Uzreiz varu teikt - tie, kas te gaida komiksus, melnos rāmjus vai vēl ko standartveidīgu - varat sevi neapgrūtināt un iet tālāk.
Šī ir vieta manām un Tavām pārdomām...
Uzreiz varu teikt - tie, kas te gaida komiksus, melnos rāmjus vai vēl ko standartveidīgu - varat sevi neapgrūtināt un iet tālāk.
Šī ir vieta manām un Tavām pārdomām...
Un, esiet sveikti mani mīļie draugi un līdzcilvēki!
Te nu es esmu - sen nerakstījis, sen nedevis ziņu... Bet pazudis nekur neesmu. Lai arī kopš oktobra esmu manāmi pieklusis, dzīve virzās uz priekšu straujos tempos. Te man paliek pavisam maz laika uzturēties. Bet nu, pie lietas... Pēdējie mēneši bijuši saspringti daudzo darbu dēļ - tos esmu uzņēmies tik daudz, ka to gūzmā slīkstu nost. Taču man katru dienu apkārt ir tik daudz lielisku cilvēku, kas nezaudē smaidu arī par spīti grūtajai dzīvei - kā lai tādiem blakus esot nokar galvu? Nekādīgi... Tāpēc arī es turos, ķepurojos un smaidu par to, ka kaut kā nebūt, bet izdodas.
Ko esmu sastrādājis pēdējā laikā? Kļuvis par vadītāju kādā NVO, tēlojis Zobgrauzi bērnu ludziņā, fiškojis un fīčojis dažnedažādus pasākumus un citas lietas, vadījis dzejas pasākumus, licis daudziem smaidīt un priecāties, kā arī dažiem bēdāties un dusmoties. Un kļuvis vel par gadu vecāks. Bet tas viss pieder pie lietas.
Atkal esmu aizmaldījies galīgi prom no domas... Tātad - velos pateikt lielu paldies visiem, kas mani ikdienā atbalsta gan tieši, gan netieši - ar mīļu zobgalību, mīļu vārdu un sniedz palīdzīgu roku. Arī tiem, kas ar konstruktīvu kritiku veicina attīstību. Esmu ievērojis tik daudz skaistu un vienkāršu lietu, kā arī vienkāršajās lietās atradis tik daudz skaista...
Dzimšanas dienas apsveikumi no darba biedriem, no kuriem viens īpaši iekrita sirsniņā. Mīļa kartiņa, šokolāde, tēja un aromātiska kafija -Merild - mana mīļākā kafija... Ja godīgi un līdz kaulam, tad neatceros, kad Merildu pēdejo reiz pats esmu pircis, jo vienmēr veikalā esmu apstājies pie kafijas ar domu: "Tagad nē, man citas lietas ir vajadzīgas vairāk. Merild - tā jau ir ekstra.". Bet tagad - dzimšanas dienā (patiesībā pirmajā darbadienā pēc tās), kolēģi, kam naudiņas makos ir mazāk nekā man, naudu nežēlojot, bija sagādājuši man šo neaprakstāmi jauko pārsteigumu. Tobrīd es viņos saskatīju ko savā ziņā līdzīgu ģimenei un tuvākajiem draugiem - viņu dāvaniņa nāca no visas sirds. Tīri, nesavtīgi, no visas sirds... Tā nebija "es tagad viņam uzdāvināšu to, lai viņs man uzdāvinātu ko vēl labāku" dāvana. Tas bija pa īstam.
Ko es ar to visu vēlējos pateikt? Paskatieties apkārt uz cilvēkiem, kas Jums ikdienā ir blakus. Uz tiem, kas strādā smagu darbu, bet nepagurst smaidīt un sniegt smaidu citiem. Paskatieties un novērtējiet. Viņi arī ir Jūsu otrā ģimene.
Paskatieties apkārt un paskatieties vēl vērīgāk uz šķietami mazajām lietām - tajās slēpjas tik daudz labā un skaistā, ka pat apjaust nevaram. Paldies mani mīļie, ka man esat un paldies par to, ka katru dienu padarāt man tik īpašu!
Un vēlreiz - mazajās lietās ir milzu skaistums - kā sniegpulkstenītes, kas kautrīgi pabāž galvu no sniega apakšas, klusi nočukstot: "es atnesu Tev pavasari..."...