Un rekur ar 6.daļa.
Te pārējās
1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
5.daļa
enjoy.
Milzu vilks.
6.daļa
Marija ar trīcošu roku atvēra durvis. Pa atvērtajām durvīm Marija bija izbrīnā, ka māja ir tik kārtīga, ņemot vērā tik daudzās tukšās alkohola pudeles. Abi jaunieši iegāja mājā un klusām aizvēra durvis. Māja bija arī diezgan tukša, jo daudzi jau pa nakti bija aizgājuši uz mājām, bet daži vēl gulēja uz grīdas un dīvāna. Marija ieraudzīja pie virtuves durvīm atspiedušos Gustu. Teilors un Marija, ejot uz virtuves pusi, izdzirdēja Keitas balsi. Marija uzreiz sāka iet nedaudz ātrāk. Iegājusi virtuvē meitene iesaucās : „Māja nu gan ir tīra!”
„Es taču teicu, ka viss būs kārtībā!” Keita pilnīgi skaidrā, tikai ļoti miegaina, murmināja.
„Kur tad visi nozuda?” pārsteigts ierunājās Teilors.
„Nesen aiztinās...” Gusts, nedaudz iereibis, noteica.
Keita padzērās ūdeni un prasīja : „Es nevaru iet pagulēt tavā istabā?”
„Jā, protams. Tu to esi pelnījusi.” teica Marija un izvilka no džinsu kabatas atslēgu no savas istabas.
Keita paņēma atslēgu un uzvilkās uz Marijas istabu.
Marija sev taisīja sviestmaizi un jautāja blakus sēdošajam Teiloram : „Tev arī?”
Teilors pakratīja galvu, ka nē, bet viņa ēst gribošais vēders nodeva viņu un skaļi ierūcās.
„Es tev arī uztaisīšu.” nosmējās Marija.
Viņa uztaisīja divas sviestmaizes ar desu un sieru, kad ienāca pa durvīm kāds viņas klasesbiedrs Leviss un teica : „Es, Džonijs, Melisa, Kriss, Šons, Lisa, Katrīna un Treviss ejam prom.”
„Jā, labi. Atā!” Marija nolaizīja sviestainos pirktus un apskāva draugu. Teilors paspieda Levisa roku un liels bariņš devās no mājas prom.
„Es un Sema arī ejam prom.” pateica Justs un abi devas prom. Pēc kāda laiciņa, kad Marija un Teilors jau apēda maizes, visi aizgāja prom. Mājā palika tikai Marija, Teilors, Keita un Džeims.
Marija un Teilors sakopa māju un izmeta visas tukšās pudeles, jo viņiem nenāca miegs. Marija uz zemes atrada viskija pudeli, kurā vēl bija divas glāzes viskija.
„Teilor, negribi vienu glāzi viskija? Negribu tādu pustukšu pudeli atstāt.” Iesaucās Marija.
„Labi.” Teilors teica.
Marija aizgāja uz virtuvi un paņēma divas glāzes un ielēja tajās viskiju, un padeva vienu no tām Teiloram. Teilors to izdzēra vienā rāvienā, bet Marija lēnām pa maziem malciņiem iztukšoja glāzi. Tad atkal viņi atgriezās pie mājas tīrīšanas. Tagad jau izskatījās nedaudz labāk, jo visi atkritumi bija iznesti, tikai grīda bija piestaigāta.
Marija paņēma slotu un sāka mazgāt grīdu. „Palīdzēsi atbīdīta atpakaļ dīvānu?” prasīja Marija. Teilors pieķērās pie dīvāna otra gala un palīdzēja iestumt dīvānu atpakaļ tā īstajā vietā. Meitene žurnālgaldiņu piestūma priekšā televizoram un noņēma no lielā televizora, ko tieši viņai, pirms braukšanas prom, bija nopirkusi mamma, segu. Teilors aizgāja nomazgāt traukus. Marija iegāja virtuvē. „Kur Džeims?” jautāja Marija.
„Laikam kopā ar Keitu guļ. Nekur viņu nemanīju.” pabeidzis mazgāt traukus pateica Teilors. Marija izgāja no virtuves un apsēdās uz dīvāna. Teilors viņai apsēdās blakus.
Meitene paņēma televizora pulti un ieslēdz televizoru. Bija jau pulksten deviņi. Neko interesantu nerādīja pa televizoru, tāpēc Marija ieslēdz MTV. Tur rādīja „MTV music awards 2008” atkārtojums. Pēc kāda laiciņa Marija dzirdēja kā viņas istabas durvis atveras. Lejā nonāca Keita un Džeims. Keita gardi nožāvājās un prasīja, apsēdusies uz dīvāna malas, : „Cik ir pulkstenis?”
„Divdesmit pāri deviņiem.” Marija teica, paskatījusies pulkstenī.
„Man drīz jāiet. Apsolīju mammai, ka būšu mājās desmitos.” Keita noteica.
„Varbūt ejam tagad? Laiks baigi sūdīgs, izskatās, ka sāk līt.” Džeims mēģināja pierunāt savu meiteni.
„Labi. Es tikai sataisīšos, ja?” Keita prasīja Džeimsam un pēc tam pievērsās Marijai „Es varu aizņemties tavu kosmētiku?”
„Jā, protams, ka vari. Mans kosmētikas maciņš stāv istabā uz palodzes.” teica Marija
Pēc piecām minūtēm Keita nonāca lejā sakrāsojusies : „Labi, sauļe. Mēs ejam!”
„Labi, Keituci. Atā!” draudzene piegāja pie Keitas un apskāva.
„Es iešu ar viņiem.” noteica Teilors.
„Labi.” piekrita Marija, jo viņa taču nevarēja pateikt nē, tu nekur neiesi.
Visi trīs pusaudži izgāja no mājas. Marija ātri izslēdz televizoru, jo viņai nepatikai to vispār šeit redzēt, jo tas viņai atgādināja par māti. Marija uzgāja augšā savā istabā un paņēma tīras drēbes un aizgāja uz vannas istabu. Nomazgājās un apģērbās. Marija iegāja savā istabā un apsēdās uz gultas. Pēkšņi viņas telefons iezvanījās. Marija paķēra mobilo un paskatījās tā ekrānā. Zvanīja mamma. Meitene nopūtās un pacēla. „Hallo?” ierunājās Marija
„Labrīt, saulīt. Tu vēl gulēji?” klausulē atskanēja mātes balss.
„Čau. Protams, ka nē. Mums bija ballīte.” Nedaudz dusmīga ierunājās Marija.
„Tad jau labi izballējies. Es tev atsūtīju naudiņu uz kontu. Varēsi sev kaut ko nopirkt.” viņa ierosināja.
Marija mirkli klusēja, jo viņai riebās, ka mamma visu laiku viņai pērk dārgas lietas, lai viņa būtu laimīgāka, bet kā viņa varēju būt laimīga, ja viena bez ģimenes dzīvoja šeit.
„Atkal tā nauda! Tu domā, ka man labāk paliks no tās naudas, ko tu sūti? VAI TIEŠĀM TU TĀ DOMĀ?” Marija centās novaldīt asaras, bet tās izlauzās no plakstiņiem.
„Meitiņ, es tikai gribu, lai tu esi laimīga, un, lai tev būtu tas, ko tu vēlies.” Māte žēlīgā balsī runāja.
„Kā tu vari padomāt, ka man būs labi ar tavu nolāpīto naudu? Tu vispār saproti, ko tu dari? Es dzīvoju viena milzīgā mājās ar visādiem sūdiem, ko man nemaz nevajag! Es vispār negribu tavos „meitiņ” un „saulīt” klausīties! Negribu tevi nemaz dzirdēt!” Marija jau kliedza un ļāva vaļu asarām, kuras tagad plūda kā trakas. Viņa nospieda sarkano pogu telefonā un trieca to pret istabas stūri. „NOLĀPĪTS!” viņa iekliedzās.
Paķērusi melno jaku, viņa uzvilka to skrienot lejā pa trepēm. Uzvilkusi kedas un āras jaku, viņa izskrēja no mājas. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Marija visu laiku raudāja. Viņa skrēja uz klinti, kur parasti sēdēja. Meitene vairs nevarēja izturēt to kā viņas māte izturējās pret viņu. Marija juta kā viņas kedas paliek slapjas. Drīz arī viņa nonāca pie klints. Apkārt bija bieza migla. Viņa apstājās pie pašas klints malas tā, ka kedu gali bija pāri malai. Marija raudzījās jūrā, kā tādā tukšumā, melnajā cauruma.
„Tu domā, ka vari manu bērnību un savu vietu aizstāt ar naudu un visādām dārgām lietām?” meitene iekliedzās cik vien spēka. Viņa visu laiku domāja, ka nav jēgas šitā dzīvot, viņa to negrib. Viņai sāp. Marija jau vairs neatšķīra asaras no lietus milzīgajām pilēm. Meitene pieliecās un no visa spēka atspērās. Viņa krita strauji jūrā. Vējš sitās viņas sejās. Meitene aizžmiedza acis cieši ciet. Marija juta kā viņa atsitas pret ūdeni un tad viņas ķermeni viscaur apņēma ledus aukstais ūdens. Tad pēkšņi viņa sajuta lielas sāpes kreisajā rokā. Meitene izleca virs ūdens un kampa pēc gaisa. Marija iekliedzās, jo sāpes rokā bija neizturamas. Viņa ieraudzīja, ka te pat blakus klintij ir neliels krasts. Viņa ātri aizpeldēja uz krastu. Izlīdusi krastā viņa nometās smiltīs un paskatījās uz savu roku. Tā spēcīgi asiņoja. Krītot ūdenī viņa bija pret kaut ko atsitusies. Viņa atcerējās savu tēti, kas Marijai iemācīja, ka vienmēr jānēsā līdzi lakatiņš, ko viņš meitenei uzdāvināja, tieši šādiem gadījumiem. Marija ātri izvilka no jakas iekškabatas rūtainu auduma lakatiņu un stingri apsēja to ap ievainojumu. Meitene smagi elsoja un vēl jau projām raudāja, bet tagad rokas ievainojuma dēļ. Marija nomierinājās un palūkojās apkārt. Tālu nevarēja redzēt stiprā lietus dēļ, bet te pat tuvumā viņa ieraudzīja alu. Meitene centās piecelties un ieiet alā. Tur vismaz bija kaut cik sauss. Marija apgūlās gludākajā vietā un iemiga.
„Au!” meitene pēkšņi no miega satrūkusies iesaucās. Viņas kedā bija iekniebis krabis. Marija, paņēmusi krabja spīli rokā, norāva to nost un izgāja no alas. Iemeta krabi atpakaļ jūrā un ieraudzīja, ka vairs nelīst un ir skaidrāks. Saulīte sildīja no visām pusēm. Meitene palūkojās apkārt. Visapkārt bija augstas klintis, tikai uz meža pusi stiepās garš, bet ļoti šaurs krasts. Marija nolēma iet pa krastu uz priekšu. Krasts likās bezgalīgs. Meitene gāja un gāja līdz krasts beidzās. Priekšā bija klints. Tikai tagad tā bija daudz zemāka. Marija piegāja pie milzīgās akmens sienas un stingri iegrābās vienā no nedaudz izvirzītajiem akmeņiem. Viņa cītīgi rāpās augšā līdz sasniedza klints virsotni ar dažiem nobrāzumiem uz plaukstām. Meitene spēcīgi elsodama apsēdās mīkstajā zālē un sagrābusi roku centās izdarīt visu, tikai, lai roka nesāpētu. Nu jau tā bija pamatīgi piepampusi un tajā nepatīkami pulsēja asinis. Marija piecēlās un nolēma doties kaut kur. Visapkārt bija mežs. Viņa atcerējās Teilora vārdus. Nedaudz nobijusies viņa devās mežā. Saule sildīja viņu no muguras. Marija gāja dziļāk mežā. Šis mežs nebija tāds kā mežs, kur viņa satika vilku. Tas bija savādāks. Pa zemi nemētājās tik daudz nolauztu zaru un koku sakņu. Lapas bija daudz zaļākas. Mežs bija kaut kā pievilcīgāks. Meitene, labu laiku jau gājusi, ievēroja, ka tālumā kaut kas ir. Viņa sāka iet ātrāk. Tas kaut kas bija pamesta, veca mājiņa. Apkārt mētājās vecas mantas. Puķu dobe izskatījās nodedzināta. Marija devās uz mājas durvju pusi. Un uzkāpusi pa trepītēm uz terases viņa ar roku nobrauca pa koka margām. Meitene ievēroja, ka uz tām bija kaut kas iegravēts. Viņa pieliecās tuvāk un ievēroja, ka tur iegravēti cipari. „1903.... hmm.. Gada skaitlis?” nodomāja Marija. Meitene lēnām piegāja pie durvīm un atvēra tās. Durvis bija vaļā. „Tātad šeit neviens nedzīvo.” Meitene nodomāja. Marija ar lēnām kustībām iegāja iekšā.
