Tad nu ir pienācis laiks stāstam ko solīju iepriekšējā daļā.
Iepriekšējā daļa http://www.spoki.lv/literatura/Mezabrali-un-partizani/352126
Ceru, ka patiks.
Labi laiks stāstam, ko apsolīju, tad nu lasiet viņu:
”..... bija 1948.gada ziema bijām pa visam kopā 14 savā bunkurā : 11 vīrieši un 3 sievietes, visi omulīgi sēdējām kur nu katrs, dziedājām dziesmas un apspriedām nākošas dienas plānus, un ko darīsim, kad nokusīs sniegs. Bija doma pavasarī pārcelties uz citu drošāku vietu, jo šeit bija pāris reizes manīti krievu karavīri.”
„Ir 1949. gada pavasaris, varētu būt marta vidus, esam citā un izskatās drošākā vietā. Pagaidām neviena patruļa nav novērota un ceram, ka tā būs kādu laiku.....”
„......beidzot ir pienācis siltāks laiks, bet ir novērotas krievu patruļas, kas mūsu sirdis nepadara mierīgas. Bijām pavasarī vienu krievu vienību, apmēram 20 cilvēku sastāva, no slēpņa iznīcinājuši ,un ieguvusi papildus ieročus, munīciju un jaunākās ziņas, kas notiek vispār. Mūsu vienībai ir pievienojušās pāris jaunas sejas, un tagad jau esam 17 pa visam, par to mums ir prieks, ka paliekam vairāk. Tikai žēl Andra kuru ievainoja ciskā krievu lode.....”
„......1950.gada pavasaris. Esam piedzīvojuši zaudējumus pēc pēdējā krievu uzbrukuma, munīcija un ēdiens arī ir maz. Cerams, ka drīz mums atkal veiksme uzsmaidīs un varēsim turpināt iesākto, ja nē tad cīnīsimies līdz pēdējai asiņu lāsei par mūsu Tēvu zemi.”
„Ir pagājuši pāris mēneši no pēdējā uzbrukuma. Esmu aizgājis līdz savām mājām pie sava dēla Alfrēda un pastāstījis par to ko esmu pēdējo gadu laikā darījis un pateicu, ja vēlas biežāk mani ieraudzīt, tad var atnākt uz mūsu bunkuru ( šajā brīdī vecais vīrs apklusa un nobirdināja asaru, jo vēlākie notikumi viņu ļoti apbēdināja).
Tagad stāsta vecai vīrs kurš man šo visu pastāstīja:”.....gāju pa mežu lai apciemotu tēvu, bija mazliet apmācies, bet silts laiks. Pēkšņi man nāsīs iecirtās deguma smaka, sāku skriet.
Biju aizskrējis līdz uzkalniņam no kura pavērās šausmīgs skats - daudzi kritušie, degoša bunkura atliekas un pāris vīri, kas staigāja pa turieni un pārbaudīja mirušos. Pēc kāda laika attapos no pārbīļa un vēroju kur pazūd šie cilvēki. Tad piecēlos un gāju skatīties kas ir noticis. Bija tāda dīvaina sajūta kuru nevarēju izskaidrot, un tad es ieraudzīju to ko necerēju ieraudzīt - savu tēvu ar vēl diviem partizāniem. Viņi visi bija cietuši. Ieraugot mani viņi pacēla ieročus, bet uzreiz nolaida redzot, ka esmu neapbruņots. Vaicāju tēvam, kas noticis, bet viņš vienīgais ko teica, lai es eju prom un ātri, jo tie cilvēki , ko es novēroju no uzkalniņa , bija krievi, kas drīz varēja atgriezties. No tā laika vairs neesmu saticis savu tēvu, centos viņu atrast, bet tas man neizdevās. Vienīgais, kas man lika cerēt, bija maza paciņa ar tēva dienasgrāmatu un tēva gredzenu, ko viņš nekad nebija vilcis nost. Šo paciņu es atradu vēlā 1951. gada rudenī pie savām durvīm.”
Vairāk man Alfrēds nespēja vai negribēja stāstīt un tā es no viņa atvadījos. Šo cilvēku vairs neesmu saticis un arī neesmu uzzinājis kāds viņam bija uzvārds (to es nožēloju, ka nepajautāju). Tēvs Alfrēdam bija cīnijies gan Kurzemes, gan Zemgales mežos, bet precīzus apgabalus un vietu nosaukumus, gan nezinu ko arī nožēloju.
