Mīla sāpēs...11

            Mīla sāpēs...

Imants Soldevurā. Viņa vārds man skan galvā visu dienu. Par to es domāju katru minūti kopš tiem notikumiem.

Viss sākās vienkārši. Mēs ienīdām viens otru. Bet, tad nāca balle un viss mainījās. Ballē bija ap 300 cilvēku. Puse no tām meitenes - aristokrātiskās baumu palaidējas. Mēs, mūsu bariņi, mans un Imanta, stāvēja viens otram blakus. Visi bija sadalījušies grupiņās. Bet, sākums tam visam laikam ir šeit. Es runājos ar Annu. Viņa skaitās Imanta māsa.

-          Ko tur vēl piebilst? Ir skaidri redzams, ka tu Imantam patīc.

-          Nemaz ar ne, es pat neesmu viņa gaumē.

-          Un kādas tad ir? Padauzas?

-          Arī, bet es teiktu, ka ar garām kājām, brūniem matiem un spilgti izteikt acu krāsu, un vēl šādiem tādiem jaukumiem.

To noklausījās meitenes no blakus bariņa. Acumirklī pa zāli paklīda baumas. Bet, tas ir kā spēlējot klusos telefonus – nekad nezin, kas iznāks galā. Beigās radās divas, ļoti bīstamas baumu versijas. Viena – Imants ir pārgulējis ar visām, nu, gandrīz visām meitenēm šajā zālē. Par otru es uzzināju no Kleas. Viņa bija no ārzemēm un nemīlēja baumot, tāpēc vienmēr teica taisnību. Viņa pienāca man klāt, tieši starp manu un Imanta bariņu, lai pateiktu: „Tu zināji, ka Imants tagad ir tavs jaunais Pirmās Dejas Partneris?” (Tur ir tradīcija, kuru var izteikt vārdos – ja tu ar kādu dejo pirmajā dejā, tad viņš ir tavs mīļākais, un laulātais uz mūžu). Es biju šokā. Arī Imants tādā bija. Mēs saskatījāmies. Jāatzīmē, ka mūsu acīs valdīja pretīgums un vēl šādu tādu ne visai jauku, neizteiktu vārdu salikums. Tajā laikā es viņu uzskatīju par izlaistu, nejauku puišeli, kas vienmēr dabū visu, ko grib, bet viņš mani par lauku skuķi, kura neko nesajēdz no pieklājības. Iepriecināti mēs nebijām. Ap to laiku, kad uzzinājām šo, Ēriks uzzināja pirmo baumu variantu, un to, ka Imants esot pārgulējis, un izskanēja pat vārds izvarojis, viņa draudzeni, bet Elīza atkal (viņa draudzene) izskaitļoja, ka baumas palaidusi apkārt noteikti esmu es. Ēriks piegāja ļoti galanti Imantam klāt, piesita pie pleca, un pēc tam, kad Imants pagriezās, lai aprunātos, iekrāmēja pa aci ar kreiso āķi. Imants bija spēcīgs, un Ēriks arī, bet, ja man būtu jāliek, tad es sacītu, ka vinnējis būtu Ēriks. Uz manu pusi nāca Elīza– šantāžiste solīja, ka pateiks, kurš visu uzsāka. Tad Imants pa visu zāli izkliedza, ka mīl mani un ka nu, kad viss atklāts, viņam nav vairs ilgāk jātur šis noslēpums. Viņš pieskrēja pie manis. Man bija asins sarkana kruzuļota kleita ar korseti, kurai pāri no visplānākā auduma, kuru jebkad biju redzējusi bija pārvilkta tāda kā aizsargkārtiņa. Iedomājaties lavu, kas virspusē jau ir sacietējusi melna, bet pa šķirbām vēl kvēlo sarkana un ugunīga. Tāda bija mana kleita. Un nu viņš man norāva nost melno kārtiņu, un, pieliecis mani, gluži kā dejojot tango, noskulpstīja. Biju gatava viņam sist, bet tad pamanīju brīdinošo noti un sadzirdēju čukstu

-          Piepalīdzi. Es tevi glābju.

Es viņam arī piepalīdzēju. Mēs abi ko samuldējām un tad, aizbildinoties ar divvientulību, skrējām uz četrus kilometrus attālo kapsētu. Kad bijām tur, starp mums norisinājās dialogs. Sarunu uzsāka viņš.

-          Nu vari ko teikt.

-          Īsti nezinu, ko lai daru - situ vai skulpstu...

-          Mani nu neiepriecina ne viens, ne otrs no variantiem.

-          Labi, ka tā. Tur mūsu domas saskan. Starp citu, paldies!

-          Nepierodi. Vienmēr neglābšu.

Iestājās ilgstošs klusums. Mēs abi sēdējām mēnesnīcā uz slapjiem kapakmeņiem. Es trīcēju. Zināju, ka meklējam kādu iemeslu sakarīgas sarunas aizsākšanai. Imants to atrada.

-          Tev ir auksti.

-          Oho! Donžuāns beidzot to pamanīja! – mana balss pieņēma sarkastisku toni.

-          Piedod, bet visi jau nav tik acīgi kā tu! Un kas tev vispār vainas? Es te mēģinu uzsākt normālu sarunu, bet tu atkal jau pasūti divas mājas tālāk.

-          Kas man vainas? Man tikko publiski paziņoja, ka mans puisis esi TU! Tas man vainas! Un zini, ko? Mēs sēžam kapsētā! Man ir saplēsta kleita, un sabojātas kurpes un izbojāta frizūra, nemaz nerunājot par atlikušo mūžu!

-          NU mani jau arī šis stāvoklis neiepriecina!

-          Labi, paklau, mēs nedrīkstam strīdēties... – mana balss atgriezās pie toņa, ko es sauktu „Esmu pārgurusi un man tas ir līdz kaklam.” Imantu tas atvēsināja.

-          Tev taisnība. Ak, Dievs, nekad nedomāju, ka teikšu šos vārdus! Mēs nevaram strīdēties. Ne tagad. Tātad... Tu esi mana meitene.

-          Jā...

-          Tas nozīmē, ka mums rīt jāpavada visa diena kopā...

-          Un vēl arī šī nakts...

-          Kā tu to domā?

-          Tev iekrāva tavs labākais draugs, mani nu jau noteikti gaida linča tiesa no meiteņu puses. Manuprāt, tas ir skaidrs, ka nevaram atgriezties. Vēlreiz – paldies!

-          Neatvainojies! Tas bija izdevīgi mums abiem... Elīzai par to droši vien ir prieks. Viņai patīk, ka citi jūtas drausmīgi.

-          Jā. Un ar rītdienu nekas noteikti nebeigsies.

-          Droši.

Mēs atkal kādu brīdi sēžam pilnīgā klusumā. Atkal sarunu uzsāka Imants.

-          Vari man prasīt visu, ko vēlies. Tagad mēs esam, nu mums jāizliekas par pāri.

-          Labi. Zini man arī tas nepatīk. Ļauj padomāt. Tu bieži te nāc? – manā balsī bija jaušama sarkastiska nots.

-          Patiesībā jā. Piedod. Ātrumā neiedomājos nevienu citu vietu, kurā būtu droši.

-          Protams, kas gan var būt drošāks par pamestiem kapiem pilnmēnes naktī?- vēl aizvien biju dzēlīga. – Labi, tagad tava kārta.

-          Tīna, vai es tev patīku?

-          Tu zini atbildi.

-          Bet pasaki tu.

-          Tas ir kompromitējoši.

-          Nav.

-          Labi. Nē, tu man nepatīc.

-          Pat ne mazdrusciņ?

-          Nē.

-          Tad no visām meitenēm esmu ieguvis savā īpašumā to, kurai nepatīku. Kura, mani ienīst.

-          Un kā ar tevi?

-          Tu neesi mans tips.

-          Tu neatbildēji.

-          Atbildēju.

-          Nē, neatbildēji.

-          Tad, nē. Es nejūtu ne drusciņas prieka, ka nu mums būs jātēlo, iemīlējušos pārīti.

-          ES arī.

Viņš klusēja. Un es arī klusēju. Pirmā diena bija šausmīga. Mums bija problēmas ar stāstiem un tā tālāk. Pirmais gads gandrīz mūs nobeidza. Otrajā gadā es viņā iemīlējos. Un viņš manī. Tas notika samērā dīvaini. Mēs bijām jau pāris deviņus mēnešus, un tad, tad mēs sarīkojām scēnu un izšķīrāmies. Ka izrādījās – mums visi bija pa spēkam. Man apkārt lipa visi puiši, viņam meitenes. Pat Anna viņā iemīlējās – tas gandrīz izpostīja mūsu (manu un Annas) draudzību. Atskārsme, ka visi pārējie ir viegls mērķis un vēl nebeidzamās tēvocīša un Annas mammas runas par to, ka esam tik saderīgs pāris, mūs satuvināja. Pirmā gada nejauko ķircināšanu, ienīdu to, ka viņš par mani zobojās zēnu klātbūtne, un saukšanu visādos apkaunojošos mīļvārdiņos – to ienīda viņš - nomainīja patiess maigums. Imants man regulāri turēja apkārt roku. Tās bija spēcīgas un tomēr maigas kā zīds. Itin kā sargājošas, bet tieši tik vaļīgas, lai varētu aiziet, kad vēlos. Viņā viss bija burvīgs. Zīdainie mati, sastingusī seja, kas tā kaitināja, un pat mazā liesmiņa acīs, kad viņš runāja ar mani. Viņš bija apburošs. ES neteikšu, ka gāja viegli. Daudzas reizes man prasīja, kāpēc man ap delmiem ir zili riņķi. Pie tā biju vainīga es. Kad nespēju strīdos savaldīties – situ. Viņš notvēra manas delnas un saspieda tieši tik cieši, cik nepieciešams, lai es viņam nevarētu trāpīt. Bet, bija arī patīkami mirkļi. Viņš pa nakti gulēja pie manis – vienā gultā. Mums katram, protams, bija savs spilvens un sava sega, bet viņš gulēja pie manis. Lai sargātu. Nezinu kā, bet Imants bija uzzinājis par maniem murgiem, par to, ka man bail vienai gulēt, un par to, ka murgi izpaužas. Ja es slīkstu sapnī, tad pamostoties ir tieši tā pati sajūta, un pat vēl sliktāka, jo tad saikne ar ķermeni palielinās. Viņš vienmēr bija blakus, lai man būtu kāds ar ko parunāt, kāds ko apskaut... Viss šķita kā pasakā. Mēs viens par otru zinājām visu. Gan slepenās vietas – viņas kapsēta, man - baznīcas tornis. Tikai tornis - nekas vairāk nebija palicis. Zinājām, kas jāsaka, un kad jāieklausās, zinājām, kad jāatļauj pabūt vienam, mēs zinājām viens par otru visu. Un tad viņš uzzināja, ka viņa draugi mani Smiltenē ir redzējuši ar citu puisi. Un es uzzināju, ka viņam ir mīlas dēka. Nākošreiz satiekoties mēs sarunājām šķirties. Iet uz savu pusi un palikt katrs pa savam. Atceros viņš toreiz kliedz uz manis par palaistuvi, un kad es viņam to esmu domājusi pateikt, bet es, es atkliedzu, ka pats jau arī nav labāks. Mēs nodejojām ballē pirmo deju līdz pusei. Tad es neizturēju spriedzi – noskulpstiju viņu un metos laukā pa zāles durvīm. Viņš man neskrēja pakaļ. No rīta es jau biju aizbraukusi. Mēnesis pagāja. Ne zvana no viņa. Tas nebija sāpīgi, drīzāk tā it kā viņam būtu sabojājusies mašīna un viņš nevarētu aizbraukt pie mana tēvoča (tuvākā ēka, kurā ir zona un telefons), bet tad mani piespieda braukt uz nākamo balli. Kad aizbraucu man pastāstīja, ka viņam vēl aizvien nav draudzenes. Un man nebija puiša. Mēnesis, bet neviens nebija mums labs. Pirmajā dejā viņš uzlūdza mani. Mēs to dejojām tik aizrautīgi kā vēl nekad. Biju gatava visu sākt no sākuma un darīt vēl sazin ko. Bet tad nāca atskārsme, ka mēs tā nevaram. Viņš redzēja manās acīs asaras, un es manīju skumjas viņa sejā. To bija sarežģīti pārvērst, bet satracinājuma brīžos maska krita un varēja redzēt viņu patiesi. Un šis brīdis tāds bija. Nemanot mēs nonācām turpat, kurp bijām devušies, tieši šajā pašā balē, pirms diviem gadiem. Mēs nonācām kapsētā. Man atkal bija sarkanā kleita, tikai šoreiz to nesedza melnā kārtiņa, šoreiz tā bija krāsota un izmainīta. Tā bija ar šaurajiem svārkiem, ar šķēlumu, bez korsetes, bet tik un tā, tā pati kleita.

-          Kāpēc mēs izšķīrāmies, ja mana roka, sirds un pirmā deja vēl aizvien pieder tev? – rūgti sacīju.

-          Jo sapratām, ka nekas nesanāks. – viņš tāpat atbildēja.

-          Neviens.

-          Ko?

-          Neesmu atradusi nevienu pietiekami labu, neesmu atradusi nevienu tādu kā tevi...

-          Es arī visu šo laiku dzenos pēc tevis. Visu laiku meklēju kādu, kas būtu kā tu, bet tāda ir tikai viena meitene uz pasaules, un viņu nevar aizstāt.

-          Kādēļ tas ir tik grūti? – izdvesu vāru nopūtu

-          Nezinu. Man nav ne jausmas.

-          Zini... es gan zinu...

-          Lūdzu, nesaki. Mēs vienojāmies. Tad nav atpakaļceļa.

-          Tāpat jau vairs nav. Un tu to lieliski apjaut.

-           Jā, bet...

-          Nekādu bet. Es tevi mīlu.

Un mēs vienojāmies karstasinīgā skulpstā. Tas sākās maigi, it kā vakara vēsma pieskartos lūpām un tad pārauga nevaldāmā liesmā. Vārdi bija izteikti, un mēs labi to zinājām. Līdz šim viņš bija mani skulpstījis vien divas reizes. Šī bija trešā. Līdz šim, mēs nebijām atklāti teikuši šos maģiskos vārdus. Vienu reizi, panikā viņš kliedza un sauca, ka mīl mani. Tas bija kādā naktī, kad murgos cīnījos ar elpas trūkumu. Viņš bija tur. Tā bija pirmā nakts, ko pavadījām vienā istabā. Pirmā reize, kad redzēja, kā es gandrīz nosmoku. Vēlāk viņš neko neteica. Un es arī. Nu vārdi bija izteikti.

-          Apstājies!- viņš piedūra pirkstu pie manām lūpām.

-          Man... es.. – biju aizelsusies no nesenajiem kaisles uzplūdiem.

-          Tīna, mēs izšķīrāmies, jo labi zinām, ka nespēsim koncentrēties viens otram. Tu labi zini, ka pilsētā krāpsi mani ar citu, un es ideāli zinu, ka tas notiks šeit ar mani arī. Atceries? Mēs negribējām viens otru sāpināt...

-          Brauc man līdz! Brauc dzīvot pie manis!

-          Tīna, tu labi saproti, ka es to nevaru, un es labi zinu, ka tu arī nevarētu izdzīvot te. Ja es tevi mīlu, tad man tevi ir jāatlaiž. Un tev tas pats jādara ar mani. Es zinu, ka tu saproti.

Es tur stāvēju, viņā vērdamies. Es to zināju un sapratu kā ar sirdi, tā prātu, bet rokas vēl aizvien turēja viņu cieši pie sevis piespiedušos. Nākamajā rītā es aizbraucu prom. Šoreiz tas bija sāpīgāk. Nezinu kādēļ, bet bija sāpīgi. Arī tagad ir. Neesam tikušies jau mēnesi, varbūt pat divus, bet jau zinu, ka nespēju bez viņa dzīvot. Palaikam piezvana tēvocītis un izstāsta, ka Imants licis mani sveicināt, un, ka sakot vēlamies mani redzēt. Es zinu, ka viņš melo. Imants izvairās no manis. Viņš, tāpat kā es, pārāk labi apzinās, ka ja vēl reizi tiksimies, tad vairs šķirties nevarēsim. Tas ir pat nedaudz ironiski, ka brīdī, kad mūs neinteresē neviens cits mēs nespējam pat paskatīties uz to, kurš mūs interesē, bet tad, kad visi ir gatavi krist tev kaklā un tu saejies ar visiem pēc kārtas, es runāju par kopīgām pastaigām – nepārprotiet, tas, kuru tu mīli ir tev blakus... Un tad skan solījums. Uz neredzēšanos mana vienīgā un patiesā mīla! Un es zinu, ka tā bija ir un būs labāk visiem, tikai ne man, jo es viņu nespēšu aizmirst, un viņš manu vārdu arī atcerēsies vienmēr. Mīla sāp. Sāp vairāk, kā jebkas cits. Šīs sāpes nesadzīs... Bet es zinu, ka tas bija pareizi – es nevēlos viņu krāpt... Nevēlos, lai viņš ciešs no manis. Nevēlos, lai sāp kas vairāk par mīlu. Un tomēr - tā ir. Sāp mīla. Sāp mana dvēsele. Un sāp pasaule, kas ir ap mani...

Paldies vēlreiz, ka izlasīji! Piedod, ja bija drukas kļūdas!