Piedodiet, ka nebija vakar, bet šodien ir ^___^
enjoy.
1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
5.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640">6.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640" style="color:rgb(48,48,48);font-family:verdana,sans-serif;">7http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-7dala/429117">.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-8dala/437280">8.daļa
9http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-9dala/437290">.daļa
10.daļa
Milzu vilks.
11.daļa
„Edij? Ko tu te vēl dari?” viņš beidzot ieraudzīja Ediju un prasīja.
„Viņš atņēma manu dunci!” Marija sūdzējās.
„Edij... Atdod viņas...Kopš kura laika tev ir duncis?” Teilors apmulsa.
„Muļķe.. Tā ir mana balva, ka es tev izglābu dzīvību!” Edijs dusmojās.
„Edij.. Nerunā ar viņu tā.. Ko? Izglāba dzīvību... Cilvēki, kas te notiek?” tagad jau Teilors neko nesaprata.
„Nav tava darīšana... Sīkais, nejaucies manā dzīvē... Atdod manu dunci!!” Marija bija dusmīga.
„Ko tu domā, ka man man vajadzēja aiziet mierīgi prom, neko nedarot, un noskatīties, kā tu sev pārgriez vēnas?” Edijs arī bija dusmīgs.
„Ko?” Teilors bija apstulbis.
„Sīkais, vienkārši atdod manu dunci.. Man tas ir ļoti svarīgs...” teica Marija.
„Neatdošu!” viņš parādija mēli un apmetās otrādi. Edijs pārvērtās par vilku un sāka skriet pretējās klints virzienā. Marija stāvēja kā iemieta zemē, kamēr Edijs jau bija otrā pusē upei.
„ Tas sasodītais sīkaļa..” Marija dusmojās „Kāpēc tu viņu neapstādināji?” viņa pievērsās Teiloram.
„Kāpēc man tas bija jādara? Tā taču nav mana darīšana...” Teilors novilka.
„T...Teilors.. Es to tā ne..” Marija stostījās.
„Aha.. Es saprotu..Tā tiešām nav mana darīšana...” Teilors noteica un, pārvērties par vilku, aizjoza mežā.
„Teilor!!” Marija iesaucās un pārvērtās par vilku. Viņa ieskrēja mežā. Centās atrast Teiloru, bet viņš jau bija nozudis. Marija sāka raudāt. Nē...Es nevaru pazaudēt vēl vienu draugu.. Marija smagi elsoja un lēnām sāka piebremzēt. Viņa atkal apmaldījās. Marija juta, ka viņu sāk mākt panika. Viņa juta, ka asaras jau plūst kā upes. Viņa apstājās un, pārvērtusies atpakaļ, atspiedās pret koku, un noslīdēja sēdus. Marija klusi pie sevis šņukstēja. Kāpēc viss šis notiek tieši ar mani... Marija pēkšņi sajuta kaut ko siltu uz savas galvas. Tā bija Teilora roka.
„Vai tad tiešām tas nazis bija tev tik svarīgs, ka jāraud?” nosmējās Teilors. Viņš bija notupies pretī Marijai
„Teilor!” Marija iesaucās un apmetās Teiloram ap kaklu. Viņa pēkšņi atrāvās un apsēdās atpakaļ. Teilors pastiepa roku un noslaucīja asaras no Marijas vaiga. Marija nedaudz salecās. Viņa raudzījās Teilora brūnajās acīs. Tad viņa atskārta iepriekšējos notikumus un teica : „Em...Es to tā ne..”
Viņu pārtrauca Teilors. Viņš meiteni cieši apskāva un teica : „Viss ir labi.. Bet es to vēl atcerēšos...Vispār kas notika?”
„Nu...Es...Man...” viņa stostījās.
Teilors viņu palaida vaļā un ieskatījās viņas acīs : „Tu man vari stāstīt visu..”
„Es gribēju nomirt...” viņa gandrīz vai izkliedza un, strauji pie metusies kājās, viņa atkal gribēja skriet prom, bet Teilors viņu paķēra aiz rokas un strauji pavilka atpakaļ. Teilors spēcīgi atsitās pret koku un noslīdēja lejā. Marija gulēja viņam virsū.
„Ne..Nebēdz... no manis...” Teilors teica caur sāpēm. Marija klusi šņukstēja : „Vēlāk mammai es izstāstīju visu un tad atnāca Keita un.. un mēs sastrīdējāmies un... viņa aizmuka.. tad es vēlāk ieraudzīju tavu ziņu...”
„Viss būs labi..” Teilors noglaudīja viņas galvu.
„Man visa jaka būs slapja no tevis..” Teilors nosmējās. Marija paskatījās uz viņu un pasmaidīja.
„Mums ir jāiet..Tulīt satumsīs..” Teilors novilka. Un Marija lēnām piecēlās, tad arī Teilors. Viņi sāka iet uz mājas pusi.
„Tev tas nazis bija tik ļoti svarīgs?” Teilors jautāja.
„Mans tētis man to uzdāvināja.. Viņš...Viņš nomira manā piedspatsmitajā dzimšanas dienā..” Marija noritēja asara pār vaigu. Viņa to ātri noslaucīja.
„Piedod, es nezināju... Es nogalināšu Ediju pats ar savām rokām..” Teilors teica pēdējos vārdus sakot klusi pie sevis. Marija iesmējās, izdzirdējusi Teilora teikto. Teilors viņai piebiedrojās nedaudz nokaunējies par teikto. Ceļš bija diezgan garš līdz mājai. Viņi gāja klusējot.
„Negribi izjust vēju?” Teilors pēkšņi ierunājās ar viltīgu smaidu uz sejas.
„Ko?” Marija nesaprata. Teilors apstājās. Marija pagriezusies jautāja: „Kāpēc tu apstājies?” Teilors bija pārvērties par vilku.
„Tu joko, vai ne?” Marija iesmējās. Teilors pagrieza galvu, tā kā to dara mazi kucēni.
„Nemaz netaisi tādu seju..” Marija novilka. Marija ieskatījās viņa acīs un ievēroja tur lielu līdzību ar kucēna acīm. Viņa nopūtās un vienā mirklī bija vilks. Teilors palecās gaisā un iegaudojās: „Au...Au..Aūuu..” Marija iesmējās. Teilors sāka skriet. Marija viņam metās pakaļ. Ātri vien Marija panāca Teiloru, bet paskatījusies uz Teiloru, viņa gandrīz ieskrēja kokā. Pēdējā mirklī izvairījusies no trieciena, meitene skatījās uz priekšu. Viņa priecīga apsteidza Teiloru. Tagad viņš bija tieši aiz Marijas. Pēkšņi viņa ieraudzīja kaut ko virs savas galvas. Tas bija Teilors. Viņš meitenei pārleca pāri. Strauji nobremzējis, Teilors apstējās tieši pie mājas. Marija viņam apstājās blakus un uzmeta indīgu skatienu. Tajā pašā mirklī no mājas iznāca Sema un teica : „Kas te notiek?Kas par...? Kur jūs bijāt?” Divi vilki klusēja, jo nevarēja izdomāt kā īsāk pateikt kur viņi bija.
„Labi, tas šoreiz nav svarīgi... Galvenais, ka esat šeit. Mums atsūtīja īsziņu.. Keita ir reanimācijā...Bet viņi saka, ka pēc nedēļas viņa būs vesela, jo jūs jau ziniet, ka vilkiem ātrāk dzīst..” Sema stāstīja. Marija vienā mirklī pārvērtās atpakaļ par cilvēku un viņai sekoja Teilors. Marija piegāja tuvāk Semai.
„Mēs varam viņu apciemot?” jautāja Marija.
„Pašlaik viņa ir bezsamaņā, bet mēs varam no rīta aiziet pie viņas....” teica Sema. Viņi stāvēja nekustīgi. Katrs bija dziļi iegrimis savās domās. Klusumu iztraucēja Justs : „Jūs tur tā ilgi stāvēsiet?” Neviens nebija pamanījis Justu iznākam no mājas. Visi iegāja atpakaļ mājā un devās uz virtuvi.
„Kur jūs bijāt?” iesaucās Džeims.
„Nomierinies vecīt! Mēs pastaigājāmies... Davaj iedod cigu..” Teilors mēģināja kaut ko izgudrot. Džeims iedeva cigareti un šķiltavas Teiloram. Pēctam piedāvāja arī citiem. Sema un Marija atteicās, bet Justs paņēma cigareti un aizdedzināja to. Viņi visi sēdēja kur nu pagadās. Teilor ar Justu un Džeimsu uz palodzes. Marija atspiedusies pret galdu. Sema uz krēsla pie galda. Virtuvē valdīja nepatīkama gaisotne. Klusums bija tik mulsinošs, ka Marijai likās, ka viņa nosmaks.
„Es vairs to nevaru iztruēt...” Teilors izmeta cigareti pa logu un devās uz durvju pusi.
„Pagaidi.. Kur tu ej?” Marija uzsauca.
„Un kā tu domā..?” Teilors idīgi novilka.
„Tad es eju tev līdzi!” Viņa iesaucās.
„Nē.. Tu paliec te un gaidi!” viņš pavēlēja.
„Nē!MANS DUNCIS..MANA DZĪVE! Gribēšu un iešu!” Marija dusmojās.
„Labi... TAVA dzīve.. TAVS duncis...” Teilors dusmojās un izgāja no mājas. Marija viņam skrēja pakaļ.
„Teilor! Pagaidi!” panākusi Teiloru, viņa iesaucās.
„KO?” apmeties apkārt, viņš norūca.
„Piedod.. Es negribēju..” Marija, nokārusi galvu, nočukstēja. Teilors asi apskāva Mariju.
„Labi.. Nomierinies.. Piedod, ka sabļāvu..” Teilors mierināja meiteni. Marija nemaz nebija pamanījusi, ka raud.
„Vispār man ir jāatvainojas...” meitene klusi teica.
No mājas iznāca Sema. Teilors un Marija asi atrāvās viens no otra.
„Emmm... Drīkstu jautāt, kur jūs dodaties?” jautāja Sema.
„Darīšanās...” Teilors neko nevarēja izdomāt.
„Bļāviens... Man nevajag, lai vēl viens labs draugs būtu smagi cietis un tagad gulētu slimnīcā!” Sema dusmojās.
„Sema nomierinies.. Mēs paši tiksim galā ar savām problēmām.. Vajag kaut ko dabūt atpakaļ no sīkā Edija... Un zini man nav nekādu iebildumu satikt savu papucīti un piedauzīt viņu no augšas līdz lejai..” Teilors par pēdējo teikumu iesmējās.
„Labi.. Bet.. Bet nāciet atpakaļ laicīgi.. Mēs varam palikt te?” jautāja Sema.
„Protams.” Teilors piekrita.
„Labi...Esiet saudzīgi.. pret Ediju..” Sema pasmaidīja.
Sema iegāja atpakaļ mājā, un Teilors bija jau pārvērties par vilku. Marija tikai nobrīnījās un pati pārvērtās par vilku.
„Ko?” Teilors apmulsa no Marija izbrīnītā skatiena.
„Neko..” Marija smējās kā kutināta.
„Labi, tad seko man... Un lūdzu neatpatiec!” Teilors komandēja.
„Labi, ser Teilor.” Marija atkal smējās. Teilors paskatījās uz Mariju ar nicinošu skatienu. Teilors ieskrēja mežā. Marija viņam sekoja. Vēsais vējš sitās Marijas sejā, bet spalva bija tik bieza, ka viņa to gandrīz nemaz nejuta. Drīz viņi nonāca pie klints malas. Viņiem vajadzēja tikt otrā pusē uz otras klints. Teilors pagriezās pret Mariju un teica : „Es pirmais.. Tad tu... Ieskriesies cik vien spēka un pie pašas malas atspersies cik vien spēka, labi?” Marija pamāja ar galvu un pkāpās atpakaļ, lai atbrīvotu ceļu Teiloram. Viņš ieskrējās un, spēcīgi atspēries pret klits malu, uzlidoja augstu gaisā. Teilors stipri atsitās pret zemi.
„Tagad tu!” Teilors uzsauca. Marijai sāka trīcēt kājas. Viņa sāka domāt visādas stulbas lietas. Ja nu es nepārlecu.. Es noslīkšu...
„Marija! Uzticies man!” Teilors kliedza. Marija sāka skriet cik vien spēka. Viņa cieši pievērsa skatienu klints malai. Pašam pēdējam akmentiņam. Tas strauji tuvojās viņas kājām.
„LEC!!” Teilors ieaurojās. Marija viņam paklausīja un ar spēcīgu atsitienu viņas kājas atrāvās no klints. Viņa aizžmiedza acis. Vējš plivināja viņas spalvu. Marija pavēra acis un ieraudzīja, ka viņa strauji tuvojas otrai klintij. Strauji tuvojas Teiloram. Vienā acumirklī viņa uzkrita tieši virsū Teiloram. Teilors nepaspēja noreaģēt.
„A..Au.. Skaties tač kur lec!” Teilors sāpēs ievaidējās.
„P..Piedod..”Marija novilka. Marija gulēja uz Teilora, tāpēc samulsusi novēlās nost. Teilora un Marijas skatiens savienojās un viņi sāka smieties. Abi smējās gluži kā kutināti.
„La...Labi.. Mums .. Jāiet.” Teilors nevarēja apvaldīt smieklus.
„Labi..” Marija, beigusi smieties, novilka. Viņi piecēlās un lēnām iegāja mežā.
„Skrienam?” Marija jautāja.
„Zini, varbūt tev tas nebija sāpīgi, bet tu man pamatīgi uztriecies virsū.” Teilors mazliet sarkastiski noteica. Marija iespurdzās.
„Tāpat nav tālu jāiet, ja viņš tur būs..” Teilors noteica.
Abi gāja cauri biezajam mežam līdz nonāca pie kādas mājas. Tā bija diezgan liela, no koka bluķiem celta. Marija lūkojās apkārt. Pēkšņi no krūmiem izlēca milzīgs vilks un ierūcās.
„Hei! Tas esmu es... Teilors!” Teilors ātri noreaģēja un vilks staruji piebremzēja un ātri pārvērtās par cilvēku.
„Man jau likās, ka jūs esat vieni no Volfeo!” vīrietis nopūtās.
„Tā ir Marija.” Teica Teilors, viņš bija jau pārvērties atpakaļ. Marija sekoja viņa paraugam un pieklājības pēc sasveicinājās : „Sveiki.. Prieks iepazīties!”
„Miss Dideo.. Es esmu Deivids Klunss. Man vēl lielāks prieks.” Viņš paklanījās. Marija satrūkās, ka viņš zināja viņas uzvārdu.
„Kur Edijs?” Teilors jautāja.
„Laikam vēl medī...” Deivids pakasīja galvu.
„Kur?” Teilors jautāja.
„Kaut kur mežā... Varbūt, ka kaut kur pļavā.. Tu taču zini kur tā ir, vai ne?” Deivids teica.
„Zinu.. Ejam!” Teilors paskatījās uz Mariju un paņēma viņas roku. Viņi iegāja dziļāk mežā.
„Davaj.. Skrienam.” Teilors teiva un pārvērtās par vilku. Marija arī pārvērtās un abi sāka skriet. Drīz meža likās šķidrāks. Koku palika ar vien mazāk.
Viņi nonāca lielā pļavā. Marija tikai tagad ieraudzīja, ka ir pilnmēness. Pēkšņi tālumā no meža izleca vilks. Tas bija Edijs. Viņš nesās uz Teilora un Marijas pusi.
„Es.. Es.. Tā negribēju.. Negribēju...” Edijs apstājies elsoja.
„Kas notika?” Teilors nesaprata.
„Es...Ne..” Ediju pārtrauca bars ar vilkiem, kas izlēca no tās pašas vietas no kurienes Edijs.
„SKRIEN PIE DEIVIDA! UN SAKI LAI BĒG!! MĒS VIŅUS AIZKAVĒSIM!!” Teilors kliedza paskatījies uz Mariju.
„NĒ! ES BEZ TEVIS NEKUR NEIEŠU!” Marija protestēja.
„SKRIEN!” Teilors auroja. Marija šoreiz viņu paklausīja un sāka auļot atpakaļ uz mājiņu. Viņa palūkojās atpakaļ. Pļavā tagad bija milzīgs karalauks. Labie pret sliktajiem. Četri Volfeo pret Teiloru un Ediju. Marijai noritēja asara. Drīz viņa nonāca pie mājiņas. Viņa ielēkšoja iekšā.
„DEIVID!!” Marija iebļāvās.
„Esmu virtuvē..” viņš atsaucās.
„ĀTRI... PROM.. JĀBĒG.. PROM!!” Marija, ieskrējusi virtuvē, nevarēja paelpot. Uz Mariju lūkojās desmit acis. Pieci izbrīnīti acu pāri.
