete burtiski murrāja. Viņa alka pēc vīrieša siltuma.
-Tu nemaz nezini, vai es to vēlos, - viņš teica, atgrūzdams Helēnu rokas stiepiena attālumā.
-Vēlies gan, - Helēna ieķiķinājās, - kuram gan nepatīk sekss?
-Patīk, bet man jau ir dzīves biedrene, ar kuru to kopā darīt, bet es tev ieteiktu pēc iespējas ātrāk tīties projām, - Makss, to teikdams, jau spraucās laukā pa durvīm, atstājot Helēnu vienu pašu sīkajā kopētava, kurā pēkšņi bija kļuvis par pāris grādiem aukstāks.
***
-Viņš mani atšuva! – Helēna gaudoja ar martini glāzi rokās.
-Neticami! – viņas jaunais medījums atbildēja. Viņu sauca Konors. Helēnas mīļākais tips – garš, muskuļots tumšmatis, kas izmaksāja viņai dzērienus.
-Pats stulbākais ir tas, ka es taču esmu skaista, - sieviete gaudās, cieši vērdamās glāzē peldošajā olīvā, it kā to sacītu tai.
-Tu esi skaista, manu saulīt, - vīrietis cieši apskāva Helēnas grīļīgo ķermeni, piespiezdams lūpas viņas kakla bedrītei.
-Iedomājies, es te nosēdēju vairākas stundas līdz ieraudzīju tevi, - Helēna ieķiķinājās. Viņas dzēriens izlija, kad sieviete žestikulēja ar rokām, viņa žēli noskatījās, kā izripo arī olīva.
-Tu uzreiz nāci šurp? – vīrietis iejautājās.
-Aha, nespēju izturēt to stulbo sajūtu, - viņas žēli ieskatījās vīrieša acīs, - ejam pie manis. Labi?
-Mazais? Ak, re kur tu esi! – spiegdama iesaucās kāda rudmataina, gara sieviete, ieķerdamās Konora elkonī.
-Ē, atvaino, man jāiet, - viņš izstomīja un prom bija, atstājot Helēnu vienu pašu pie bāra letes. Apkārt skanēja smiekli, cilvēki vairāk kratījās mūzikas ritmā, nevis dejoja, bet tas piešķīra klubam savu dzīvību, jo tas it kā pulsēja, dzenot jautrību cauri telpai.
Helēna nošļūca no bāra krēsla un devās uz liftu.
Miglainā prātā viņa uzspieda sava stāva kodu.
Dzīvoklī viņa pat neieslēdza gaismu. Sieviete norāva drēbes līdz pilnīgam kailumam. Kaut kas biedējošs un smacējošs draudēja izsprāgt no viņas krūtīm, it kā sirds vairs nelaistu projām asinis, un tās tur krātos kā tādā maisā, līdz tas vairs neizturētu un sprāgtu.
Viņa ielīda zem palagiem, cenzdamies iemigt, taču miegs nenāca. Tā vietā tupēja tas kamols krūtīs, kas draudēja Helēnu nosmacēt.
Asaras plūda pār viņas vaigiem.
Nevienam viņa nav vajadzīga. Kāpēc viņu atraidīja tie, kurus viņa vēlējās? Kas?
Viņa histērijā plucināja spilvenus, līdz nakts tumsa un nogurums ieaijāja viņu caurā miegā.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-67-Riks/669456
