Nu cerams nedusmojaties, bet beidzot 15.daļa :D
pārējās daļas šeit --->http://www.spoki.lv/profils/kikabuu
Milzu vilks
15.daļa
„Ballīte ir beigusies.” Viens no iebrucējiem dobjā balsī teica. Teilors palika nikns. Marija alkohola reibums vienā mirklī gluži vai izgaisa. Visi apklusa. Arī skaļā mūzika bija pazudusi. Mājā iestājās absolūts klusums.
„Vācieties!!!” Teilors ierūcās. Viesi bija nesaprašanā, jo lielākā daļa bija parasti cilvēki, izņemot Keitu, Semu, Mariju, Teiloru, Justu, Džeimsu un vēl pāris jauniešu.
„Aizver muti, Stoun!” Filips ierūcās.
„Neuzdrošinies mani saukt par Stounu!!” Teilors neizturēja.
Marija lēnām paskatījās apkārt. Mājā bija 3 volfeo. Un vēl ārā – divi.
„Klausies uzmanīgi, Dideo. Tava mammīte ir pie mums. Tev jābūt pie upes 9.00. Saprati? Ja nebūsi viņa mirs!” Zakarijs nikni teica. Marija stāvēja apjukusi. Visi volfeo nozuda. Teilors apskāva meiteni.
„Ballīte ir beigusies! Visi pa mājām!” iesaucās Keita un visi cilvēki izgāja no mājas. Marijas telefons ievibrējās. Viņa izņēma telefonu no kabatas. Tā bija īsziņa. Atvērusi to meitene izplūda asārās un iekliedzās: „Nē! Lūdzu.. Nē!!”
Teilors paņēma viņas telefonu un tajā ieraudzīja bildi ar Marijas mammu. Viņa bija piesieta pie krēsla visa asinīs. Marija noslīdēja uz ceļiem, aizsedza seju ar plaukstām un visu laiku atkārtoja „Nē”. Pēkšņi viņa piecēlās un izskrēja no mājas. Vilks...Vilks...Vilks... Ķermenis viņu paklausīja un pārvērtās par vilku. No muguras viņa dzirdēja Teiloru kliedzam: „Marija!”. Pašlaik Marija bija laimīga, ka sešus gadus agrāk bija nomācījusies vieglatlētikā. Marija neapstājās. Līdz viņa nonāca pie klints. Viņa pārvērtās atpakaļ par cilvēku un notupās. Asaras plūda pār Marijas vaigiem.
„Kāpēc?” Marija čukstēja. Pēkšņi mēness norietēja un atkal uzleca spoži zaļš. Marija bija tajā pašā vietā, bet viss spīdēja dīvaini zaļš no zaļā mēness.
„Marij..” Kāds aizmuguras ierunājās. Marija apmetās apkārt. Tur stāvēja Elizabete Dideo.
„Elizabet..?” Marija bija pārsteigta. Elizabete pamāja ar galvu.
„Kas notiek? Kur es esmu?” jautāja Marija.
„Tu esi starp dzīvajiem un mirušajiem. Šo vietu sauc ļoti dažādi. Tunelis, gaisma, garu pasaule.” Elizabete teica. Marija lūkojās Elizabetē.
„Tam nav tagad laika. Klausies uzmanīgi. Tavu māti vairs nevar glābt. Viņi meloja. Volfeo viņu atrada un nogalināja pirms divām stundām.” Elizabete teica.
„Nē!” Marija atkal izplūda asarās.
„Klausies! Tavu māti vairs nevar glābt, bet tevi var. Tev tam ir jāpieliek punkts.”Elizabete sagrābusi Marijas plecus teica.
„Bet kā?” Marija caur asarām centās teikt.
„Saproti tu viņiem esi vajadzīga.” Elizabete teica.
„Es? Bet kāpēc?” Marija nesaprata.
„Kad es vēl biju starp dzīvajiem. Es biju pirmā, kam piemiota īpašas spējas. Spējas kontrolēt dzīvo un mirušo. Spējas likt darīt dzīvajam to, ko gribu es. Viņi zināja, ka es kādu dienu atnākšu pie tevis un nodošu tev šis spējas, jo tu esi Dideo.” Elizabete stāstīja.
„Bet kāpēc viņiem vajag mani?” Marija vēl nesaprata.
„Es tev neizskaidroju vēl visu! Es varēju kontrolēt mirušos. Varēju tos atgriezt dzīvē.” Elizabete skaidroja.
„Viņiem vajag mani, lai atgrieztu mirušos?” Marija jautāja.
„Sen atpakaļ, kad Volfeo centās pārņemt pasauli... Tie bija tumši laiki. Viņi bija daudz un... stiprāki par mums. Lēnām es atklāju savas spējas un volfeo spēcīgākie krita no manām rokām. Meitiņ, tavs tēvs nenomira no vēža, bet gan no Volfeo. Volfeo nogalināja viņu, jo arī viņam bija tādas spējas kā man.”Elizabete stāstīja.
„Bet...Bet kā viņi tevi noķēra?” Marija jautāja.
„Šīs spējas balstās uz roku kustībām. Es biju neuzmanīga. Mani sasēja un nodūra. Tikai pēc tam viņi uzzināja, ka es spēju atgriezt miru;sos, tāpēc tagad vi;ni grib noķer tevi.”Elizabete piecēlās.
„Kā es varu pa.. palīdzēt?” Marija stostījās.
„Nāc! Es tev iemācīšu, ko nozīmē būt Dideo!” Elizabete padeva savu roku. Marija pastiepa savu roku un saņēma Elizabetes roku. Viņa piecēlās un abas iegāja mežā. Bija tumšs, bet vēl jo projām spīdēja zaļa gaisma. Viņas nonāca milzīgā, tukšā pļavā. Elizabete iesvilpās un no zila gaisa uzradās mazs vīriņš.
„Kā varu palīdzēt, kundze?” vīriņš jautāja.
„Henrih, iepazīsties, tā ir Marija Dideo.” Elizabete iepazīstināja.
„Mans gods ir kalpot visiem Dideo.” Henrihs teica.
„Miss Dideo ir gatava savu spēju apmācībai.”Elizabete teica. Henrihs paklanījās un izgaisa, bet tālumā pļavā parādījās dažādi dzīvnieki. Vairākas stirnas, daži ērgļi, pāris beberu un pašā galā arī trī milzīgi vilki.
„Neuztraucies, šie nav īsti, tikai prototipi. Kā tos mūsdienās sauca.. em.. laikam roboti, ja? Nu nav svarīgi. Skaties uzmanīgi.”teica Elizabete un ar roku norādīja un vienu beberu. Tas nekavējoties metās virsū mums. Elizabete pacēla roku augstāk un plaukstu sažmiedza dūrē. Bebrs sastinga un izskatījās, ka tam trūkst gaisa. Elizabete atlaida dūri un bebrs kampa gaisu. Tas izgaisa.
„Tagad tu.” Elizbate teica un aizgāja aiz Marijas.
„Pacel taisni roku ar plaukstu uz leju un koncentrējies uz bebru. Attīri savu prātu. Domā tikai par bebru.” Bebrs sāka mesties uz Marijas pusi. Marija pasmaidīja, ka viņai izdevās.
„Tagad sakoncentrējies uz viņa kaklu un plaukstu savelc dūrē.” Marija tā arī izdarīja, bet bebrs turpināja mesties virsū. Elizabete nekavējoties izstiepa roku un bebrs aizlidoja metru tālāk un izgaisa.
„Nekas.. Tas ar laiku jāiemācas. Mēģināsim vēlreiz.” Marija vēlreiz izstiepa roku pret pēdējo bebru un koncentrējās. Domāja tikai par bebra piebeigšanu. Bebrs atkal sāka skriet. Marija, nenolaidusi roku, skatīj;as uz bebra kaklu un klusi atkārtoja: „Nu c’mon, c’mon, c’mon.” Viņa savilka plaukstu dūrē un bebrs apstājās. Viņš nevarēja paelpot. Tad Marija palaida bebru vaļā un tas izgaisa.
„Malacis! Tev jau tik labi izdodas.” Elizabete priecājās un turpināja: „Tagad grūtāk.” Elizabete pagāja pāris soļus uz priekšu. Izstiepusi labo roku, stirna sāka auļot uz Elizabetes pusi. Elizabete izstiepa arī ortu roku un nosākuma dūrē saspieda labo , tad kreiso plaukstu. Stirna nokrita uz zemes, it kā viņa būtu paralizēta, it kā viņas kājas būtu sasietas ar virvi. Elizabete nolaida rokas un stirna izgaisa.
„Tagad pamēģini tu. Gandrīz tas pats, bet pielieto abas rokas un koncentrējies uz kājām.” Elizabete teica. Marija izstiepa labo roku un stirna sāka skriet. Marija koncentrējās uz stirnas kājām. Pašā pēdējā mirklī Marija sažņaudza rokas dūrēs un stirna nokrita gandrīz pie pašām Marijas kājām. Viņa atlaida dūres un stirna pazuda.
„Labi, tikai centies ātrāk.”Elizabete teica un turpināja: „Tgada būs vēl grūtāk. Skaties uzmanīgi.”
Elizabete paskatījās uz vienu no ērgļiem un tas sāka pikēt uz Elizabeti. Viņa izstiepa rokas un abas sažmiedza dūrēs ērglis apstājās, bet nenokrita, palika karājamies gaisā. Elizabete pagrieza dūres uz augšu un atlaida. Ērglis nokrita nekustīgs uz zemes.
„Tu.. Tu viņam salauzi spārnus?” jautāja Marija.
„Jā.. Un tas ir sarežģīti.” Teica Elizabete.
„Es to nespēju..” Marija šņukstēja.
„Ko tu nespēj? Nespēj salauzt robota spārnus? Ko tu darīsi, kad Volfeo bus noķēruši tavus drauģeļus? Viņiem nebūs žēl salauzt kādu kaulu viņiem.” Elizabete bija dusmīga. Marija pagāja dažus soļus uz priekšu un koncentrējas uz ortu ērgli. Tas sāka lidot uz Marijas pusi. Meitene pacēla abas rokas augšā un sažmiedza dūrēs. Ērglis apstājās. Marija aizvēra acis un pagrieza dūre uz augšu un atlaida. Ērglis nokrita uz zemes. Marija atvēra acis.
„Neuztraucies. Viņam viss būs labi. Tagad ir pienācis tas brīdis. Tu apguvi pašus pamatus. Tos trīs vilkus tev jāpieveic pašai.”teica Elizabete in norādīja ar roku uz vilkiem.
„Pag..!” Marija teica, bet vilki jau sāka skriet. Marijai nebija citas izvēles. Viņa pacēla roku un koncentrējās uz vienu no vilkiem. Dziļi ievilkusi gaisu viņai atausa atmiņas. Volfeo bija tik ļoti nodarījuši vaiņai pāri. Nogalinājuši vecākus. Teiloru un Keitu gandrīz arī. Marijas acīs iedegās sarkanas liesmas – dusmas. Viņa sažņaudza roku durē un uzmeta vienu vilku virsū otram. Trešais vēl skrēja viņai virsū. Marija koncentrējās uz vilka kājām. Viņa sažmiedza labo roku dūrē un tad kreiso. Vilks iesmilkstējās. Marija atlaida roka. Viņa pagriezās pret Elizabeti. Pēc maza brīža Elizabete teica: „Tu viņu nepiebeidzi.”
„Pagaidi.. Pagaidi...” teica Marija un tad strauji pagriezās un ieraudzīja vilku lecamviņai virsū. Marija ātri pacēla rokas un salauza vilka žokli. Tas iesmilkstējās un izgaisa.
„Malacis. Tagad tu esi gatava.” Teica Elizabete.
„Bet tu teici, ka vari atgriezt mirušos.” Marija teica.
„Klausies! Atgriezt mirušos ir bīstami. Par katru mirušo tev jādod pretī dzīva būtne. Sev svar;iga dz;iva būtne. Nekad nemēģini to darīt.!” Elizabete dusmojās. Marija pamāja ar galvu. Viņas aizgāja atpakaļ uz klinti un Elizabete teica: „Kad tiksies ar Volfeo nepiemini savas spējas. Nogaidi īto mirkli, kad tās pielietot.”
„Labi. Elizabet?” sacīja Marija.
„Jā?” jautāja Elizabete.
„Paldies tev.” Marija apskāva Elizabeti. Atkal viss satumsa un Marija atradās tajā pašā nakts ieskautajā Koldhilā.
„Keita?” Marija ieraudzīja Keitu.
„Marija!” visi reizē iesaucās un Teilors apskāva Mariju.
„Kas tev notika? Tu takā staigāji miegā un runāji.” Teica Teilors.
„Es.. Es satiku Elizabeti.” Marija pati to neaptvēra.
„Ko?” visi izbrīnā jautāja.
„Es... Man..” Marija stostījās un turpināja: „To ir grūti izskaidrot.”
„Kra.” Kokā sēdēja krauklis.
„Es labāk parādīšu.”Marija piecēlās un pastiepa roku uz kraukļa pusi. Marija uzmeta kraukli gaisā un aizsvieda to pār klinti.
„Es esmu dzirdējusi par šīm spējām, bet nezināju, ka tev tādas ir.” Izbrīnā teica Sema.
Marija izstāstīja visu, kas bija noticis.
„Tev ir jāatpūšas.”Teilors teica.
„Es nevaru, man deviņos jābūt pie upītes.” Teica Marija.
„Tu viena nevarēsi viņu pieveikt.” Justs teica.
„Varēšu.” Marija uzstāja.
„Klausies, tu vari iet viena, bet mēs sēžam krūmos un uzbrūkam, ja tas ir vajadzīgs.” Keita teica.
„Labi.” Marija piekrita.
„Tev tomēr ir jāatpūšas. Ir trīs no rīta. Līdz deviņiem vēl tālu.” Teica Teilors.
„Jā. Davaj, ejam tagad pa mājām un pus deviņos pie klints tiekamies.” Keita ierosināja.
„Labi.” Marija nopūtās.
„Klau..” Teilors jutās mazliet neērti.
„Jā, tu vari palikt pie manis.” Marija viņu pārtrauca.
„Es iešu uz savām mājām.” Teica Keita. Visi devās uz mājām. Teilors ar Mariju iegāja Marijas mājā. Marijas logi vēl bija izšķaidīti, tāpēc mājā bija diezgan auksti.
„Ej augšā. Es ātri uzvārīšu tēju.” Teilors teica. Marija uzvilkās uz savu izstabu un aiztaisīja durvis, lai iekšā istabā nenāktu aukstums.
Marija piegāja pie datora un ieslēdza to. Kad dators ieslēdzās viņa uzlika dziesmu – The Bird and the Worm by The Used. Teilors iegāja istabā ar krūzi tējas. Viņš nolika krūzi uz galda un apskāva Mariju.
„Es zinu, ka tev ir bail. Tu vari nemaz necensties to noslēpt. Bet atceries, ka es tev vienmēr būšu blakus.” Teilors teica un Marija pagriezās pret Teiloru.
„Es ieiešu dušā.” Marija teica un piegāja pie skapja. Paņēmusi tīras drēbes, viņa iegāja vannas istabā. Viņa atgrieza krānu un noskaloja seju. Atspiedusies pret vannas malu, viņa sāka klusi raudāt. Viņai sāpēja sirds. Marija reizē gribēja pazust no zemes virsmas un atriebties Volfeo. Viņa noslaucīja asaras un ātri nomazgājās. Aizgājusi atpakaļ uz savu istabu, viņa ieraudzīja Teiloru jau guļam gultā. Viņa piegāja pie gultas un apsēdās blakus Teiloram. Viņa raudzījās Teilora sejā un sāka klusiņām raudāt. Viņa noglāstīja Teilora vaigu. Teilors sagrāba Marijas roku un iegāza meiteni gultā. Tagad puisis bija gandrīz virsū Marijai.
„Tu domā, ka tā vienkārši varēsi man pielavīties?” Teilors smējās, bet tad tikai pamanīja, ka Marija raud.
„Marija, neraudi, mazā.” Teilors nobučoja Mariju. Viņš noslaucīja Marijas acis un norāpās nost, apsēdās uz gultas malas.
