Reiz sensenos laikos kādā zemes nostūrī sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības. Kad Garlaicība bija jau trešo reizi nožāvājusies, Neprāts ierosināja: “Bet varbūt spēlējam paslēpes?”
Intriga pacēla vienu uzaci: “Paslēpes? Bet kas tā par spēli?”
Neprāts paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram viņš pats, būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem pa to laiku jāpaslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākošais spēles vadītājs.
Entuziasms uzreiz paķēra aiz rokas Eiforiju un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. Prieks tā lēkāja, ka pārliecināja pat Šaubas. Vienīgi Apātijai gan nekas nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. Patiesība nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atradīs. Lepnums paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un, ka viņu vispār nekas cits, kā tikai viņš pats, neuztrauc. Gļēvulība ne īpaši gribēja riskēt.
“Viens, divi, trīs…” – sāka skaitīt Neprāts.
Pirmais noslēpās Slinkums, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. Ticība pacēlās mākoņos, bet Skaudība noslēpās Triumfa ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. Cēlums ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem. Kristāldzidrs strauts – Skaistumam. Koka dobums – Bailēm. Tauriņa spārns kā patvērums Saldkaislei. Vēja pūsma – tieši piemērota Brīvībai, un tā viņa arī nomaskējās par saules stariņu. Egoisms atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietu. Meli paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē). Bet Kaisle un Vēlme nolīda dziļi vulkāna krāterī. Aizmāršība – pati neatceras, kur noslēpās.
Kad Neprāts jau saskaitīja līdz 999,999, Mīlestība vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas. Un te viņa pamanīja burvīgu rozā rožu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
“Miljons” – noskaitīja Neprāts un devās meklēt pārējos.
Pirmo, protams, viņš atrada Slinkumu, pēc tam izdzirdēja, kā Ticība strīdās ar Dievu, bet par Kaisli un Vēlmi uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. Neprāts pamanīja Skaudību un saprata, kur slēpjas Triumfs. Egoismu pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējies, izrādījās bišu strops, un bites izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālāk meklējumos, Neprāts pienāca pie strauta padzerties un pamanīja Skaistumu, bet Šaubas sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties. Un tā visi tika atrasti: Talants – svaigā un kupli zaļojošā zālē, Skumjas – tumšā alā, Meli – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad okeāna dzelmē).
Tikai Mīlestību nevarēja atrast. Neprāts to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rožu ziedu krūmā. Bet, līdzko Neprāts pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja Mīlestībai acis. Neprāts apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu, un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Mīlestība kļuva akla un Neprāts vienmēr ved viņu pie rokas…
