Sveiki ^__^
pārējās daļas ---> http://www.spoki.lv/profils/kikabuu
Milzu vilks
16.daļa
„Klausies, es tev iešu līdzi.” Teilors teica, nepagriezies pret Mariju.
„Nē!” Marija protestēja un pieleca sēdus.
„Viņš ir tas dēļ kura tu raudi. Es viņus visus ar kailām rokām nogalināšu.”Teilors dusmojās.
„Es negribu, lai ar tevi kaut kas notiek.” Marija teica.
„Bet es negribu, lai ar tevi kaut kas notiek!” Teilors pagriezās pret Mariju.
„Teilor..” Marija skatījās puiša acīs.
„Neuztraucies, viss būs labi.” Teilors mierināja raudošo meiteni. Viņš noglāstīja meitenes vaigu un maigi noskūpstīja. Visu agro rītu jaunieši pavadīja skūpstoties un vaļājoties pa gultu.
„Tā arī pagulēt mēs nepagulējām.” Marija smējās.
„Cik vispār ir pulkstens?” jautāja Teilors.
Marija paskatījās telefonā: „Pus septiņi.”
„Tik agrs?” Teilors īdēja.
„Nemaz nav tik agrs.” Marija smējās.
„Nu man ir!” iesmējās Teilors. Marija izrāpās no gultas un saldi nožāvājās.
„Bāc, man ir bail.” Marija sašļuka.
„Marija. Es tev teicu, lai neuztraucies.” Teilors izrāpās no gultas un apskāva Mariju.
„Es zinu, bet ja nu tev kaut kas notiek?” Marija šņukstēja.
„Man nekas nenotiks.” Teilors teica.
„Man tas nepatīk. Ne pa visam nepatīk.” Marija teica. Teilors atlaida Mariju un noskūpstīja maitenes pieri. Pēkšņi viss satumsa un palika zaļš. Marija saprata, ka ir nonākusi garu pasaulē, bet kā? Viņa izdzirdēja savas mammas balsi. Marija izgāja no istabas un nokāpa pa trepēm lejā. Izgājusi pa durvīm, viņa neaptvēra savām acīm. Pagalmā stāvēja Elizabete, Marijas mamma un tētis un vēl pāris cilvēki.
„Ma.. Mammu? Tē.. Tēti?” Marija izplūda asarās. Viņai aizskrēja pie mammas un apskāva viņu, tad tēti.
„Klausies, mēs tevi te atvilkām, lai pateiktu, lai tu neuztraucies par cīņu ar volfeo, bet galvenais ir nesaki, ka tev ir spējas volfeo. Nogaidi īsto momentu, labi?” Marijas mamma teica.
„Labi mammu.” Teica Marija.
„Tev jāiet. Teilors droši vien domā, ka tu esi jukusi.” Tētis smējās.
Marija atvadījās no ģimenes un uzskrēja atpakaļ uz savu istabu. Viss atkal satumsa un Marija ieraudzīja sev blakus Teiloru.
„Tu mani nebiedē, mazā.” Teilors teica un apskāva meiteni.
„Es satiku mammu un tēti!” Marija bija sajūsmā.
„Ah tad tāpēc tu mani sauci par tēti un mammu.” Teilors smējās.
„Eu mums jātaisās.” Marija teica. Abi sataisījās un izgāja no mājas. Pa ceļam Marija vēl mēģināja kontrolēt pāris putnus. Ceļš likās velkamies stundām ilgi. Nonākuši pie klints, viņus tur sagaidīja draugi. Visi kopā viņi devās uz upīti. Kad bija pārbaudīts, ka neviena tuvumā nav, visi pārvērtās par dzīvniekiem. Viņi pašķīrās. Teilors un Marija atkal palika divatā. Viņi skrēja uz upītes pusi. Marija nokāra galvu, bet tad atcerējās mammas teikto. Viss būs labi. Viņa sev atkārtoja. Drīz arī viņi abi nonāca pie upītes.
„Es ceru, ka viss ies kā pa sviestu.” Marija nočukstēja. Viņi abi pārvērtās par cilvēkiem. Zeme sāka dunēt. Vienā mirklī blakus Marijai un Teiloram atradās ducis vilku.
„Tā, tā, tā.. Tu esi paņēmusi Stounu līdzi.” Zakarijs zobojās.
„Es tev teicu..” Teilors neizturēja, bet Marija viņu pārtrauca: „Jums vajag mani, vai nē?”
„Kā? Ņemam viņus abus! Būs uzkoda Martinam.” Zakarijs viltīgi pasmaidīja.
Teilors ierūcās un pārvērtās par vilku.
„Nea. Tu kāp mugurā Stellai. Mums nav garantiju, ka tu nemuksi.” Zakarijs teica.
Marija uzrāpās mugurā gaišai vilcenei. Visi vilki sāka skriet mežā dziļāk un dziļāk.
„Es laikam esmu jukusi..” Marija nodomāja. Viņa nebija pārliecināta par savām spējām.viņi ļoti ilgi skrēja. Marija bija izsalkusi un nogurusi. Pār mežu jau bija nolaidusies nakts. Marija atspieda galvu pret vilku un iemiga.
Marija pamodās no spožās gaismas. Viņa lēnām atvēra acis. Viņa atradās kaut kādā istabā. Tā bija gandrīz tukša. Tikai galds un krēsls istabas vidū, un matraci uz kura gulēja Marija. Viņa lēnām piecēlās un izberzēja acis. Uz galda bija nolikts šķīvis. Uz šķīvja bija cepta ola. Marijas vēders ieburkšķējās. Viņa ātri apēda olu un sāka domāt, kur viņa atrodas. Neko īpašu viņa nevarēja izdomāt, jo istabā nebija neviena loga. Domas aizņēma Teilors. Kur viņš ir? Vai viņam viss labi? Viņa bailīgi piegāja pie durvīm un lēnām nospieda rokturi uz leju. Par brīnumu durvis bija vaļā. Viņa nedaudz atvēra tās un paskatījās vai neviena nav. Gaiss bija tīrs, tāpēc viņa klusiņām izgāja no istabas.
„Ā.. Tu beidzot pamodies!” kāds ierunājās Marijai aiz muguras.
„Ā!!! Fak!! Nebiedē, bļeģ!” Marija pagriezās pret svešinieku. Tas bija jauns puisis, bet vecāks par Mariju. Ģērbies melnās, šaurās džinsenēs un balta t-kreklā. Izskatījās kā parasts vidusskolas audzēknis. Kaut kur redzēts, bet tomēr volfeo.
„Nu piedod, negribēju. Starp citu Stouns grib ar tevi runāt.” Viņš teica.
„Ar to mūlāpu es netaisos vispār runāt. Tev vārds arī ir?” Marija īgni atcirta.
„Mūlāpu? Man likās, ka starp jums kaut kas ir. Mani sauc Leo.”viņš teica.
„Ha! Tu maldies! Es viņu esmu gatava nogalināt! Klau, es ar tādiem kā tu nerunāju.” Marija teica.
„Tu domā, ka esmu viens no volfeo?” Leo iesmējās.
„Nu daā. Mani neapmuļķosi.” Marija teica.
„Klausies. Tad, kad biju mazs Martins nogalināja manus vecākus un māsu. Esmu šeit, lai atriebtos.” Leo čukstēja un tad turpināja: „Bet tas tagad nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Stouns grib ar tevi runāt, ja nē viņš mani atspārdīs un sagriezīs gabalos!”
„Es jau teicu, ka ar to kretīnu, volfeo vadoni, netaisos runāt!”Marija dusmās vārījās.
„Pag! Pag! Es runāju par otru Stounu!” Leo smējās.
„Ko? Teiloru?” Marija jautāja.
„Nu jā, bet klusāk. Mēs esam seni draugi. Viņš teica, lai kad tu pamosties, tu nekavējoties ielavies pie viņa. Tagad it kā neviena mājā nav. Tāpēc ātrāk.” Leo paskaidroja.
„Nu ko tad tu stāvi. Kur viņš ir?” Marija jautāja. Leo parādīja uz blakus istabu.
„Es pastāvēšu sardzē. Ja kas tad es saku, ja kāds nāk.” Leo teica un Marija klusi iegāja istabā. Teilors sēdēja istabas galējā stūrī un nemaz nepamanīja, ka kāds ienāk istabā. Marija apmetas ap kaklu Teiloram.
„Tev padodas pielavīties.” Teilors iesmējās.
„Iepriekš tu teici, ka tev nevar tik viegli pielavīties.”Marija smējās un nobučoja puisi.
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Tas bija Leo.
„Klau, Marij, ātri uz savu istabu!” Leo teica, ienākdams iekšā.
„Paldies Leo.” Teilors pasmaidīja un vēlreiz noskūpstīja meiteni.
Marija ātri izskrēja no istabas. Leo aiztaisīja Teilora istabas durvis. Bija jau par vēlu Stouns bija tiko ienācis viesistabā.
„Duglas, ko es tev teicu? Lai pasaki, kad Dideo pieceļas!” Martins bija nikns. Šī bija pirmā reize, kad Marija redzēja Martinu. Cilvēka formā viņš bija pusmūža vīrietis. Starp citu diezgan izskatīgs. Tikai acis. Tajās bija saredzams liels ļaunums. Arī vīrieša aura nebija tā labākā.
„Viņa tiko pamodās, ser.” Leo teica.
„Labi.. Sēdies, Dideo.” Stouns parādīja uz dīvānu. Marija apsēdās.
„Uzreiz ķeramies pie lietas. Es zinu, ka tava vecvecvec.. Nezinu cik tā raganas ir veca. Vienā vārdā sakot tev ir spējas un es to zinu. Tu vari atgriez mirušos un tā tālāk. Man vajag pāris cilvēku, lai tu atgriez un tu esi brīva kā putns.” Stouns teica.
„Spējas? Mirušos? Nesaprotu par ko jūs runājat.. Pāris cilvēku... Cik? Brīva... Kā putns? Ko jūs ar to gribat teikt. Putni nav brīvi. Cilvēki tos medī. Viņi ir tādi paši kā mēs. Iesprostoti. Pakļauti. Tā kā es piemēram.” Marija centās pavilkt laiku.
„Pietiek!!! Klausies. Es nogalināšu tavus drauģeļus un arī tavu Teiloriņu, ja tu neklausīsi sīkā padauza!!!” Stouns kliedza.
„Tu kuces dēls!” Teilors, izskrējis no istabas, teica.
„Teilor, neiejaucies!” Marija iekliedzās.
„Rekā aizstāv mans dēls.” Stouns sarkastiski teica. Neviens nepamanīja, ka Marija pacēlusi roku. Viņa to sažmiedza un Stouns iekliedzās sāpēs.
„Maita! Sasiet viņu, ātri!! Abus!” Stouns pavēlēja.
Divi vīri sasēja Marijas un Teilora rokas. Teilors pārvērtās par vilku un ātri vien tika no virvēm vaļā, bet volfeo ātri sasēja gan priekšķepas, gan pakaļķepas. Marijai pār vaigiem tecēja asaru straumītes. Viņa nokrita uz ceļiem.
„Tu nožēlosi ko esi nodarījis man, Teiloram, Leo un visiem pārējiem!”Marija dusmās teica. Leo sastinga. Marija ļauni iesmējās. Viņai likās, ka viņa uz brīdi pamet pasauli un viņas ķermenī ieplūst cits gars. Viņa pierausās kājās. Marijas skatiens nenovērsās no zemes. Meitenes garo matu dēļ nevarēja redzēt viņas seju.
„Martin.. Martin.. Tu zini, ka par sliktiem darbiem pēc nāves nonāk ellē?” skaņa nāca no Marijas mutes, bet nemaz neizklausījās pēc Marijas. Stouns sastinga bailēs.
„Vai tu domā, ka nogalinot mani tu dzīvosi mūžīgi?” Marija teica.
„Zini man nav vajadzīgas rokas.”teica Marija un Stouns noslīga ceļos no sāpēm visā ķermenī.
„Tu esi kauns un negods visiem vilkiem. Visai pasaulei. Man tas prasīja daudz enerģijas, lai šeit atrastos.”teica Marija.
„Elizabet?” Stouns centās kaut ko pateikt, bet neizdevās, jo sāpes bija pārākas.
„Marij. Es ilgāk šeit nenoturēšos. Viss ir tavās, Teilora un Leo rokās.” Elizabete teica.
Marija atkal nolaidās uz zemes. Leo atsēja Teiloru un Marijas rokas un ātri pārvērtās par vilku. Lielākā daļa volfeo bija nozuduši, jo nobijās no Elizabetes.
„Ar prieku.” Marija pasmaidīja un, pacēlusi rokas, Stouns atkal ievaidējās. Marija izsvieda Stounu pa logu. Marija izleca pa logu. Viņai sekoja Teilors un Leo. Apkārt bija bezgalīgs mežs. Stouns atsitās pret zemi.
„Nu tētīt, kā tagad jūties?” Teilors izsmējas savu tēvu. Apkārt saskrēja bars ar vilkiem.
„Nobeidziet viņus!” Stouns pavēlēja un draugus ielenca bars ar vilkiem.
„Nekustieties..” Marija čukstēja.
„Noliecieties!” Marija iekliedzās un pāri volfeo galvām aplī ieleca Keita, Sema un Justs.
„Īstā laikā ieradāties!” Teilors teica. Tālumā atskanēja ērgļa sauciens.
„Viņš sastapa pāris volfeo pa ceļam. Viņš viņus aizkavē.” Stāstīja Sema.
Viens no volfeo gribēja uzbrukt, bet Marija ar vienu rokas kustību to aizmeta metrus tālāk. Tas atsitās pret koku un noslīdēja nekustīgs zemē.
„Neaiztieciet Dideo!!” Stouns iekliedzās. Sākās īstā cīņa. Visi volfeo uzbruka. Neviens neuzbruka Marijai, bet viņa aizstāvēja draugus. Volfeo vilki lidoja pa gaisu tā it kā tur būtu viesuļvētra. Kāds vilks iesmilkstējās. Marija sastinga bailēs.
