Jūsu priekam - 4. daļa
Izgājusi no kabineta sāku skriet, sākumā nemaz neapjēdzu uz kuru pusi, bet drīz jau priekšā parādījās, tā sauktais '' māsiņu kambaris''. Ieskrēju iekšā un aizcirtu aiz sevis durvis un atspiedos pret tām ar muguru. Mani pārņēma bezspēks un es noslīdēju gar tām lejā uz grīdas un apkampu ceļus. Telpā biju pilnīgi viena, visa rīta maiņa jau bija prom, palikusi biju tikai es.
Tā es tur sēdēju, kunkstēju un centos nomiernāties, asaras sāka ritēt pār vaigiem. Man bija grūti, bet kāpēc? Vai man tiešām patika Deksters, tas bezdievīgais maita? Nē, man viņš nepatika, droši vien ir cits iemesls, kāpēc tā, bet varbūt tomēr.....
Nespēdama pati saprasties ar savām jūtām, pēc neilga gaudošanas brīža piecēlos un apsēdos pie galda. Pagriezu krēslu pret logu, noāvu kurpes un izstiepu kājas uz palodzes. Tagad jau bija pilnīgi vienalga vai pa durvīm varētu ienākt Deksters, vai kāds cits, man bija jātiek galā ar sevi, jāsakopo domas un jāiet mājās ar skaidru galvu.
Atcerējos, ka meitenes paslepšus svētku gadījumiem, kaut kur skapīša aizmugurē turēja kaut ko stiprāku. Piecēlos, piegāju pie skapīša un sāku rakņāties pa iekšpusi, līdz atradu iesāktu viskija pudeli. Atkorķēju un ielēju sev devu plastmasas kafijas krūzītē, tad vienā rāvienā iztukšoju un atjaunoju devu no jauna. Pēc trešās devas es nolēmu pārstāt un nobeidzināju pusisdzerto pudeli atpakaļ skapī.
Aizklumburēju līdz krēslam un apsēdos atkal pret logu, ārā sāka krēslot. Pavasarīgā ainava ar jaunajiem bērziem, koku pumpuriem un gaišo, jauno zālīti atsauca atmiņa brīdi, kad es svinēju savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Ārā toreiz bija gaišs un patīkams pavasaris, es ar draugiem gāja pa parku, visi pacilātā noskaņojumā, visi jauni un vieglprātīgi... Šogad paliek 7 gadi, kopš Annas nav, manas draudzenes- manas labākās draudzenes.
Man kaklā sakāpa kamols un jau biju gatava atkal meklēt viskija pudeli, kad pie durvīm pieklauvēja. Pagriezos pret durvīm un aši noslaucīja mitrumu no acīm. Durvis atvērās.
" Vai piedod, nedomāju, ka kāds vēl te būs.'' Pols pasmaidīja siltu smaidu. Man gribot negribot nācās pasmaidīt pretī.
" Tas nekas, nāc vien iekšā,'' es atbildēju, '' man tāpat vienai šeit ir pārāk skumji.''
Pols ienāca un aizvēra aiz sevis durvis, tad pievilka krēslu pie galda un apsēdās blakus man. Tā mēs sēdējām un klusējām kādu brīdi, man pat sāka likties, ka esmu šeit pilnīgi viena, ka viņa te nemaz nav, ka viņš nekad te nebūtu ienācis.
Tad Pols ierunājās:'' Tātad..... khem.... mēs rīt jau sāksim?''
" Jā, vajadzētu gan,'' palūkojos uz viņu, '' tikai tu nenokavē, jo tas ir mans darbs.''
Pols iesmējās un viņa zilās acis iemirdzējās kā viļņains okeāns, es nespēju no tām novērst skatienu. Tās bija fascinējošas. Vēl nebiju pamanījusi, cik viņš bija slaids un izskatīgs, bet šis skaistums nebija parasts, tas bija kaut kas citādāks, mana māte būtu teikusi-tā ir cita marka.
" Tad tev patīk nokavēt?'' viņš šķelmīgi paskatījās uz mani, '' man jau likās, ka es vienīgais no rītiem esmu pūce.''
Tagad bija mana kārta smieties, viņš smējās ar mani. Viņa dārdošie smiekli atbalsojās pa visu telpu.
" Ar ko mēs rīt sāksim?'' viņš iejautājās,'' kāda jums šeit dienas kārtība?''
Un es viņam sāku stāstīt dienas kārtību, ka rīt 8 ir brokastu dalīšana, vēlāk akīvās darbības pulciņš, tad ieplānots doties uz baseinu un vindrošanu, tad starpbrīdis un viss pārējais. Laikam ejot un aktīvi runājoties mēs novirzījāmies no tēmas un sākām runāt par zirgiem, kaķiem, brīvo laiku un arī ģimeni un draugiem.
Mēs tā aizrāvāmies ar runāšanu, ka nepamanījām, ka gaismas izdziest, cilvēki aiziet, pacienti aizmieg, paliek tikai meitene reģistratūrā un daži bērnu vecāki, kas ir pārāks uztraukušies, lai ietu mājās. Bet mēs aizvien vēl runājam, par dzīvi, par daudzību, par mīlestību.
'' Man kādreiz bija meitene,'' Pols stāstīja, ''taču viņa.... nuuu viņa.... viņa aizgāja uz citu sauli.''
Es pamāju. Vārdi šeit bija lieki. Viņam bija grūti man to stāstīt, jo īpaši vēl tāpēc, ka mēs iepazināmies tikai šodien, bet es jutu, ka viņš man uzticas, vai vismaz grib man uzticēties. Es arī viņam uzticējos, tāpēc izstāstīju visu par Annu, par mums un mūsu draudzību. Viņš bija uzmanīgs klausītājs. Pēc tam viņš saņēma manu plakstu savējā un stingri saspieda ar saviem garajiem, spēcīgajiem pirkstiem.
" Viss būs labi,'' viņš skatīdamies man acīs uzmundrināja, '' gan mēs tiksim tam pāri. Un tagad mums laikam būtu jādodas katram uz savām mājām. Ir jau vēls.''
Es pieksrītoši pamāju, viņš pasniedza man mēteli un pats uzvilka savu jaku. Kamēr es vilku zābakus, viņš mierīgi stāvēja un pētīja garbinieku sarakstu, adreses un telefonnumurus, rokas kabatās salicis. Tad mēs kopā izgājām ārā, aizslēdzām ''māsiņu kambari'' un izgājām ārā uz ielas, kur atvadījāmies un devāmies katrs uz savu pusi.
Es atkal nokavēju tramvaju.
Vai ir vēlme pēc nākošās daļas?
