Dažreiz arī vienkārši stāstiņi spēj uzlabot dienu.
Atslēgas satraukti drebēja rokās, nekādi nevarēju tās iestūķēt atslēgas caurumā.Kad beidzot biju aizslēgusi durvis, nebija palicis īpaši daudz laika, lai tiktu līdz slimnīcai.
'' Viņš atkal kliegs un lamāsies...'' pie sevis nomurmināju.
Iekāpusi liftā nospiedu apdedzināto pirmā stāva pogu. Durvis lēnām aizvērās un lifts čīkstēdams uzsāka braucienu uz pirmo stāvu. Sataustīju kabatā matu gumiju, izvilku laukā un sasēju melnos matus pušķī uz pakauša. Salikusi rokas atpakaļ mēteļa kabatās, gaidīju kamēr lifts tiks līdz pirmajam stāvam. Gaidīt vajadzēja diezgan igi, jo lifts seit bija tik vecs kā mūžība.
Vecāki savulaik bija iegādājušies mazo dzīvoklīti savas kopīgās dzīves uzsākšanai, bet drīz pieteicos es un viņiem nācās meklēt kādu lielāku dzīvesvietu. Vienistabas dzīvokli viņi paturēja man, kad es mācīšos augstkolā, lai man nebūtu lieki jāraizējas par visādiem rēķiniem. Par to es savus vecākus mīlu aizvien vairāk.
Beidzot lifta durvis ar troksni atsprāga vaļā un es kā bulta izšāvos laukā, gandrīz notriecot no kājām kādu vecāku kundzi ar suni.
Izskrējusi ārā pa durvīm ieraudzīju tramvaju, kas tikko iebraucis pieturā uzņēma pasažierus.
" Kaut nu tikai es paspētu uz to nolādēto tramvaju!!'' iekliedzos un pa galvu pa kaklu metos uz pieturu, kur iekāpu tramvajā, kas tūliņ grasījās aizvērt durvis.
Par laimi brauciens nebija diezgan garš, un es pēc pāris minūtēm tiku ārā.Tālumā saskatīju slimnīcu, kurai aiz kokiem logos iespīdēja pavasara saulīte.Ātrā solī pārgāju ielu un pa bruģēto taciņu aicilpoju līdz pašai slimnīcai. Pa stiklotajām divviru durvīm jau staigāja iekšā un ārā cilvēki un pacienti.
Ielūkojos rokas pulkstenī:'' Nolādēts, es kavēju jau 20 minūtes. Man jau bija jādala pacientiem brokastis!!!''
Piegājusi tuvāk, paskatījos uz logu, pa kuru varēja vērot medmāsas ikdienišķi staigājam apkārt ar kafijas krūzēm un svaigām maizītēm. Parasti viņas staigāja pa telpu un jautri sarunājās, taču šorīt visas kā sāls stabiņi sēdēja klusi iepretīm galdam un lūkojās katra uz savu pusi. Pamanīju Agati un Elisoni sēžam vienu otrai blakus. Tas likās mazliet dīvaini, jo abas praktiski nekad nesarunājās un reti kad sēdēja viena otrai blakus. Viņas nebija sanaidojušā, tikai viņām atradās maz kopīga par ko runāt.
Es nolēmu, ka nekas slikts nevar būt atgadījies, tikai kārtējais neizdevies pirmdienas rīts.
Iegājusi slimnīcā, piesardzīgi pabāzu galvu pa durvīm un izpētīju apkārtni. Pūķi nekur nemanīja. Uz pirkstgaliem ielavījos personāla telpās un klusītēm aizvēru aiz sevis durvis. Pagriezos, novilku mēteli un pakāru, un zābakus ieliku plauktiņā, ātri uzrāvu mugurā balto ķiteli un iekštelpu kurpes.
'' Cerams, ka viņš vēl nebūs pamanījis, ka manis nav,'' es uzsāku sarunu ar meitenēm,'' citādi man būs nepatikšanas un, pietam vēl ļoti smagas.''
Paskatījos uz Agati, kura paskatījās uz mani, izmocīja uzspīlētu smaidu, tad atkal pavērsa skatienu uz loga pusi.
Nedaudz apjukusi iebildu:'' Kamēr es gatavošu kafiju, jūs izstāstiet, kas te īsti notiek....'' Pagriezos, lai dotos pie automāta, bet atdūros pret stāvu, kas ar muguru stāvēja pret mani. Tas lēnām pagrīzās un skatam atklājās viņa seja.
Tas bija viņš!!!!
''Kafiju es jau sarūpēju,'' viņš iespieda man plastmasas krūzīti rokās,'' tā kā tev nebūs jātērē laiks, lai to pagatavotu. Un, starpcitu,..... tu kavē, Kejendra Denvorta!!!!''
Viņš ieknieba man vaigos ar saviem siltajiem pirkstiem, kuri jau bija nodezinficēti ar dezinfekcējošo spirtu un sarkastiski pasmaidīja. Tad dakteris Deksters atlaida manus nosarkušos, saknaibītos vaigus un izspraucās man garām, ārā pa durvīm nogāžot manu mēteli no pakaramā.
