Čau visapkārt! :-)
pirms pāris gadiem sāku rakstīt šo darbiņu, bet iedvesmas zuduma dēļ tā arī nepabeidzu. nesen uzdūros, saņēmos un daudz maz sasēju visu kopā.
droši izsakat savu viedokli,
ceru, ka būs interesanti lasīt. :-)
***
kad viņa atvēra acis,
istaba bija pilna ar smiekliem, mūziku un dīvainu smaržu.
viņa piecēlās sēdus, paskatījās apkārt, istaba aizvien vēl griezās riņķos un mainīja savus apveidus.
kad griesti un sienas bija nostājušies savās vietās, viņa mēģināja saskatīt zemi.
tā aizvien viegli viļņojās, bet nebija tik traki lai nepieceltos kājās.
viņa atbalstoties pie sienām šļūcot sasniedza notikumu centru.
bariņš ar viņas draugiem sēdēja virtuvē, uz grīdas, aplītī.
visi smējās, priecājās.
viņa to visu ignorēja, līdz momentam, kad pamanīja kāsīti, kas tika padots no rokas rokā, pa apli. momentāli nostrādāja iekšējais reflekss un viņa jau bija apsēdusies bariņā un pieteicās par nākamo dūmu ķērāju. visi aizvien smējās, un viņa tika ievilkta jautrības virpulī. no jauna.
pagāja diena, divas, bet šis bariņš aizvien uzturējās vienkopus, kāds piecēlās tikai, lai aizietu līdz tuvākajam veikalam pēc alkohola, līdz tuvākajam stūrim pēc marihuānas, līdz tuvākajai šķērsielai pēc hašiša, līdz tuvākajai nekurienei pēc heroīna.
bet es sēdēju un vēroju to meiteni. viņa pa šīm dienām bija ieguvusi ļoti bālganu nokrāsu, zem acīm kā ar marķieri uzvilkti bija parādījušies melni loki, mati netīri un izpūruši.
un es baidījos. es nezinu kāpēc, bet es baidījos.
viņa stutējās pret sienām, nesa apkārt savus kaulus, lai atkal saņemtu kārtējo devu no dienas piedāvājuma, bet viņa tam bija par vāju.
narkotikas neatkarīgi no to viegluma vai smaguma nebija viņas lieta, to varēja redzēt pat no mana skatpunkta.
kad viņa bija nonākusi līdz virtuvei, es piecēlos kājās un piegāju viņai klāt.
"tev pietiek" es sacīju klusi, bet pietiekami skaļi, lai viņa mani sadzirdētu.
viņa klusēja, un trīcēdama mēģināja paiet uz priekšu, pasaules ignorance izslīdēja cauri viņas apveidam. es satvēru viņu aiz rokas, man bija vienalga.
"ja tu tā turpināsi, tu nomirsi" es runāju jau dusmīgāk, bet aizvien tikpat klusā tonī, vienlaikus neapzināti spiežot viņas roku stiprāk.
viņa beidzot pacēla galvu, ar otru roku noņēma matu šķipsnas no acīm un cieši ieskatījās manējās. viņas acis bija lielas un brūnas, bet acu baltumi bija sarkani, asinsvadi acīs izskatījās tā, it kā tie būtu pārdzīvojuši atomsprādzienu, desmit televizora seansus, konjunktivītu un smilšu vētru.
tajā momentā es atlaidu viņas roku, es padevos.
bet viņa stāvēja, viņa vairs nemēģināja aiziet prom no manis.
"tu nebiji labāka" viņa knapi varēja izrunāt šos vārdus, viņas balss trīcēja un dzisa. man izskatījās, ka viņa kuru katru brīdi sabruks.
"es nebiju, bet es mainījos" es aizvien čukstēju "bet tu mani nepazīsti, tu nevari zināt" pēdējos vārdus pateicu daudz dusmīgāk nekā vēlējos, bet pēkšņi biju pārņemta ar atmiņām. dusmas. pa visu apziņu.
"tad liec man mieru" viņa izklepoja šos pēdējos vārdus caur vieglu smieklu, pagrieza muguru pret mani un lēnām vilkās pie sava draugu bariņa.
mana pasaule sastāvēja no padošanās. es aizgāju atpakaļ uz savu vietu, no kurienes visus biju klusām vērojusi visas šīs dienas.
es paskatījos uz to meiteni, viņa jau bija nokļuvusi notikumu epicentrā, kā vienmēr.
bet kaut kas bija savādāk, es vairs nejutu ierasto gaisotni. es vispār vairs nejutu neko šajā telpā, gaiss likās sastindzis, nekustīgs un pilns ar neredzamu vati.
kāds puisis izņēma no biksēm jostu, aplika to sev ap roku un cieši savilka. otrs viņam padeva šļirci ar brūni dzeltenīgu šķīdumu. puisis iesmējās un to paņēmis, vairākas reizes sasprindzināja roku un tad ielaida sev vēnā šķīdumu. vienu mirkli viņš stāvēja ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, bet nākamajā jau atslāba pret sienu un lēnām noslīdēja lejā. viņš pievēra acis, acu plaksti trīsēja, sejā bija parādījies dīvains smaids. ak, heroīn, Tu tik ātri padari muļķus laimīgus.
es dziļi ievilku elpu un savilku rokas dūrēs, lai pazustu vēlme celties kājās vēlreiz.
turpināju vērot. es biju tik dusmīga, ka likās - tapetes man apkārt maina krāsu no bāli bēžīgas uz asins sarkanu. es mēģināju sevi savaldīt, es vairs nebiju uzšķērdēja, manai pasaulei bija jāsastāv no padošanās sāpēm.
tā meitene kuru es iepriekš mēģināju atturēt bija pieslējusies stāvus, aizvilkusies līdz puisim, paņēma no viņa atslābušās rokas šļirci, piepildīja to no jauna.
es sakodu zobus.
viņa bija iepildījusi pilnu šļirci. es aizvēru acis, saspiedu plakstus cieši kopā un izlēmu, ka es vairs nemēģināšu viņu atturēt, viņa pati zina labāk, kas viņai nepieciešams. p a d o š a n ā s.
kad es atvēru acis no jauna, aina bija izmainījusies - neviens vairs nesmaidīja, visi bija apkārt meitenei, cita meitene raustīja viņu aiz rokām un skaļi kliedza viņas vārdu. viņai bija vārds.
es to visu redzēju kā caur miglu, kliedzieni līdz manām ausīm atnāca kā klusa dunoņa.
meitene nemodās. un tā bija pēdējā reize kad es redzēju lielās, brūnās acis atvērtas.
pēc pāris dienām man zvanīja. Danuta.
"klau, gribēju Tev pateikt, ka rīt divos pēcpusdienā ir Marijas bēres. būtu labi ja Tu ierastos." viņa runāja ātri, man vajadzēja stipri koncentrēties, lai es saprastu ko pie velna viņa tur murmina klausulē.
"kas ir Marija?" es atbildēju ar neziņas pilnu balsi, kaut gan es biju simtprocentīgi pārliecināta, ka runa gāja par to meiteni, kuras esība liecināja par tieksmi uz pašiznīcināšanos.
viņa ievilka dziļu elpu, lai turpinātu bērt vārdus kā pupas, to es sadzirdēju pat klausulē.
"tā tur meitene, kas stabiniekos pārdozēja. tumšiem matiem, brūnām acīm, nu tā kašķīgā." atkal vārdi veidoja virpuļus manās ausīs, bet es neapjuku, jo tāpat zināju par ko viņa runā, tas bija skaidrs jau no paša sākuma.
"es nezinu, es viņu nepazinu, nebūšu" es atteicu vispieklājīgākajā tonī kāds man bija un ar smagu nopūtu noliku klausuli.
nākamās dienas pievakarē, saņemot visu savu morālo spēku uzvilku jaku, paņēmu jaunu cigarešu paciņu un devos uz stabiniekiem. tas murgs bija jāpārtrauc, vai vismaz nedaudz jāizšķīdina. pa ceļam sazvanīju Mārci lai nāk līdz, jo man bija sajūta, ka viena pati nespēšu tikt ar to visu galā. varbūt tā arī bija.
pie ārdurvīm es apstājos un gaidīju kad arī Mārcis atnāks. izvilku cigareti un sāku pīpēt. lēnāk kā parasti. sareiba galva, bet ne no cigaretes.
Mārcis nenāca, viņš pat nezvanīja. Kad es beidzot viņu sazvanīju no viņa balss varēja saprast, ka viņa organismā ir vismaz pāris pudeles grādīgā. es nopūtos, noliku klausuli un nolēmu iet iekšā viena pati.
es uzvedos klusi, lēnām piegāju pie durvīm, un atvēru tās. līdz ar durvju atvēršanu mani ieskāva kārtējais eiforijas un sviedru smaržu mākonis. es apņēmīgi gāju tam cauri, ar visu sāpošo galvu.
iegāju virtuvē, kur kā vienmēr sēdēja bariņš ar cilvēkiem.
tikai virtuve bija izmainījusies, te trūka lielākā daļa no mēbelēm, kas te bija iepriekš.
tapetes no sienām bija nokasītas un vietām bija palikuši pleķi ar puķaino rakstu, kas pateica priekšā, kādas tapetes uz šīm sienām bija agrāk. neliela daļiņa, ko noglabāt atmiņās.
aizkari, kas iepriekš karājās pie loga bija norauti un nomesti zemē, aizkaru stanga vēl knapi turējās pie sienas, bet vienam tās galam jau bija norauts stiprinājums.
uz grīdas, tepiķī, bija izdeguši caurumi un vietām kur tepiķis bija salīdzinoši vesels, tos mazos posmiņus klāja vēmekļu gabaliņi.
man palika nelabi, ar roku aizspiedu degunu, lai tajā neiekļūtu šī šķebinošā smaka.
es gāju uz priekšu, apskatīt pārējo māju, jo vēl nebiju gatava uzbrukumam. lai pilnās burās uzbruktu, bija nepieciešams kas vairāk par nekārtīgu istabu.
iegāju guļamistabā, un tūlīt arī izgāju ārā, jo šajā istabiņā bija izveidota miniatūra nūdistu pludmale. precīzāk - uz grīdas gulēja trīs kaili cilvēki un visa grīda ap viņiem bija slapja un lipīga, orģijas vai savas apziņas augstākā pakāpe? to nezin neviens. gāju tālāk, līdz nonācu istabā, kuru kādreiz saucu par savējo. atvēru durvis un man uz sejas izauga tikko manāms smaids. istaba bija sterili tīra, izskatījās, ka neviens nebija šeit bijis, kopš es mainīju savu statusu šajā mājā. manas drēbes aizvien bija skapī, visas mēbeles bija vietā.
tapetes aizvien bija pielīmētas pie sienas. mana mute savilkās apmierinājumā. ja bija kaut kas par ko es varēju priecāties šajā situācijā, tad šī bija vienīgā lieta - respekts. viņi aizvien to bija saglabājuši pret manu privāto telpu. es vēl kādu brīdi stāvēju, tad pagriezos un izgāju ārā no istabas. vēl bija tikai divas telpas, kuras vēlējos pārbaudīt - tualete un vannasistaba.
pirmo es pārbaudīt nevarēju, jo tualetes durvis bija aizbarikādētas, jeb vienkāršāk sakot - aizsistas ar dēļiem. tālāk virzījos uz vannasistabu, zābaki uz grīdas atstāja čīkstošus nospiedumus. viegli pavēru durvis.
un kliedzu, kliedzu savā prātā, apspiežot skaņas kas gribēja izlausties no mutes.
skrēju atpakaļ uz virtuvi, satvēru Danutu aiz rokas un uzrāvu kājās. viņa pretojās, bet es biju nenormāli dusmīga, tāpēc ignorēju viņas reakciju. es viņu ievilku gaitenī no kura varēja aiziet uz vannasistabu.
"pie velna Danuta, Tu saproti ko Tu dari?" es ar niknuma pilnu balsi runāju tieši viņai ausī, lai būtu pārliecināta par to, ka neviens neatnāktu un nesadzirdētu ko es runāju. izlauzu viņas roku nedabiskā pozā, lai viņa jūt manas dusmas plūstam cauri viņas pārbiedētajam, trīcošajam ķermenim.
viņa neatbildēja, tāpēc es vēl ciešāk saspiedu viņas roku un vilku viņu uz vannasistabas pusi.
Danuta sāka spārdīties, es sajutu, ka viņa saprot, ko es esmu ieraudzījusi.
es ar kāju paspēru vaļā vannasistabas durvis, kuras biju atstājusi pusvirus.
no vannasistabas nāca pretīgs aromāts, kurā bija sajaukušās dažādas smakas.
kad bijām jau durvju ailā, viņa sakumpa, izdvesa apslēptu šņukstu un padevīgāk vilkās līdzi manam dusmu viesulim.
es ieslēdzu gaismu un mēģināju apturēt pretīguma un baiļu vilni, kas atkal nāca uz augšu.
un tad es saņēmos un paskatījos tieši virsū tam, ko iepriekš biju aplūkojusi tikai sekundes simtdaļu.
vannasistabas stūrī sakņupusi gulēja Marija. jeb pareizāk sakot, tur viņa bija nolikta.
viņa bija balta, kā pulveris ko viņa varētu būt gribējusi šņaukt. viņas mute bija pavērta, uz mutes sakaltušas siekalas. acis bija aizvērtas un iekritušas.
es lēnām viņu vēroju, mēģināju aptvert notikušo.
viņas ādu vietām klāja violetzili pleķi, džinsi bija saplēsti, noklāti ar asinīm.
viņi bija ņirgājušies par viņas līķi.
es novērsu acis no Marijas un pievērsos Danutai, kura trīcēja nevaldāmās bailēs. viņa zināja, kas viņu sagaida. es pacēlu roku, atvēzējos un no visa spēka viņai iesitu. viņa sarāvās, nokrita uz ceļiem un aizsedza sāpošo vietu ar plaukstām.
manas acis bija karstas, pilnas ar dusmām, no tām skrēja liesmu mēles un apēda visu savā ceļā. man gribējās viņai izraut matus, es gribēju, lai viņa kliedz, es gribēju dzirdēt savas sāpes viņas balsī.
bet es valdījos, es nedrīkstēju kļūt tāda kā agrāk.
es gaidīju, kamēr viņa piecēlās kājās, cik necik iztaisnoja plecus un skatījās man virsū.
viņa pavēra muti, bet pagāja pāris minūtes, kamēr viņa sāka runāt.
"Tu..Tu teici, ka Tu nebūsi uz bērēm.. Tu teici. ka.." viņas balss raustījās, tajā bija saklausāmas asaras, kas tūlīt izlauzīsies no viņas acīm.
"un tāpēc līķis ir šeit?!" es neslēpu savas dusmas, es jau gandrīz biju atgriezusies tāda, no kādas viņa baidījās vairākus gadus.
"ne-neviens netaisījās iet u-uz bērēm.. es..es." viņa šņukstēja un šīs skaņas atbalsojās manā prātā, kas dega liesmās. es klusēju, tāpēc viņa turpināja. daudz laika turpināt viņai nebija, es ar domām šo ūķi jau biju nodedzinājusi līdz pamatiem.
"un Tu arī.. Tu Tu pateici nē.. mums vajadzēja naudu krekam.. mums mu.. mēs domājām, ka.." viņas balss brīžiem pārtrūka kā ģitāras stīgas. ar tādu pašu skaņu.
bet varbūt tās bija tikai manas iedomas..
"un ko Tu darīsi tagad, saulstariņ?" es dusmīgi iesmejoties prasīju.
"es.. es e.. es nezinu.. vajag viņu aprakt.. jā, vajag.." nu jau izklausījās ka viņa sarunājās ar sevi.
"tad ņem un aproc" es aizvien ļauni smiedamās atbildēju un dedzināju viņu ar savu skatienu.
viņa vērās pretī ar šausmām acīs. viņai bija bail, un man tas patika.
es pagriezos pret durvīm "es būšu savā istabā" mierīgi pateicu un devos projām.
iegāju savā istabā un uzreiz iegūlos gultā. mana ļaunā maska momentāli bija nokritusi un es atkal biju tāds pats nervu kamols kā iepriekš. kails bērns mātes rokās. tīrs, pilns ar patiesām emocijām.
es raudāju, jo man bija bail. es nespēju noskatīties uz to, kā tiek apgānīts cilvēka ķermenis. es pievilku kājas sev klāt, sarāvos čokurā un mēģināju apturēt emociju plūdumu.
šis bija iemesls kāpēc es iepriekš uz neilgu periodu atstāju šo kompāniju savā vaļā.
manas emocijas bija pārāk mainīgas, pārāk spēcīgas un bieži vien es tās nespēju kontrolēt.
šie cilvēki no manis baidījās, jo es vienmēr biju tiem pāris gājienus priekšā, es vienmēr ar savām dusmām spēju viņos iedvest bailes, jo viņi visi bija tik vārgi, tik pazuduši.
viņiem trūka kontroles un es to ieviesu, līdz pati vairs nespēju izturēt atmosfēru un aizgāju. un nu es atgriezos, ar tādām pašām emocijām, ar tādu pašu izturēšanos.
es atkal biju savas narkomānu biedrības uzšķērdēja.
piecēlos sēdus, paskatījos apkārt, noslaucīju asaras ar jakas piedurkni un meloju pati sev, ka es esmu tikpat stipra kā iepriekš.
piecēlos, piegāju pie spoguļa. neglītā seja, kā vienmēr, lika nedaudz sarauties, bet uz pavisam īsu brīdi.
tikai papildus nāca izplūdušas, sarkanas acis. tagad es tiešām jutos kā uzšķērdēja.
piegāju pie atvilktnēm, izvilku salveti un notīrīju visu kosmētiku, cik nu vien tas bija iespējams ar parastas salvetes un siekalu palīdzību.
atkal ieskatījos spogulī, savilku seju nopietnā grimasē un mēģināju izskatīties stipra.
uzšķērdējas masku bija vieglāk noņemt nekā uzlikt.
saņēmos, ievilku elpu un vēru savas istabas durvis.
manas iekšas meta kūleņus kad es vēroju gaiteņa grīdas. tas bija noklāts ar asiņu pleķiem, tie kā taciņa gāja no vannasistabas prom uz citām istabām.
spēru soļus lēnām, liekot kāju aiz kājas, mēģinot neiekāpt asinīs. iekšā atkal sāka vārīties dusmas, manī atkal pamodās uzšķērdēja.
aizgāju līdz virtuvei un apstājos. tā bija bija tukša.
es nopūtos un gāju meklēt cilvēkus. izgāju cauri gaitenim vēlreiz, aizgāju uz guļamistabu kurā iepriekš redzēju miniatūro nūdistu pludmalīti. atvēru durvis ar ļoti lielu pašpārliecinātību. tukšš. arī šeit neviena nebija. visi guļošie cilvēki bija izgaisuši.
samirkšķināju acis un mēģināju koncentrēties.
pēkšņi manā prātā kāds ieslēdza gaismu.
ar gara acīm ieraudzījusi gala mērķi, skrēju uz mājas izejas durvju pusi. izskrēju ārā, gaiss sitās man sejā, kā daudzas mazas adatiņas, man momentāli palika auksti.
skrēju cik ātri vien varēju aiz mājas uz vietu, kur agrāk bija dārzs.
tur viņi visi bija, smējās, lēkāja un vārtījās pa zāli.
es skrēju aizvien ātrāk līdz sasniedzu dārza galu. tur es ieraudzīju Danutu, kas viena pati bakstīja lāpstu pa zemi. bija izrakta pavisam neliela bedrīte, bet Danuta izskatījās tā, it kā būtu strādājusi nedēļu no vietas, bez atpūtas.
viņas seja bija noklāta ar dubļiem. es ar acīm meklēju līķi, es to nekur neredzēju.
pie Danutas pieskrēja kāds puisis, no mugurpuses. viņš smejoties viņu spēcīgi iegrūda ar seju zemē. tagad man ir skaidrs kāpēc viņa izskatās tik izmocīta. es gandrīz uz sekundi izjutu žēlastības vilni, es nedrīkstēju, es biju un esmu uzšķērdēja.
man vajadzēja parādīt, ka es esmu spēcīgāka par viņiem visiem. man vajadzēja parādīt uz ko es esmu spējīga. man vajadzēja parādīt, ka manī eksistē tikai spēks.
Danuta pacēla galvu no zemes un ar lūdzošām acīm vēroja mani.
"celies augšā un roc, saulstariņ" es ar nicīgu balsi iznīcināju viņas cerības. es atkal biju tā bezjūtīgā maita. viņas acīs parādījās asaras un es sāku smieties svešā balsī, vienlaikus mēģinot viņas sāpju lāsēs saskatīt savu atspulgu. šī attieksme no manis ārā nāca tik grūti un tik nedabīgi, bet vienlaikus sniedza neizskaidrojamu apmierinājumu.
"ar asarām Tu bedri neizraksi" es atkal ņirgājos un pagājusi dažus soļus prom no viņas, apsēdos zālē un vēroju ko viņa darīs tālāk.
viņa atkal šņukstēja, aizmeta lāpstu gabaliņu tālāk un sāka kārpīt zemi ar nagiem. izmisums no viņas izgaroja, tāpat, kā ūdens no zāles lielā karstumā.
es skatījos uz to, kā viņa pamazām pazaudē saprātu.
bariņš ar cilvēkiem pamazām pa vienam iegāja atpakaļ mājā, jo ārā sāka satumst. paliku tikai es un viņa. spiediens no manas puses, un padevība viņas elpā.
viņa brīžiem sita pa zemi, brīžiem apgūlās un atpūtināja rokas.
es piecēlos, paņēmu lāpstu un iedevu to viņai.
"roc, nevis iznīcini" es nočukstēju un pagriezos promiešanai.
kopš tā vakara bija pagājušas vairākas dienas.
es biju pilnībā atgriezusies stabiniekos, bijība pret mani bija tāda pati, kā pirms daudziem gadiem. es dzīvoju savā istabā, jo tagad es no jauna varēju to tā saukt.
katru rītu es devos apgaitā pa māju, pārbaudīju vai visi ir dzīvi. es liku viņiem atgūt trūkstošās mēbeles, liku uzlīmēt jaunas tapetes, bet pati to visu vēroju no malas, kā vienmēr. Viņi visi bija cītīgi haltūrējuši vairākas dienas, lai nopelnītu pietiekami daudz naudas priekš lombarda. šodien Danuta ar diviem puišiem izgāja no mājas lai līdz tam aizietu un atķīlātu mūsu mantas.
pārējie visi aizvien vēl baudīja narkotiku izraisīto eiforiju. man jau tas viss bija līdz kaklam, es nevarēju atbrīvoties ar viņiem, man vajadzēja savu privāto gaisu ko elpot. ieslidināju kabatā mazu plastikāta maisiņu un aizgāju atpakaļ uz savu istabu.
ierāpos gultā, atgūlos uz muguras un skatījos griestos. es domāju par to, kāda ir mana tagadne, vai kāda būs mana tuvākā nākotne. pats sāpīgākais bija tas, ka es neredzēju nevienu no tām. ne tagadni, ne nākotni. es nedomāju ilgi, es izvilku mazo maisiņu no kabatas. tajā bija viss man nepieciešamais - ceturtā daļa vīraka, papīrītis, filtrs, skābeklis.
un es netaisījos ne ar vienu dalīties. uztinu kāsi, aizdedzināju un izbaudīju katru dūmu.
apgūlos un gaidīju kad griesti sāks krist man virsū. es elpoju lēni un klusi, bet pēc kāda laika elpa skaļi atbalsojās manā galvā.
smaidoša piecēlos no gultas un klunkurēju uz gaiteni. mani soļi skanēja kā zemestrīce, viļņojās kā jūra un radās sajūta, it kā es būtu tunelī. viena pati.
sāku klusi dziedāt, melodiju no kādas filmas kuru biju redzējusi, kad man vēl bija televizors.
"love of mine, someday you will die, but i'll be close behind and follow you into the dark"
es dziedāju šos vārdus un nobijos, jo tie ļoti skaļi atbalsojās mājā, kaut gan es dziedāju gandrīz čukstus.
apsēdos uz zemes, man bija bail iet tālāk. man bija bail elpot, bail kautko izdarīt nepareizi. paskatījos uz augšu, istaba sastāvēja no tik daudziem, bieziem slāņiem, it kā es būtu mucā, pašā apakšā. es dzirdēju sevi šņukstam, bet šie šņuksti izklausījās sveši, tie nenāca no manas mutes, tie bija visur un tie atbalsojās, atbalsojās, atbalsojās..
gribēju izbēgt no tā visa, es nesapratu kas notiek. bet tikpat ātri sajūta mainījās,
vārījos un burbuļoju pa gaiteņa grīdu, cēlos augšā, spārdīju sienas un smējos. man palika labi, es gribēju lidot.
es pacēlu rokas virs galvas un skrēju pa gaiteni visā garumā un man bija tāda brīvības sajūta, likās, ka gaitenī pūš vējš un tas plivina manus matus.
skrienot no visas sirds sabruku pret sienu un noslīdēju uz zemes.
es biju daļa no pasaules laimes. es biju eiforijā.
veicu vēlvienu lidojumu uz savu istabu, ielēcu gultā, un kādu laiku tur vārtījusies un kņosījusies, sarāvusies čokuriņā iemigu.
pēc kāda laika, kad pamodos, istaba gandrīz nebija mainījusies, tikai tagad tā likās pelēcīga un drūma. pa diezgan jauno, plastmasas logu ieplūda viegla saules gaisma, kas padarīja istabu vēl vienkāršāku un savā ziņā arī tukšāku.
acis meklēja lietas pie kurām pieķerties, bet to nebija daudz. uz galda tikai stāvēja dažas mīļlietiņas no pagātnes. pāris fotogrāfijas ar cilvēku sejām, par kurām es negribēju domāt. šos cilvēkus es mēģināju izslēgt no savas apziņas, jau vairākus gadus, bet vienlaikus paturot tos acīs, lai zinu savas saknes. narkotikas ļoti palīdzēja, bet dažas sāpīgākās atmiņas vēl ir palikušas smadzenēs, kā iededzinātas.
kad ieraudzīju sievietes portretu, kas fotografēts pie jūras, pludmalē, kādā saulainā dienā - mana sirds apmeta kūleni, galva aizgriezās uz citu pusi. es biju apbrīnojami līdzīga sievietei kas atradās bildē, un tas sāpēja vienmēr, kad es to apzinājos.
bet es par to klusēju. šī ir viena no tēmām, kuru es nekad neapspriežu ar saviem pazudušajiem mājas biedriem.
viņi nezināja neko par manu pagātni, viņi zināja tikai to, ka man pieder šī māja.
jā, tā man pieder, jau daudzus gadus, kopš notika negadījums.
nu es to vairs neatceros tik spilgti kā agrāk, bet dažreiz tas mani pārņem tik ļoti, ka naktīs nevaru aizmigt.
viss notika rudens brīvlaikā, kad man bija 13 gadi. mani vecāki nolēma doties atvaļinājumā uz kādu ļoti skaistu valsti - Zviedriju.
viss bija labi, līdz momentam kad uzzināju, ka netikšu ņemta līdz. es biju jauna un man ļoti trūka uzmanības. ne tikai no vecākiem, bet arī no jebkāda cita veida cilvēkiem. es biju baltais zvirbulis, es neiederējos. es nebiju skaists bērns, un es to apzinājos jau no ļoti agra vecuma. mamma nekad mani nemīļoja un nesauca par savu mazo eņģelīti, tā vietā viņa man teica : "samierinies ar to, ko tev dzīve ir iedevusi, gan jau kāds tevi mīlēs ar visu nesmukumu". bet viņa pati tam neticēja, man tā liekas. gan jau pati tēti bija savervējusi ar melnās maģijas palīdzību, nevis ar šķīstu mīlestību. mani tā arī neaizsūtīja uz bērnu dārzu, mani nesūtīja arī uz skolu, es mācījos mājās, vientulībā. es ilgi raudāju, es gribēju būt tāda kā citi bērni.
es raudāju tikpat ļoti, kad viņi aizbrauca, jo bez viņiem es biju pazudusi dvēsele, par spīti tik daudzajiem dzeloņiem, kurus viņi man kā dekoru bija izdūruši cauri sirdij. viņu atvaļinājums ilga divas nedēļas, tik ilgi es arī grasījos sēdēt savā istabā, vientuļa un nevajadzīga. bet man neizdevās nosēdēt pat pusi.
es toreiz izgāju uz ielas, uzvilkusi mammas kleitu, kurpes ar augstiem papēžiem. mana seja bija savādāka, tā likās skaista - jo to klāja daudzas kārtiņas ar dārgu dekoratīvo kosmētiku. acis biju uzkrāsojusi ar mammas acu ēnām, apvilkusi tās ar acu zīmuli.
un es gāju, no mājām līdz parkam, no parka līdz kādai no koka izgrebtai statujai. tur es sēdēju un gaidīju, līdz garām paslīdēs kāds cilvēks, es gribēju, lai kāds mani ievēro, paskatās, ieelpo manu dārgo parfīmu un pie sevis nodomā, ka esmu skaista kā eņģelis. ar kurpes purngalu viegli paspēru uz priekšu lapas, kas bija sagūlušas uz asfalta, smaids neatstāja mani pat uz mirkli.
un tad nāca viņš. garš un pašpārliecināts stāvs.es neredzēju viņa seju, es redzēju tikai matus, kas vējā plivinājās, viegli bet nedabiski. es biju muļķe.
pēc desmit minūtēm es jau biju pierunāta iet uz viņa sapņu zemi, pie citiem viņa draugiem.
tur es iemācījos visus pamatus, tur es sapratu cik pasaule ir netīra, par spīti vizuālai kārtībai.
es vairs negribu par to domāt.
kad es ierados mājās, bija jau rīts, saule kā sarkana oga spīdēja pie apvāršņa.
un es aizvien raudāju. es raudāju visu ceļu uz mājām, jo viss likās tik nepareizs un mākslīgs.
ieslēdzu televizoru un skatījos ziņas.
" Zviedrijā kalnos notika ļoti liela apjoma nogruvums,, pagaidām nav zināms precīzs bojāgājušo skaits, bet pirmā reida laikā tika atrasti divi līķi. izsakam līdzjūtību tuviniekiem." tad ekrānā izleca divas fotogrāfijas.
es noģību. pēc tam es neizgāju no mājas vairākas nedēļas. māju atstāja man, jo es biju vienīgā viņu meita. visi mūsu radinieki dzīvoja tālu ārzemēs un neviens nevēlējās uz kakla sev mazu meiteni. mani mēģināja ielikt bērnu namā, bet pēc vairākām aizbēgšanām, par mani vairs nelikās ne zinis.
un kopš tā laika ir pagājuši 6 gadi. es kļuvu par narkomāni, par ielas meitu, par ielas māti, par tēvu, par jebko. es vairs nekaunējos no savas sejas, es darīju visu, ko biju solījusi vecākiem, ka nekad nedarīšu. es pilnībā pazaudēju sevi un nespēju atgūties.
viss, es no sevis nokratīju atmiņas, piecēlos no gultas un nolēmu apciemot savus narkomānus. gāju caur gaiteni, jau kuro reizi šajā dienā, bet viss likās citāds. tagad katra vieta man kaut ko atgādināja. es domās redzēju mazu meitenīti ar banti matos, kas atbalstoties pret sienām pārvietojas pa gaiteni uz priekšu. viņa priecīgā balsī šļupst "skaties mammu! es māku staigāt!" un no otras gaiteņa puses atskan nokaitināta balss "tad beidz ākstīties un velcies šurp! visu mūžu Tevi uz rokām neviens netaisās nēsāt! "
šī bija kārtējā atmiņa, kas iecirta nazi krūtīs un no domām vien kļuva grūtāk elpot. acis piepildījās ar asarām, bet es centos valdīties.
Kad es nonācu virtuvē, visi bija sačupojušies un gulēja nelielos bariņos pa stūriem. daži miegā smaidīja, cits tecināja siekalu sev uz elkoņa, vēl kāds bija apkampis man svešu meiteni un čukstēja viņai kautko ausī. viņa klusi ķiķināja un glaudās viņam klāt. es jutos neiederīga pati savā "karaļvalstī", tāpēc nolēmu apņemt savu vienatni pilnībā, iziet ārā pastaigāties, bet ejot ārā no virtuves, es pamanīju šļirci uz grīdas,pilnu, sasodīti pilnu, tur bija viss kas vajadzīgs. neliela balstiņa iekšpusē lūdzās, lai es apturu sevi, lai es nenonāku starta punktā, lai es nekļūstu tāda kā agrāk. man bija vienalga, es jau ar vienu soli biju nonākusi pie svētlaimes un aizmirstības komplekta. es smējos, es atbildēju savai iedomu balsij "es nenonākšu starta punktā, skaties, es tūliņ sasniegšu jaunu finišu, tev būs ko redzēt, skaties, skaties!" cilvēki kas sadzirdēja manu runāšanu bija pieslējušies un skatījās man virsū. Mārcis pielēca kājās, pieskrēja man klāt un mēģināja izraut šļirci man no rokas. es sasalu, es negribēju pretoties viņam, es atdevu to labprātīgi. Es apliku viņam rokas apkārt un raudāju uzlikusi galvu viņam uz krūtīm.
pēkšņi sajutu nelielu tirpoņu galvas augšpusē, tik pazīstamu, bet nekad iepriekš neizjustu.
viņš noskūpstīja manu galvu? vai man tikai tā likās?
pagāja stunda, bet varbūt tikai minūte, kad Mārcis mani pacēla rokās un apskāvis aiznesa uz manu istabu. viņš noguldīja mani manā gultā, apsedza ar segu un tad noskūpstījis manu pieri apgūlās man blakus. viņš bija ļoti savāds cilvēks, vismaz cik biju ievērojusi. tagad viņš atmeta matus no acīm un skatījās manējās ļoti ilgi, līdz pavēra muti un radīja vārdu virknējumus, kuri man bija jāsaprot.
"runā. es gribu zināt kas noticis." viņš runāja nedaudz izbiedētā tonī un tas man lika izjust ko savādu - rūpes. vai to ēnu.
"nekas. pēc vīraka vienmēr kļūstu nedaudz depresīva." atbildēju vēsi un nedaudz novērsu skatienu, izlikdamās, ka ļoti rūpīgi pētu rakstus uz viņa jakas. viņš ar ļoti norūpējušos skatienu turpināja vērties man acīs, pacēla roku un noglāstīja manu vaigu. viņa glāsts kā mazas skudriņas izgāja man cauri, kā miljoniem mazu zvēriņu solīši noklāja gan manu ķermeni, gan dvēseli. un es atkal novērsos, lai nebūtu jārunā. es izlikos nogurusi, saritinājos viņam blakus un aizvēru acis, lai tēlotu miegu. kārtējā izrāde, kas jāspēlē, lai noslēptu savu patieso vājumu.
un tad tas notika. aizvērusi acis, es ieraudzīju jaunas. brūnas kā šokolādi un dziļas, un skaistas, un.. pazīstamas.
no pārsteiguma atvēru acis, vairākkārt samiršķināju un vēru ciet no jauna. skats tas pats, it kā plakāts manu plakstiņu iekšpusē. bet tas nebija nekustīgs - brūnās acis mirkšķināja.
es atvēru acis un pielēcu kājās no gultas atstājot Mārci guļam pārsteigtu no manas pēkšņās kustības.
viņš piecēlās sēdus. "kas noticis?" viņš jautāja, vērojot mani ar savām smaragdzaļajām acīm.
es pamirkšķināju, un ieskatījos viņā. ar bailēm konstatēju, ka viņa acis manā priekšā pārvērtās no oranžīgi zaļām uz dziļi brūnām, ar visskaistāko dzintaraino nokrāsu, kādu es nekad nebiju redzējusi. es stāvēju un klusēju, man bija bail - elpot, aizvērt un atvērt acis, man bija bail no visa.
es neatbildējusi izgāju ārā no istabas, aizcirtu durvis, atspiedos pret tām un saņēmusies vēlreiz aizvēru acis. tas pats, atkal, tā it kā šīs acis tā vien gaidītu momentu, kad es tām pievērsīšus no jauna. Marijas skatiens aizvien galvā šķita ziņkārīgs un asinsvadi acīs aizvien bija tikpat izteikti kā toreiz, kad viņu redzēju dzīvu. skatiens pat šķita nedaudz izaicinošs.
man vairs nebija ko zaudēt, tāpēc atvēru durvis uz savu istabu, lai atgrieztos pie Mārča. uz drošības saliņas.
spēru soli pāri slieksnim ļoti uzmanīgi, lai nepakluptu.
viņš aizvien sēdēja ar ieplestām acīm, tā it kā es vispār nebūtu nekur aizgājusi.
"kas notika? kāpēc Tu aizgāji?"
"redzēju sliktu sapni un nobijos" meloju pamīšus skatoties uz aizkariem, uz grīdu un uz viņa šokolādes brūnajām, lāsumainajām acīm. "pie vainas apgaismojums" es nodomāju pie sevis un ielīdu atpakaļ gultā.
kad es beidzot aizmigu, man rādījās dīvains sapnis - es biju Danutas vietā un kārpīju zemi, vietā kur tagad atrodas Marijas kaps. es redzēju sevi no malas, un vēlvienu sevi, un vēl aptuveni piecas manas kopijas, kas smejoties ārdījās pa ļoti biezo un garo zālāju. es pat jutu, kā aukstās asaras lēnām tek pār manu karsto vaigu un nopakšķ pret zemi, tik skaļi, ka cērtas ausīs. es redzēju Mariju, viņa sēdēja man blakus un klusēja, līdz momentam, kad biju beigusi cīnīties ar cieto zemi, jo visi nagi bija nolūzuši, pilni ar smiltīm un pirksti vietām asiņoja.
"kāpēc Tu gribi mani aprakt savā dārzā, ko?" viņa jautāja un es pievērsos viņas sejai. to vietām klāja violeti pleķi un vaigi bija stipri iekrituši, kā divas palielas bedres viņas skaistajā bērna sejā.
"tāpēc, ka man ir bail ka Tevi kāds atradīs" es godīgi atbildēju, neslēpjot paniku balsī.
"tad es darīšu kā Tu, es baidīšos par to, ka kāds Tevi varētu atrast" viņa skumīgi noteica un izgaisa, atstājot mani vienu pašu, sapņu un murgu plašajā tukšumā.
kad es pamodos, mani klāja auksti sviedri un zosāda, bet vismaz Mārcis aizvien bija blakus.
es piecēlos no gultas un gāju uz virtuvi lai noskalotu seju.
bija tik savādi staigāt pa māju naktī, te bija tik kluss, ka es dzirdētu pat adatu nokrītam.
iegājusi virtuvē pa taisno devos uz izlietnes pusi un atgriežot vaļā krānu, ļāvu ūdenim kādu brīdi tecēt uz manām plaukstām, lai nomierinātu nervus. neviļus pacēlu acis, lai ieskatītos spogulī.
un tā vairs nebiju es.
tā bija Marija ko es redzēju. "es baidos, ka Tevi kāds atradīs" teica spoguļattēls, ar ļaunu smīnu vērojot mani. Viņas acis vērās tieši manī. Tās mani dedzināja, tās man rādīja to, ko es biju nodarījusi, to, ko es vēl nodarīšu. Ar katru nākamo manu izbiedēto plakstu kustību, spoguļattēls pamazām izdzisa un atgrieza realitātē manas sagurušās, zaļās acis,
kas meklē attaisnojumu, patvērumu un mūžīgu mieru.
un miegs.
miegs varēja paslēpt visu.
miegs varēja mani mūžīgi apskaut un turēt savās lielajās un spēcīgajās rokās,
rādīt man nenotikušus notikumus, mainīt izdarītās izvēles un aizslaucīt prom visu,
kas mani turēja piesietu pie šīs nolādētās vietas.
es neaizgāju atpakaļ pie Mārča, es arī nepaliku mājā,
tā mani biedēja. šķita, ka tās sienas ir piesūkušās ar visu slikto enerģiju, ar meliem, asarām un eiforiskiem smiekliem, kurus tām dienu no dienas nācās uzklausīt. Es izgāju ārā,
ļāvu vējam veidot manus matus, ļāvu mikroskopiskām lietus lāsēm glaudīt manu ādu, ļāvu zāles stiebriem kutināt manas pēdas un kosmosam sēdēt uz manas galvas. es neapzināti vedu sevi uz tālo dārza nostūri, ar klusu lūgšanu vai nolādēšanu skanot domās.
sasniegusi nekārtīgi veidoto kapu, es apsēdos un ļāvos emocijām.
mana pasaule sastāvēja no padošanās sāpēm.
ir rīts. to jūt ne tikai mans ķermenis, bet arī tā prāts. mans prāts. vējš ir maigāks un uz acīm spiež uzausušas saules smagie stari. plauksta uz mana pleca, ne mana, bet arī ne sveša, kā daļa no manis, daļa no lielās padevības,
no lielās nodevības, piedošanas, bēgšanas un priekšlaicīgas prāta tumsības.
es atvēru acis,
vairs nebija ne plauksta uz pleca,
nebija arī zāles zem smagā ķermeņa,
nebija arī saules staru,
kā arī vieta, kur bija jābūt sabojātai, izkārpītai zemei, bija pārvērtusies par naktsgaldiņu ar fotogrāfijām, kurām blakus guļ vibrējošs telefons.
pacēlu, pieliku pie auss. Danuta.
" klau, gribēju Tev pateikt, ka rīt divos pēcpusdienā ir Marijas bēres. būtu labi ja Tu ierastos." viņa runāja nosvērti, ar dzirdamām sāpēm, kas patiesi dzen saknes viņas sirdī.
" .. ēeeeee. " puse no skaņām kuras gribēju pateikt, bija vēl aizmigušas.
"tad Tu būsi?" viņa palika uzstājīgāka.
es klusēju minūti, divas, līdz izdvesu atbildi :
"būšu."
piecēlos, stāvēju pie loga, kādu brīdi neizpratnē vērojot dārza pilnīgi neskarto, zaļo mauriņu.
un miegs mani atlaida no sava spēcīgā tvēriena, un palaida mani atpakaļ pasaulē, šoreiz ļaujot likt soļus citā virzienā.
