Yāy, te vēl viena daļa Milzu vilkam. ^___^
enjoy.
te pārējās daļas
1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
5.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640">6.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640" style="color:rgb(48,48,48);font-family:verdana,sans-serif;">7http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-7dala/429117">.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-8dala/437280">8.daļa
9http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-9dala/437290">.daļa
1http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-10dala/437470">0.daļa
11.daļa
Milzu vilks
12.daļa
„Nomierinies.. Pastāsti, kas notika.” Deivids mierināja Mariju.
„NAV LAIKA! VOLFEO..ČETRI... PĻAVĀ.. TEILORS UN EDIJS..” Marija centās kaut ko sakarīgu dabūt ārā no mutes. Deivida acis iepletās šausmās.
„ĀTRI! ĀRĀ!!” Deivids iebļāvās.
Visa ģimene piecēlās no galda un izmetās no mājas. Visi kā viens pārvērtās par vilkiem.
„Morgana, Stefānij un Marija skrieniet uz Teilora māju.. Vai labāk vēl tālāk prom! Džimij un Mikij ar mani!” Deivids komandēja.
„Nē! Visi! Skrieniet!” bļāva Teilors. Viņš pieskrēja pie pārējiem un viņam sekoja Edijs.
„Bet viņi ir tikai četri.. un cik ir mūs!” Deivids teica.
„Viņi ir vairāk kā desmit.. SKRIENIET!” Teilors iekliedzās un visi metās skriet. Visi astoņi gandrīz reizē pārlēca pāri kraujai uz otras klints. Volfeo viņiem vairs nesekoja. Drīz arī Teilors, Marija un visi pārējie nonāca pie Teilora mājas. Visi pārvērtās par cilvēkiem.
„Mēs dosimies pie tantes Mejas.. Tur būs droši..” Deivids izdomāja un atvadījās no Teilora un pārējiem.
„Emm. Piedod, ka es tev to atņēmu.” Edijs pastiepa rokā sažmiegtu dunci.
„Paldies, ka atņēmi.” Marija apskāva puisi.
„Mums jāiet.” Deivids teica.
Marija paņēma dunci un Deivids ar ģimeni, pārvērtušies par vilkiem, aizskrēja Marijai nezināmā virzienā. Marija un Teilors iegāja iekšā mājā. Viņi aizgāja līdz virtuvei, kur bija pārējie.
„Labāk ilgi šeit neuzturēties.” Teica Teilors. Draugi paskatījās ar lielām acīm.
„Volfeo? Tad kur?” jautāja Justs.
„Mēs varam palikt pie manis.” ierosināja Sema.
„Tā ir laba ideja, tikai tu dzīvo otrā pilsētas galā.. Kā mēs tur nokļūsim?” Džeims uztraucās.
„Mēs būsim kas mēs esam.” Teilors mazliet nosmīnēja.
„Bet , ja nu mūs kāds ierauga?” Marija uztraucās.
„Mūs neieraudzīs. Sekojiet man!” teica Sema.
„Mūs ieraudzīs! Nav tādu ceļu..” Justs burkšķēja.
„Neieraudzīs!” teica Sema un piecēlās. Viņa izgāja ārā no virtuves. Pārējie viņai sekoja. Izgājuši no mājas, Sema un pārējie, izņemot Mariju, pārvērtās par dzīvniekiem. Marija stāvēja kā iemieta zemē. Galva kūpēja no domām. Keita ir slimnīcā... Es...Vainīga...Pakaļ dzenas Volfeo.. Lieliski...
„Marija! Marij, attopies!!” Teilors jau klidza, jo Marija nedzirdēja ne vārda.
„Jā.. Es jau nāku.” Marija sapurinājās un sažņaudza rokā esošo dunci. Viņa ielika dunci džinsu kabatā un pārvērtās par vilku. Sema sāka skriet. Draugi viņai sekoja. Sema skrēja nezināmā virzienā. Viņa skrēja pa tumsas apņemto mežu. Pārējie viņu knapi varēja saredzēt. Džeims lidoja viņiem tieši virs galvas. Drīz arī Sema sāka skriet lēnāk līdz viņi nonāca Semas mājas pagalmā. Visi pārvērtās atpakaļ par cilvēkiem. Iegājuši iekšā, viņus apņēma tumsa un klusums.
„Mamma droši vien ir slimnīcā pie Keitas.” Sema teica. Marija sarāvās sāpēs. Viņai nepatika, ka viņai par to atgādina. Ātri vien Sema ierādīja vietas kur draugi var gulēt. Visu vakaru vienīgā, kas runāja bija Sema, un arī tikai, lai pateiktu, kur gulēt, kur ēst un, kur ir vannas istaba, tāpēc pēc dažām minūtēm visi bija ieritinājušies segā un saldi gulēja. Izņemot Mariju. Viņa aplika plāno sedziņu ap pleciem un, kad visi jau bija aizmiguši, paņēmusi cigarešu paciņu un šķiltavas, izlavījās uz balkona. Balkons bija tukšs. Tur bija viens vienīgs krēsls un nekas cits. Marija iekārtojās krēslā un izvilka cigareti no paciņas. Viņa aizdedzināja cigareti un ievilka vienu dūmu. Domas atkal apņēma meiteni. Tās vilka viņu arvien dziļāk un dziļāk depresijā. Marija paraudzījās debesīs. Bija skaidra nakts. Neviens mākonītis neaizsedza skaisto zvaigžņu lauku. Marija ievilka pēdējo dūmu un nodzēsa cigareti pelnu traukā. Viņa noputās. Raudzīdamās debesīs, viņa ieradzīja krītošu zvaigzni. Marija salecās, jo iedomājās, ka jāievēlās vēlēšanās. Kaut Keitai viss būtu labi. Zvaigzne palidoja garām. Balkona durvis pavērās. Tas bija Teilors.
„Mazā.. Tu vēl augšā?” Teilors bija samiegojies.
„J..Jā.. Nevaru aizmigt..” Marija teica. Teilors apsēdās uz zemes blakus Marijai.
„Nesēdi uz zemes. Saaukstēsies vēl.” Marija teica un piecēlās kājās, lai piedāvātu savu vietu. Teilors apsēdās krēslā un aplika rokas ap Marijas vidukli.
„Ko.. Ko tu dari?” Marija klusi čukstēja.
„Sēdi.” Teilors iesmējās, ka Marija nedaudz pretojās. Marija iesēdās klēpī Teiloram un pagriezās sāniski. Viņa pārlika kājas pāri krēsla malai. Teilors lūkojās Marijas sejā, bet Marija lūkojās skaistajās debesīs, atkal iegrimusi dziļi domās.
„Marij...” Teilors sāka.
„Nu?” Marija maigi jautāja un ielūkojās Teilora acīs.
„Tu man patīc...Ļoti..” Teilors teica un pieliecās tuvāk Marijai. Teilora lūpas pieskārās Marijas lūpām. Marija aplika roku ap Teilora kaklu un atbildēja viņam ar to pašu.
„Tu man arī... Ļoti..” Marija pasmaidīja un nolika galvu uz Teilora pleca. Drīz abi iemiga. Nakts pagāja mierīgi. Pienāca rīts. Visi paēduši, nomazgājušies devās uz slimnīcu. Slimnīcā Keita un draugi runāja. Keita bija mazliet apkopusies un tgd viņai bija daudz labāk. Viņa nedrīkstēja celties. Laiks pagāja ātri un drīz arī draugi devās atpakaļ mājās, jo slimnīcā ilgā neļāva uzturēties. Šoreiz visi devās uz savām mājām. Tikai Marija nolēma pavadīt Teiloru. Viņa gribēja ilgāk pastaigāties. Viņi gāja klusējot. Diezgan ātri Teilora māja tuvojās. Abi iegāja iekšā, kur pavērās šokējošs skats. Viesistaba bija kā liela izgāstuve. Dīvāns bija saplēsts. Spalvas mētājās pa visu istabu. Grāmatu plaukts bija nogāzts. Pašas grāmatas gulēja uz zemes pa pusei saplēstas.
„Teilor!” iesaucās kāds pusis, iznācis no virtuves.
„Deniss? Kas te notika?” jautāja Teilors.
„Es tikko atnācu! Meklēju tevi. Laikam Volfeo.” Teica Deniss.
„Nolādēts!!” Teilors iekliedzās un paķēris tuvāko lietu, kas bija galda lampa, svieda to pret tuvāko sienu. Tā sašķīda daudz mazos gabaliņos.
„Teilor!! Nomierinies!” Marija reaģēja ātri, pirms viņš bija aizmetis vēl kaut ko.
„ŠIT!” Teilors iesaucās.
„Nu nomierinies!” Marija sagrāba Teilora roku. Teilors nikni izrāva roku.
„Visa māja.. ir izārdīta.” Deniss klusi teica.
„Ko tu gribēji?” Teilors atcirta.
„Es... Sliktas ziņas... Viņi panāca Klunsus. Edijs un Stefānija un Džimijs ir...” Deniss apstājās teikuma vidū.
„Kas ar viņiem?” Teilors nikni jautāja.
„Viņi... Viņi..” Deniss stostījās.
„KAS?” Teilors uzbļāva.
„Viņi ir miruši!!” Deniss izplūda asarās. „Mana mazā.. Stefānij... Kapēc?”
Teilors saspieda pirkstus dūrē un trieca to pret sienu, tā, ka sienā palika krietns caurums.
„Teilor!” Marija salecās.
„Vecīt.. Man žēl...” Teilors piegāja pie raudošā puišā un uzsita pa plecu.
„Es atriebšos... Viņi mirs.. visi!” Teilors izgāza savas dusmas.
„Teilor.. Tu vari palikt pie mani, ja vēlies..” Marija ierosināja.
„Paldies.” Teilors pasmaidīja.
Drīz vien Deniss aizgāja uz mājām. Teilors paņēma vajadzīgās drēbes un citas lietas. Marija un Teilors lēnām devās uz Marijas māju.
„Tev pēc trim dienām ir dzimšanas diena, vai ne?” Teilors jautāja.
„Emm.. Jā..” Marija mazliet apjuka.
„Man Keita pateica.” Teilors izskaidroja.
„Ā..” tagad Marija visu saprata.
„Viņa arī teica, ka tev būšot balīte.” Teilors piebilda.
„Ko???” Marija bija pārsteigta.
