Hey ^____^
te 7.daļa, tiem, kam interesē.
Šeit varat izlasīt pārējās daļas
1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
5.daļa
6.daļa
enjoy!
Milzu vilks.
7.daļa
Māja tik tiešām bija tukša. Istabā smirdēja pēc gaļas. Meitene palūkojās apkārt un ievēroja, ka zem dīvāna mētājās kāda diezgan bieza grāmata. Marija piegāja pie noplukušā dīvāna un paņēma noputējušo grāmatu ādas vākos. Nopūtusi putekļus, viņa atvēra grāmatu. Pirmā lapa bija tukša, tikai pašā augšējā, labajā stūrī bija rakstīts Džonatans Persijs Ketlmans un zem tā 1903, Koldhila. „Atkal tas datums...” nodomāja Marija. Viņa nosēdās uz zemes blakus dīvānam un pāršķīra nākamo lappusi. Viņa sāka lasīt.
1903.gada 21.februāris
Tikko ierados šeit, Koldhilā. Apmetos kādā namiņā netālu no Koldhilas, mežā, lai neviens netraucē manu izmeklēšanu. Esmu izpētījis šo vietu jau daudzus gadus, bet pirmo reizi esmu šeit. No sākuma likās, ka ciematiņš ir visai labsirdīgs un cilvēki arī labi, bet es zinu, ka tā nav!
1903.gada 22.februāris
Šodien satiku dažus cilvēkus. No rīta pilsēteles centrā sastapu Džordžu Stounu.
Marija aprāvās un nodomāja : „Stounu... Tas varētu būt radinieks Teiloram..”
Viņš ir pilsētas galvenais policijas virsaitis. Mēs izrunājām to, ka esmu izmeklētājs no Salstrīdžas un, ko izmeklēju. Toties misters Stouns nepiekrita manai teorijai. Tas liekas ļoti aizdomīgi, ka visus nāves gadījumus Koldhilā izmeklē ārpus pilsētas policijas departamenti, nevis Koldhilas policijas departaments. Viņi vienmēr apgalvo, ka visu izmeklējuši un nevienu slepkavu vai kaut meža lāci nav atraduši. Toties tie, kas izmeklēja šo lietu atraduši uz līķiem suņa vai vilka, vai kaut kā tamlīdzīga, koduma pēdas. Tomēr es domāju, ka aiz visa šī stāv dzīvs cilvēks, kurš ir jāsoda.
Marija vēl vairāk salecās.
Lai nu kā, es tomēr neuzticos Stounam. Bet vēlāk satiku kādu sievieti, kuras acu krāsa mani ļoti piesaistīja. Tās bija ļoti tumšas. Sievieti sauca Elizabete Dideo.
Meitenei gluži vai sirdslēkme uznāca. „Tā droši vien ir tikai sakritība.” Marija sevi mierināja, jo Dideo bija viņas mātes dzimšanas uzvārds. Viņa iekārtojās ērtāk un turpināja lasīt.
Es viņu nopratināju, jo viņas mājas tuvumā bija notikušas visvairāk slepkavības, bet pratināšana nebeidzās ar veiksmi, bet gluži otrādi miss Dideo krita panikā. Gluži vai baidījās no nāves, bet viņa atteicās iziet no mājas. Tāpēc, neko neizdabūjis no viņas, devos atpakaļ uz māju.
1903.gada 3.marts
Šīs pāris dienas devos pārgājienā pa tuvāko mežu. Neko īpašu neievēroju, tikai pāris mierīgus briežus un kādu mazu mājiņu netālu no ceļa. Rīt došos to apskatīt.
1903.gada 4.marts
Mājā iekšā netiku, bet netālu no tās pamanīju kaut ko līdzīgu vilkam, bet ātri vien tas nozuda. Vēlāk vakarā redzēju Elizabeti Dideo ieejam mežā. Izsekoju viņai, bet pazaudēju viņu.
1903.gada 8.marts
Apjautāju pāris iedzīvotājus. Tajā skaitā Stouna sievu, Matildi de Forsteri, Terīzi Makledenu, Hariju Franstē, Viktoru Pomfreju un vēl daudzus citus.
Marija jau pārskrēja šermuļi, jo visi šie uzvārdi bija viņai tuvi pazīstami. Keita Makledena, Džeims Forsters, Sema Pomfreja un Justs Franstē.
Diemžēl miss Fostere, misters Franstē un daudzi citi apgalvoja, ka nesaprotot par ko ir runa, bet miss Makledena, misters Pomfrejs un citi iedzīvotāji vispār atteicās runāt.
Tas ir ļoti aizdomīgi. Visa pilsēta it kā būtu pret slepkavas noķeršanu.
1903.gada 16.marts
Vēlējos parunāt ar miss Dideo, bet viņas nekad nav mājās. Es nesaprotu, kad biju pēdējo reizi pie viņas aizgājusi, viņa ne par ko negribēja māju pamest, bet tagad viņas nemaz vispār tur nav. Visa šī pilsēta ir dīvaina.
1903.gada 18.marts
Tiku ielūgts uz vakariņām pie mistera Stouna. Atradu dokumentus par šo lietu, bet tur bija tikai lapa par līķiem no Mafrīdas policijas departamenta. Tātad viņš neko nav izmeklējis.
1903.gada 20.marts
Es visu redzēju tie bija tik milzīgi tie mani ieraudzīja man jābēg jābēg! Tie mani atradīs, nogalinās! Man jābēg
Šīs pēdējais ieraksts bija ļoti nesaprotami uzrakstīts, tā it kā rakstītājs ļoti steigtos.
Marija pāršķirstīja lapas. Pēdējās lapas bija nedaudz apdegušas. Meitene likās ļoti apjukusi. „Kāpēc tur bija rakstīti viņas mātes uzvārds un draugu uzvārdi? Un „tie” bija domāti vilki? Nē, tas nevar būt! Teilors nekad tā nerīkotos!Viņš negalinātu.” meitene nodomāja.
Viņa pabāza grāmatu aiz jakas un piecēlās. Marija ātrā solī devās ārā no mājas. Viņa skriešus devās pa iemīto taku. Viņa jau sāka skriet. Meitene negribēja ticēt visam, ko izlasīja. Viņa centās novaldīt asaras, bet tās plūda straumēm pa vaigiem. Taka, pa kuru viņa skrēja, palika arvien lielāka, līdz taka jau bija meža ceļš. Marija bija pārstājusi raudāt. Bija pagājis jau krietns laiks, kad Marija nonāca pie mājām. Bija jau sācis krēslot. Meitene iemetās mājā un ,novilkusi kedas un jaku, viņa uzskrēja uz savu istabu. Grāmatu viņa paslidināja zem gultas. Paskatījusies telefonā, kurš mētājās uz grīdas istabas stūrī, Marija ievēroja, ka viņai 12 reizes zvanījusi māte. Nolikusi telefonu uz galda, viņa iekrita gultā. Pēkšņi Marija pieleca kājās un izskrēja ārā no istabas. Meitene paraustīja pretējās durvis, mammas istabas durvis, bet aizmirsa, ka neatslēdza tās. Viņa steigšus ieskrēja savā istabā un paķēra uz galda stāvošās atslēgas, devās atpakaļ uz gaiteni. Atslēgusi mātes guļamistabas durvis viņa dusmīga, bet tajā pašā laikā nesaprašanā, ko, lai meklē viņa pieskrēja pie mātes naktsgaldiņa un atvēra pirmo atvilktni. Tur bija kāds dīvains, milzīgs zelta gredzens ar lielu sarkanu rubīnu pa vidu, viņa to ielika kabatā un aizvēra atvilktni. Atvērusi nākamo, viņa ieraudzīja tur daudz papīrus. Marija izvilka kaudzi ar papīriem un nolika tos uz gultas. Sākusi pāršķirstīt tos, viņa atrada dzimšanas apliecību, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts Lillija Dideo. Marija satrūkās un ātri iebāza visus papīrus atpakaļ atvilktnē. Pēkšņi viņas roka sāka atkal sāpēt. Sajūta bija tāda, it kā tā degtu liesmās. Marija pieleca kājās un ātri aizgāja uz vannas istabu, kur glabājās aptieciņa. Viņa attaisīja aptieciņu un izņēma no tās marli, vati un ūdeņraža pārskābi, lai brūci dezinficētu. Viņa noņēma pārsieto lakatu un virs izlietnes uzlēja ūdeņraža pārskābi. Salīdzinājumā ar sāpēm iepriekš, tagad likās, ka brūci ar nazi simts reizes durstītu. Marija aizžmiedza acis un atspiedās ar otru roku pret izlietni. „Bļāviens!” meitene iekliedzās. Lēnām sāpes rimās, bet nepārstāja dedzināt roku. Marija uz brūces uzlika vates gabaliņu un aptina ar marli. Viņa paskatījās spogulī. Seja bija vienkārši drausmīga. Kā spokam. Bāla. Acis bija piepampušas. Viņa atvēra izlietnes krānu un ar labo roku noskaloja seju. Paņēmusi dvieli, noslaucīja seju un nolika to vietā. Marija jau bija aizmirsusi par mātes istabu un devās uz savu guļamistabu. Apsēdās pie datora un ieslēdz to. Bija jau deviņi vakarā. Viņa paņēma telefonu no galda un paskatījās tajā. Bija zvanījusi Keita. Marija negribēja ne ar vienu runāt, tāpēc, kad dators ieslēdzās, viņa izlēma sarakstīties ar viņu pa skype.
Marija: Cau. Ko gribēji?
Keita: Cau. Tā, pat parunāt. Es tev piezvanīšu! Papļāpāsim.
Marija tieši to negribēja, bet saprata, ka no tā neizmukt.
Pēc dažām sekundes desmitdaļām iezvanījās Marijas telefons. Viņa pacēla telefonu un ierunājās : „Hallo?”
„Čau. Nu, tad, kāpēc tu necēli? Atkal biji pie klints?” iejautājās draudzene.
„Nu, jā... Pastaigājos.” Novilka Marija.
„Ko tad tāda nomākta liecies?” interesējās Keita.
„Vienkārši mamma zvanīja. Keituci, varbūt parunājam rīt? Man tiešām nav garastāvokļa sarunām.” Marija sacīja.
„Labi, jau labi. Tad bučas, atā.” Keita piekrita.
„Aha... Buč... Atā..” novilka Marija un nolika klausuli. Viņa nolika telefonu uz galda un apgūlās gultā. Smagi nopūtusies, viņa atcerējās par dienasgrāmatu un apsēdās sēdus. Izvilkusi no gultas apakšas grāmatu viņa netīšām atšķīra kādu lappusi, kurā bija ielikta fotogrāfija. Viņa paņēma to rokā un ieskatījās tajā. Fotogrāfijā attēlotā sieviete bija ļoti līdzīga Marijas mātei. Viņa apgrieza fotogrāfiju otrādāk. Tur bija ar roku uzrakstīts Elizabete Dideo 1903.